Vai seniori vientuļi tikai ārzemēs?

2020. gada 13. oktobris 09:41

301

Daļai iedzīvotāju Covid-19 sagādā raizes un galvassāpes — palikt bez darba un minimāliem ienākumiem nav nekāda medusmaize. Taču dažiem vīrusa izplatības laiks ir teju vai pilnības ādere. Piemēram, projektu rakstītājiem. Ziņās katru dienu stāsta un lasāms par Covid-19 inficētajiem, bet mazāk zināms par projektiem saistībā ar vīrusu, piemēram, “Dzīve ar Covid-19: novērtējums par koronavīrusa izraisītās krīzes pārvarēšanu Latvijā un priekšlikumi sabiedrības noturībai nākotnē”. Pusgada izpētes laikā (projekts beigsies 31. decembrī) tam paredzēts 497 580 eiro. Jācer, ka no tā visai sabiedrībai patiešām būs kāds guvums. Šis gan nav vienīgais tāda veida projekts — pieci miljoni ir atvēlēti desmit līdzīgām programmām. Mērķis varen cēls — ierobežot infekcijas slimību, aizsargāt no tās iedzīvotājus.
Pagaidām gan vīrusa uzvedība liecina, ka, visdrīzāk, tam visi pētījumi izraisa jautrību, jo dzīvo pēc likuma “kā gribu, tā daru”.
Manuprāt, daudz jēdzīgāk būtu, ja realizētu kādu projektu gados vecu cilvēku aprūpes uzlabošanai. Vai nav dīvaini, ja simtiem latviešu sieviešu brauc uz Vāciju un Austriju, lai aprūpētu vecļaudis, bet mums tā ir liela problēma — atrast aprūpētāju. Nesen mana radiniece kārtējo reizi aizbrauca uz Vāciju, kur trīs mēnešus dzīvos ģimenē, aprūpēs kādu senioru. Patiesībā viņš pats nav tik nevarīgs — var gan apģērbties, gan paēst. Taču ģimenei ir vajadzīgs kāds cilvēks, kamēr bērni ir darbā (viņi dzīvo tajā pašā mājā), kas būtu kopā ar tēvu, lai viņš nejustos tik vientuļš, būtu, ar ko iziet pastaigā, parunāties. Savulaik radiniece dzīvoja pie kāda precēta pāra, kuram bērni dzīvoja citā pilsētā, un kļuva gandrīz vai par pilntiesīgu ģimenes locekli. Bija gan bērniem labi, gan senioriem. Protams, gadās darbs arī pie guļošiem cilvēkiem, pie cilvēkiem ar demenci. Bet kāda ir situācija pie mums? Kāda paziņa teica, ka būtu ar mieru maksāt 40 eiro dienā, lai tikai kāds dzīvotu un apkoptu viņas guļošo mammu. Protams, no ielas viņa kuru katru cilvēku nepaņems. Bet, ja mums būtu kāda institūcija, kura to visu koordinē? Protams, dzirdu iebildes, lai taču mammu ved uz pansionātu. Ir, protams, vecļaudis, kuri piekrīt pansionāta variantam, bet ir tādi, kuriem kā akmenī iecirsts vārds “nemūžam”. Reiz kāda mana paziņa teica: “Labāk izlēkšu pa logu, nekā iešu uz pansionātu”. Nezin vai daudz tādu bērnu, kuri pret vecāku gribu, ja viņi ir pie pilnas saprašanas, gribētu viņus tur “iesprostot”. Bet tagad ir situācija — kulies, kā vari! Vecīši dzīvo vieni un arī kuļas, kā var. Un ne reizi vien pazūd. Jo vienkārši izgājuši vieni pastaigā. Un neatrod ceļu uz mājām. Kādu atrod ātrāk, citu, kad ir jau par vēlu.

Staburags.lv ARHĪVS

Vai seniori vientuļi tikai ārzemēs?

Kategorijas