Deja ar bungām: aizkrauklietis Krišjānis Purens bez bungu vālītēm nav iedomājams

2020. gada 11. oktobris 06:10

253

Deja ar bungām: aizkrauklietis Krišjānis Purens bez bungu vālītēm nav iedomājams

Aizkrauklietis Krišjānis Purens nav iedomājams bez bungu vālītēm rokās. Sitaminstrumentu spēle ir viņa sirdslieta un ne tikai. Krišjānis māca spēlēt bungas Andžeja Grauda bungu skolā Rīgā, ir grupas “Catalepsia” bundzinieks. Tagad jaunietis pa pusei atgriezīsies dzimtajā pusē — mācīs ritmu un sitaminstrumentu spēli Aizkrauklē un Jaunjelgavā. Uz interviju Krišjānis ieradās ar draudzeni Viktoriju Liepiņu. Abi ir kopā vairākus gadus, viņus vieno kopīgas aizraušanās un dzīves uzskati.

Precizitāte un vēlme spēlēt
— Kad pirmo reizi rokās paņēmi bungu vālītes?
— Tolaik vēl dejoju sporta dejas, man bija 16 gadu. Gribēju vairāk izpausties un meklēju kādu sev tīkamu mūzikas instrumentu — ģitāru vai bungas. Aizkrauklē tolaik bija maz iespēju. Ar draugiem gājām uz jaunrades centru, viņi spēlēja ģitāru. Jaunrades centrā bija bungu komplekts, bet neviens īsti nemācīja spēlēt. Man iedeva vālītes, parādīja, kā turēt, un lika spēlēt, kā sanāk. Ģitārspēles skolotājs smējās, ka es jau zinot vairāk nekā viņš. Studiju laikā Jelgavā bungu spēli četrus gadus mācījos rokskolā “BJMK”, pēc tam turpināju pilnveidoties pašmācībā. Jaunībā biju aktīvs — dejoju sporta un tautas dejas, spēlēju teātri, mācījos mākslas skolā. Uzskatu, ka tieši dejas ievirzīja mani sitaminstrumentu pasaulē. Bungu spēlēšana man ir dejošana, tikai sēdus. Tā ir tā pati ritmiskā kustība, kas man dabiski padodas.
— Audzēkņiem pietiek apņēmības regulārām nodarbībām?
— Bungu skolā strādāju četrus gadus. Tā ir nestandarta iestāde, nelīdzinās mūzikas skolām. Neviens nav spiests nākt. Katram ir sava motivācija, ļoti reti kāds nāk sakostiem zobiem. Katram ir ambīcijas, ko ar bungu spēli vēlas panākt, — kāds grib kļūt par bundzinieku, spēlēt grupā un uzstāties, citam tā ir brīvā laika pavadīšanas iespēja, vēl kādam veids, kā uztrenēt ritma izjūtu. Citi nāk parunāties kā pie psihologa. Bungu skolā sitaminstrumentu spēli apgūst ne tikai bērni, bet arī pieaugušie.
Esmu atklājis, ka galvenais ir sevi piespiest nodoties nodarbei, kas varbūt sākumā nesaista, vismaz piecas minūtes, un tad tā lieta aiziet. Stunda paiet nemanot.
— Kā kļuvi par grupas “Catalepsia” bundzinieku?
— Pazinu grupas iepriekšējo taustiņinstrumentu spēlētāju. Nesen biju sācis bungoties, kad viņa man pastāstīja, ka grupa meklē bundzinieku. Teicu, ka spēlēju, un mani ieteica grupas vadītājam Ervīnam. Atbrauca pie manis uz vecāku mājām, redzēja, ka varu trāpīt pa bungām, un paņēma. Sākumā Ervīns prata spēlēt bungas labāk par mani. Tolaik biju bez pieredzes, mani bakstīja un bīdīja.
Es gribēju spēlēt grupā. Man patīk mūzikas veidošanas process un sadarbība ar citiem cilvēkiem. Radot mūziku kopā, tā ir krāsaināka.
— Laba bundzinieka īpašības?
— Pati svarīgākā ir precizitāte. Vairums manu audzēkņu, apsēžoties pie bungām, domā, ka panākumu atslēga ir ātrās roku kustībās, bet tā nav. Svarīga ir iekšējā vēlme un metronoms. Griba izpaust sevi ritmā, mūzikā. Pārējo var iemācīties.
Grupas mugurkauls
— Kāds ir tavs profesionālais mērķis, uz kuru tiecies?
— Nezinu, vai tas ir trūkums vai pozitīva īpašība — man nav lielu mērķu. Izvirzot mērķi jebkurā jomā, esmu ievērojis, ka visbiežāk to nesasniedzu. Iestājas kaut kāds psiholoģisks bloks. Man ir vieglāk sasniegt labus mērķus, ja es necenšos, nespiežu sevi. Nav tā, ka es nevēlos iekarot virsotnes, es tikai vēlos izbaudīt procesu.
