Pēdējais laiks saprast

2020. gada 30. oktobris 09:16

297

Drīz būs gads, kopš visā pasaulē katra diena sākas ar vārdiem “koronavīruss”, “Covid-19”, “globālā pandēmija” un līdzīgiem. Iespējams, šīs dienas sleju būtu rakstījusi par citu tēmu, taču nedēļas sākumā Latvijas Radio noklausījos sarunu ar Latvijas Infektoloģijas centra Intensīvās terapijas un reanimācijas nodaļas vadītāju Ingu Krupnovu. Ārste stāstīja par darba ikdienu šajos apstākļos. Oktobra vidū “Facebook” viņas publikācijas bija izpelnījušās ievērību. Tajās ārste atklāj, kā ir katru dienu strādāt aizsargtērpā un respiratorā. Masku noliedzējiem viņa saka: “Nav grūti paelpot 15 minūtes maskā, veicot pirkumus veikalā, ir grūti elpot ar Covid-19 pneimoniju. Nevis masku nēsāšana, bet gan Covid-19 pneimonija ierobežo tavu brīvību.” Masku noliegšana nav vienīgais, kas satrauc mediķi. Tā ir attieksme, kas diemžēl ar katru dienu pasliktinās gan pret ārstiem, gan vienam pret otru.

Jāpaiet laikam, lai uzzinātu, vai vīruss tiešām eksistē vai kādas idejas vārdā izdomāts. Tāpat pēc laika, cerams, gūsim atbildes uz jautājumiem, vai bija pareizi nēsāt maskas, dezinficēt rokas, ievērot divu metru distanci un ievērot pulcēšanās aizliegumu, vai zviedri rīkojās pareizi, neieviešot ierobežojumus?

Taču, kamēr atbildes uz šiem jautājumiem vēl miglā tītas, cits nekas neatliek kā ievērot noteiktos ierobežojumus. Viens no argumentiem, ka ar masku grūti elpot. Piekrītu. Ne tikai grūti elpot, tā arī slīd uz acīm, aizsvīst brilles. Piedevām plīst aukliņas. Vai tās dažas minūtes, ko pavadām veikalā, lai nopirktu pārtiku, ir grūti izturēt? Ko iesākt ārstiem, pārdevējiem, stjuartiem un citiem, kam sejas aizsargmaskās jāpavada ilgas darba stundas? Vai mēs gribētu, lai ārsts mūs operētu bez maskas? Kā justies tam likumpaklausīgajam veikalā maskā, ja tirdzniecības zālē bars jauniešu staigā bez maskām un arī distanci neievēro?

Piekrītu Ingai Krupnovai, ka pavasarī sabiedrība bija saliedētāka. Juta līdzi ārstiem un pārējiem, kas riskēja ar savu veselību, lai mēs būtu veseli un mūsu ikdiena nemainītos. Veciem vientuļiem cilvēkiem brīvprātīgie atnesa no veikaliem pārtiku, izveda pastaigāties mājdzīvniekus. Šobrīd neko tādu neesmu dzirdējusi. Toties valda dusmas, neiecietība. Dusmas par to, ka mācības notiek attālināti. Dusmas par to, ka mazāko simptomu dēļ jāveic Covid tests. Dusmas par to, ka pēc kontakta ar inficēto jābūt pašizolācijā, un vēl lielāks niknums, ja tests izrādījies negatīvs, redz, “izčakarēts” laiks. Gribas pajautāt: vai būtu labāk, ja kaut ko atrastu?

Kad noteica, ka maskas jālieto sabiedriskajā transportā, dzirdēju, kā kāda kundze neapmierināta pukojās: rīt speciāli uzvilkšu cimdus, ja jau tā vajag! Var jau vilkt gāzmasku, skafandru un ko tik vēl, bet vajag pašam, nevis šoferim, pasažieriem un ministriem.

Kamēr katru rītu ziņu lapas vēsta par saslimušajiem, kuru skaits sniedzas pāri diviem simtiem, un Latvija vairs nav to brīnumvalstu vidū, kuru vīruss gandrīz vai apgājis riņķī, skaidrs, ka tas vēl kādu laiku nekur nezudīs, un kur teikts, ka nebūs vēl trešais, ceturtais un nākamais vilnis, nāksies vien ar to sadzīvot. Tāpēc pēdējais laiks solidarizēties neatkarīgi no tā, cik smagi mums visiem būtu. Pēdējais laiks censties vienam otru saprast un palīdzēt.

Staburags.lv ARHĪVS

Pēdējais laiks saprast

Kategorijas