Cilvēki drošāki nekā pavasarī

Līga Ondzule, sertificēta skursteņslaucītāja-zellis

2020. gada 3. novembris 00:00

286

Aizvadītā nedēļa gluži kā iepriekšējās pagāja darbos. Strādāju kopā ar tēvu, kurš skursteņslaucītāja darbu dara jau 35 gadus. Mūsu darba sezona sākas maijā un ilgst līdz gada beigām. Plānoto darbu kalendārs pierakstīts līdz pat decembrim. Strādāju, tā teikt, vienai dienai — vakarā vien plānotājā paskatos, kur rīt būs jābrauc. Kā jau jebkurā darbā, arī šajā notiek neparedzēti gadījumi. Piemēram, kādam pēkšņi plīts sāk dūmot, citam vajadzīgs akts par dūmvadu kārtību. Taču gadās, ka par skursteņslaucītāju atceras, kad krāsns jau tā dūmo, ka vairs nevar izturēt, bet mēs nevaram uzreiz atbraukt, jo rinda pienākusi citam klientam. Tad jāpārskata visi pieraksti un jāizbrīvē laiks, lai palīdzētu. Pie klientiem dodamies, lai iztīrītu dūmvadus, bet kādreiz gadās, ka darbu laikā atklājas kādas problēmas un darba diena ieilgst. Kad pierakstām rindā klientu, vienmēr iztaujājam, kas jātīra — plīts, krāsns, mūrītis, cik skursteņu, kad pēdējo reizi slaucīts, vai vajadzīgas kāpnes. Tas ir ļoti svarīgi, lai varam plānot laiku, cik konkrētajā objektā pavadīsim. Piemēram, kāpņu uzstādīšanai nepieciešamas 10 minūtes un tikpat, lai tās saliktu. Ja vairākus gadus skurstenis nav tīrīts, skaidrs, ka darbs prasīs vairāk laika. Vislabāk situāciju pārzinām pie pastāvīgajiem klientiem. Daži ir pat tādi, kas ļoti apdomīgi kurina, ka pat sodrējus lāgā nav ko izgrābt. Taču cilvēks grib gūt sirdsmieru, ka jaunajā apkures sezonā viss būs kārtībā. No darba pārbraucu ļoti vēlu — ap septiņiem, astoņiem vakarā. Mājās gaida bērni un vīrs, vēl jāpaspēj ko padarīt.
Sācies vēsais laiks, un māju, kurās ir krāsnis un plītis, saimniekiem jau laikus jāsagatavojas nākamajai sezonai. Nav jāgaida vasaras beigas, to var izdarīt, kad apkures sezona beigusies, piemēram, maijā. Šajā laikā mēs vēl neesam tik no-
slogoti kā rudenī, līdz ar to varam drīzāk ierasties un iztīrīt dūmvadus, un saimnieks mierīgi var gaidīt nākamo sezonu. Pēc tam var nākties gaidīt vismaz divus mēnešus. Ne tikai mēs, tikpat noslogoti ir pārējie kolēģi Latvijā.
Kārtējo reizi esam pārgājuši uz ziemas laiku, kas man ļoti nepatīk. Arī mūsu klienti ar to nav apmierināti. Nedomāju, ka ziemas periodā var ieekonomēt daudz elektroenerģijas. Izjūk dienas ritms, īpaši bērniem. No rītiem grūtāk pamodināt, vakaros laikā nevar aiziet gulēt. Agri satumst, un tas ietekmē mūsu darbu. Jāsamierinās, ka izdarīsim mazāk. Ne tikai Latvijā, bet arī citās Eiropas valstīs iedzīvotāji ir pret pāreju uz ziemas un vasaras laiku. Cerams, ka reiz sagaidīsim, ka pulksteņi vairs nebūs jāgroza.
Joprojām nerimst Covid-19, kas tagad uzņem straujus apgriezienus. Latvija saslimšanas gadījumu ziņā sasniegusi antirekordu — arī pagājušajā nedēļā inficēto skaits ik dienu sniedzās pāri diviem simtiem. Vēl skumjāk, ja līdzās saslimšanas statistiku papildina arī nāves gadījumi.
Agrāk, ja kāds sabiedriskās vietās ieklepojās vai nošķaudījās, nepievērsa tam uzmanību. Tagad cilvēkos iedzītas bailes. Bail atklāt, ja pašam iesnas, klepus, sāp kakls. Cilvēkiem, kam astma, apgrūtināta elpošana un klepus var būt no putekļiem. Arī savā darbā izjutu, kā šīs bailes ietekmējušas cilvēkus. Kad bija pirmais vilnis, zvanīja gados veca sieviete, ka krāsns dūmo, bailīgi noteica, ka ārzemēs nav bijusi, ar Covid-19 slimniekiem nav kontaktējusies, un ļoti lūdza, lai atbraucot. Tagad, neraugoties uz to, ka saslimšanas gadījumu skaits ir lielāks nekā pavasarī, cilvēki kļuvuši drošāki, taču piesardzība vajadzīga.