— Bundzinieka nozīme grupā?
— Bundzinieks ir grupas mugurkauls. Bez viena ģitārista var iztikt, bez bundzinieka — nekādi. Es neesmu ātrs bundzinieks, nekad tāds neesmu bijis. Neizceļos ar sologabaliem. Cilvēki, kas ar mani sastrādājas, spēlē, jūt mani kā drošu aizmuguri, uz kuru var paļauties. Bundziniekam ir grūta loma grupā — mūs neredz. It kā esmu skatuvei pa vidu, centrā, bet redzēt nevar.
— Gadījušies kādi kuriozi notikumi koncertlaikā?
— Bungu vālītes visiem bundziniekiem izkrīt. Ar laiku iemācās nomaskēt tā, ka neviens neko nemana. Biju grupas “NERVE” koncertā. Saskaitīju, ka bundzinieks Džodžo Maijera vairāk nekā desmit reižu aizlidināja bungu vālītes, bet to nevarēja just. Man nekas tāds īpašs uz skatuves nav gadījies. Vienu reizi ar bungu vālīti trāpīju vokālistei. Vairāk ir iekšējās lietas, ko klausītāji nejūt, tikai grupas biedri pēc koncerta man pajautās, ko es tajā dziesmā darīju.
— Kurš ir tas brīdis, kad jaunais bundzinieks var domāt par bungu iegādi?
— Kad grib spēlēt grupā un var to atļauties. Īstam bungoties gribētājam instrumenta neesamība nav šķērslis — var sist ritmu pa galdiem, krēsliem, katliem, visur!
— Bundzinieku kaimiņi cieš?
— Nē, ja ir klusinātāji. Vēl viens variants ir elektriskais bungu komplekts. Tam iespējams noregulēt skaļumu. Vienīgi daudzdzīvokļu mājas apakšējie kaimiņi varētu dzirdēt bungu pedāļu sitienus.
Jāklausās ar atvērtu prātu
— Esi izteikts smagā metāla cienītājs?
— Jau bērnībā mani vairāk uzrunāja alternatīvie mūzikas žanri, tostarp metāls. “Doom” metālu spēlēju ar grupu “Catalepsia”, bet esmu piedalījies arī citos “underground” projektos, kas nav plaši zināmi. Tā nav komerciālā mūzika, tādēļ par to zina tikai tie, kam šis žanrs ir saistošs.
Mūsu sarunai pievienojas Viktorija:
— Gluži Mocartu mēs neklausāmies, taču, braucot automašīnā, vienu brīdi mums skan metāla gabals, jau nākamajā klausāmies Selenu Gomezu. Viens otru neizslēdz.
— Būt mūziķim Latvijā ir izaicinājums?
K. — Ja ir lielas ambīcijas, tad tas tā varētu būt. Es to neesmu izjutis. Pazīstu daudzus veiksmīgus Latvijas mūziķus. Priekšstats par situāciju ir pozitīvs. Pats nekad neesmu dzinies pēc naudas vai slavas, man pietiek ar to, ka es spēlēju bungas un varu mācīt to citiem. Līdz ar to varu atļauties spēlēt nekomerciālu mūziku un nepelnīt lielu naudu.
— Ar metālu ir vienā vai otrā grāvī — patīk vai galīgi nē. Kā pareizi klausīties metālu?
K.: — Visi mūzikas žanri ir jāklausās ar atvērtu prātu.
V.: — Noklausoties vienu Merilina Mensona dziesmu, nevar spriest par metāla žanru kopumā.

K.: — Popmūzika tiek veidota un ģenerēta tā, ka tā brīvi plūst. Nav jābūt atvērtam, lai to uztvertu. Popmūzika ir vienkārša, viegli paliek atmiņā. Protams, ir meistari, kas ieliek interesantus zemūdens akmeņus, bet kopumā tas ir produkts, kas piemērots lielām masām. Sarežģītākiem mūzikas stiliem, kas uzreiz nepielīp, jāpieiet atvērti. Mūzika jāklausās piemērotā emocionālā noskaņā — sajūtām un mūzikai jābūt uz viena viļņa.
— Tu raksti arī dzeju?
K.: — Periodiski uznāk nepieciešamība izpausties. Ļoti reti mani teksti kļūst par dziesmas vārdiem. Nekad neesmu mācējis rakstīt tekstu ar domu, ka no tā iznāks dziesma. Ja es būtu ģitārists, tad būtu vieglāk. Rakstu, lai izliktu emocijas. Laika gaitā uzkrāju fragmentiņus, kurus pierakstot tie salīmējas vienā veselumā. Dažreiz tās ir pāris rindas, citreiz četras lapas. Process ir lēns, ļauju emocijām nosēsties.

Uz morāles balstīts lēmums
— Cik zinu, jums ir vegānisks dzīvesveids.
K.: — Mēs neēdam dzīvnieku valsts produktus, bet kaķi barojam ar veikalā nopērkamo kaķu barību. Līdz ar to ir vegāni, kas mūs par tādiem neuzskata.
V.: — Gandrīz pirms diviem gadiem ar Krišjāņa mammu noskatījāmies Garija Jurovska lekciju par dzīvnieku mocīšanu un nogalināšanu cilvēku vajadzībām. Tajā brīdī atklājās jauna pasaule. Līdz tam es zināju, ka lietot dzīvnieku produktus uzturā nav forši, bet, līdzīgi kā Krišjānis, domāju, ka Latvijā jau nav tik traki. Negribējām pieņemt, ka pie mums ir tieši tāda pati situācija. Raudāju, zvanīju Krišjānim un teicu, ka nekad vairs neēdīšu dzīvnieku produktus! Līdz tam bijām veģetārieši, es kādus piecus gadus, Krišjānis pusotru.
Kļūt par vegāniem bija uz morāliem principiem balstīts lēmums.
K.: — Ja tas būtu veselības dēļ, mēs neēstu veģetārus burgerus un picas.
— Atšķirība starp veģetārismu un vegānismu ir neliela?
V.: — Liela, bet vegānisms nav grūts. Neizjūtam proteīna trūkumu organismā, nejūtamies vāji. Krišjānim asins analīzes ir kā kosmonautam, man kā vienmēr, ar nelielu uzlabošanos. Paēst ir viegli. Sākumā bija daudz nezināmā, sākot gatavot, iepazinām plašās iespējas. Biju pārliecināta, ka nav iespējams pagatavot vegānisku auksto zupu, bet var!
— Ēdot ārpus mājas, jūtaties ierobežoti?
V.: — Tā kā dzīvojam galvaspilsētā, mums ir iespēja apmeklēt vegāniem draudzīgas kafejnīcas. Citos gadījumos ēdienu ņemam līdzi. Ja nē, tad visur var dabūt frī kartupeļus ar kečupu, kas ir vegānu glābējs. Arī Aizkrauklē ir iespējams iegādāties vegānisku saldējumu, kokteiļus, falafelu un daudz ko citu.
— Sabiedrības uzskati mainās?
V.: — Ne visi saprot, tomēr cilvēki kļuvuši atvērtāki.
K.: — 2019. gadā notika lielākās pozitīvās pārmaiņas vegānismā. Sabiedrība izglītojās. Valda maldīgs uzskats, ka vegānu ēdiens nevar būt garšīgs. Ir, pat ļoti! Mēs ēdam to pašu, ko agrāk, tikai vegāniski. Gaļa nav sinonīms gardam, arī to var pagatavot nebaudāmu. Vegānisms paskaidro ēdiena sastāvu.
— Dzīvnieku atbalsta akcijas rezumējas ar pozitīvām pārmaiņām?
V.: — Nepārprotami! Pēdējā akcija, kurā piedalījos, bija vērsta pret kažokādu izmantošanu. Pirms tam skaļākais bija aizliegums izmantot dzīvniekus cirkā. Tam bija sekas — protesti vainagojās ar pārmaiņām. Ja vairākiem cilvēkiem ir vienots mērķis, tad to ir iespējams realizēt. Nav obligāti jāpievēršas vegānismam, vajag padomāt, vai dzīvnieki ir sliktāki par mums un pelnījuši tādu likteni, sāpes? Jo vairāk cilvēki par to aizdomāsies, jo lielāka iespēja, ka viņi samazinās savu dzīvnieku produktu patēriņu. Tas jau būs daudz.
K.: — Mēs nevaram dzīvniekam paprasīt atļauju kaut ko paņemt no viņa. Nevar govij pajautāt, vai vēlies, lai atņemam tavu bērnu un ņemam tavu pienu. Cilvēks no dzīvnieka ņem ar varu. Te ir runa par empātijas līmeni. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Deja ar bungām: aizkrauklietis Krišjānis Purens bez bungu vālītēm nav iedomājams

Kategorijas