Pagājušajā nedēļā Saeima konceptuāli atbalstīja grozījumus Covid-19 infekcijas pārvaldības likumā, kas paredz ieviest sodu par mutes un deguna aizsegu nelietošanu sabiedriskās vietās. Uzskatu, ja cilvēks slims, maska noteikti ir jānēsā, lai neaplipinātu veselos. Ja valdība nolēma, ka maskas sabiedriskajās vietās jānēsā, tad tā arī jādara. Tad, kad tikko šie noteikumi stājās spēkā, ieraugot, ka veikalā cilvēki staigā maskās, bija ļoti dīvaina sajūta, šķita, ka esmu nonākusi citā pasaulē. Maskās cilvēki bija redzēti ziņu pārraidēs ārzemēs. Nu jau pierasts. Pati drošāk jūtos ar respiratoru, kam maināmi filtri.
Aizvadītā bija arī Helovīna nedēļa. Veselības ministre Ilze Viņķele un Latvijas Slimību profilakses un kontroles centrs nāca klajā ar paziņojumu, aicinot šogad šos svētkus svinēt atbildīgi, proti, vecāki tika lūgti nelaist bērnus saldumu medībās, lai neizprovocētu jaunus Covid-19 gadījumus. Tie nav kristiešu un latviešu svētki. Tie man nepatīk, un arī iepriekšējos gados savus bērnus nelaidu. Taču apkārtējo māju bērni pie mums ir nākuši un skaitījuši dzejolīšus, tāpēc ar saldumiem pacienājām. Tomēr šajā laikā labāk palikt mājās, īpaši lielajās pilsētās. Bērni pēc saldumiem ierasti staigā tumsā, cik tas ir droši?
Pagājušajā nedēļā pēc brīvlaika skolēni atsāka mācības. Mani bērni mācās 1., 4. un 8. klasē. Meita, tāpat kā visi Latvijas skolēni, sākot no 7. klases, mācās attālināti. Viņai labāk patīk mācīties no mājām, un viņa ar to ļoti labi tiek galā. Attālināto mācību pieredze jau gūta pavasarī. Topošajam pirmklasniekam labi veicās, arī meitai tāpat, taču trešklasniekam gāja smagi. Viņam bija grūti koncentrēties darbam. Man aktīvā darba sezona vēl nebija sākusies. Mācījāmies no rīta līdz vēlam vakaram. Skolotāji bija atsaucīgi un atļāva darbus nosūtīt arī vēlāk. Visiem attālinātā mācīšanās neder. Grūti gan bērniem un vecākiem, gan arī skolotājiem. Pat ja mācības jāorganizē neklātienē, būtu labi, ja pāris dienu nedēļā varētu tikties ar skolotājiem un konsultēties, ja kas neskaidrs. Tādā veidā arī mācību vielu var apgūt kvalitatīvāk. Esmu dzirdējusi, ka tā notiek ārzemēs, arī dažās Latvijas skolās.
Šobrīd problemātiski arī ar interešu izglītību. Vecākais dēls trenējas futbolā, un treniņi tagad notiek ārā. Labi, ka pagaidām vēl tādi laikapstākļi, ka to var darīt ārā. Jaunākais dēls apmeklē lego pulciņu, un tur darbs apstājies. Kā lai skolotājs izdzīvo, ja tikai tas ir viņa maizes darbs? Skrīveru Mūzikas un mākslas skolā darbs noorganizēts tā, ka nodarbības bērni apmeklē.
Lai arī plosās koronavīruss, taču miera pasaulē nav. No 27. septembra kara situācija ir Kalnu Karabahā. Lasīju ziņās par vairāk nekā tūkstoš kritušajiem armēņiem. Cik tas ir briesmīgi — aiziet bojā bezjēdzīgā karā! Jauni vīrieši, kuriem visa dzīve priekšā, kuriem ģimenes, bērni. Attiecīgi ir kritušie Azerbaidžānas pusē. Vai tas ir tā vērts? Ir 21. gadsimts, vai tad bez ieročiem, bez upuriem vienoties nevarētu?
Nemieri nav rimuši arī kaimiņvalstī Baltkrievijā. Protesti turpinās, un prezidents Lukašenko lēmis būt bargāks pret protestētājiem. Pagājušajā nedēļā viņš nomainīja iekšlietu ministru un slēdza robežas ar Eiropas Savienības valstīm un Ukrainu. Skaidrs, ka no amata Baltkrievijas prezidents atkāpties nedomā.
Jau sācies novembris, un joprojām ir iespēja izbaudīt silto rudeni. Sestdien ar ģimeni bijām Latgales pusē, kur vīratēvam palīdzējām darbos un arī lieliski atpūtāmies. Būsim stipri garā, lai varam pārdzīvot šo sarežģīto laiku, un kopā mums tas izdosies!

Staburags.lv ARHĪVS

Cilvēki drošāki nekā pavasarī

Kategorijas