Mūzika ir mana realitāte

2020. gada 14. augusts 00:00

455

Ilze Šarkovska-Liepiņa ir spilgta personība Latvijas mūzikas dzīvē. Studējusi Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijā, strādājusi par redaktori kultūras periodikā. Bijusi Latvijas Mūzikas informācijas centra pirmā direktore. Administrējusi valstiski nozīmīgas mūzikas nozares programmas un projektus. Vadījusi Mūzikas akadēmijas Zinātniskās pētniecības centru, lasījusi studiju kursus Latvijas mūzikas vēsturē un mūzikas komunikācijā. Ir daudzu Latvijas mūzikas vēsturei veltītu rakstu, mūzikas dzīves apskatu, recenziju, eseju autore, kā arī vairāku grāmatu sastādītāja un autore. Šogad klajā nākusi viņas grāmata “Latvijas mūzika renesansē. Priekšvēstneši, briedums, konteksti”, kas stāsta par mūzikas vēsturi tagadējā Latvijas teritorijā laika posmā no 15. gadsimta. Iespējams, retais zina, ka Ilze Šarkovska-Liepiņa ir aizkraukliete. Tiesa, dzimusi un augusi rīdziniece.

Būtu tur, kur tagad Baltkrievija
— Grāmatā “Latvijas mūzika renesansē” apkopotā informācija noteikti nav tikai pāris gadu darba rezultāts.
— Iesākums tai ir astoņdesmito gadu beigās. Līdz ar Atmodas laiku radās interese par to mūzikas daļu, par kuru līdz tam sevišķi daudz nedz runāja, nedz rakstīja. Interese par seno mūziku savā ziņā bija saistīta ar hipiju kustību — tolaik šīs mūzikas motīvi ienāca britu rokmūzikā. Padomju Latvijā bija attiecīga politiska konjunktūra, valdīja uzskats, ka viss no Rietumiem, īpaši Vācijas nākušais, latviešiem bijis naidīgs un nevajadzīgs. Vācbaltieši, sabiedrības daļa, kas Latvijas teritorijā bija ieradusies no Rietumiem un atradusi šeit savu mājvietu, kopš 19. gadsimta nacionālās atmodas laikiem tika uzskatīta par latviskās identitātes iznīcinātāju un pamatiedzīvotājiem naidīgu daļu. Mūzikas kultūrā gan šādas striktas robežas nekad nav pastāvējušas, arī vēsturnieki konstatējuši, ka stāsts par septiņsimt gadiem verdzībā ir pārspīlējums. Bet interese par seno mūziku savā ziņā bija pretošanās padomju ideoloģijai. Deviņdesmito gadu sākumā aizsākās pirmie festivāli, kurus organizēja Senās mūzikas centrs, bet pati kustība ir gājusi dziļumā, plašumā un augstākās kvalitātes virzienā.
— Kas zina, kur mēs būtu, ja nebūtu šo septiņu gadsimtu.
— Visticamāk, Rietumu un Austrumu kultūru robežšķirtnes viņā pusē, tur, kur tagad ir Baltkrievija. Par to runāju arī savā grāmatā — Latvija visnotaļ ir Rietumeiropas kultūras daļa. Arī tolaik, kad Latvijas teritorija bija Krievijas impērijas sastāvā, tā sauktajām Baltijas provincēm bija dota liela autonomija. Šī Krievijas impērijas daļa bija ļoti rietumnieciska. Grāmatā lietotais vārds “Latvija” ir šībrīža teritorijas aspektā, jo pirms pieciem simtiem gadu nebija ne latviskās apziņas, nedz Eiropā vispār bija svarīgs nacionālais aspekts. Te bija latinizētā Rietumeiropas kultūra, latīņu valoda dominēja, izglītotās aprindas rakstīja tikai šajā valodā. Vien renesanses periodā latvieši iegūst pirmās grāmatas — reliģisko literatūru un baznīcas dziesmu grāmatas. Pirmais latviešu izcelsmes jezuīts, kurš izveidoja pirmo šādu grāmatu katoļu draudzēm, bija Georgs Elgers.
Pagānisma
iemiesojumi
— Kāda jums šķiet agrās renesanses laika mūzika? Man tā ir naiva, rotaļīga, jautra — ar lautas, flautas, bungu skaņām.
— Tā ir instrumentālā un pārsvarā sadzīves mūzika. Vēl no viduslaikiem, arī 15. gadsimta sākumā, uz instrumentiem skatījās kā uz pagānisma iemiesojumu. Tieši renesanses laikā, 16. gadsimtā, instrumentālā mūzika piedzīvo uzplaukumu un tieši saistībā ar sadzīvi — dejām, mūziku, ko spēlē galmā, mājās, ballēs, tirgus laukumā. Tāpēc tajā ir rotaļīgums. Oficiālā, nopietnā mūzika bija saistīta ar baznīcas kultu, procesijām, un tajā valda milzu nopietnība, iedziļināšanās, savā ziņā reizēm arī pompozitāte. Tā laika baznīcas mūzika galvenokārt ir vokāla, un tā arī ir mūzikas daļa, kas jau toreiz tiek fiksēta — pierakstīta notīs. Pārējā mūzika daļa lielākoties nav pierakstos atrodama, tāpēc līdz mūsdienām nonākusi ļoti maza daļa tā laika instrumentālo un sadzīves mūzikas skaņdarbu.
— Tolaik muzikants nebija lielā cieņā?
— Pilsētās kantors — baznīcas mūzikas pārvaldnieks, vēlāk arī pilsētas mūzikas organizētājs — piederēja pie elites, tomēr gan finansiāli, gan hierarhijā nemaz tik augstu novērtēts netika. Bet instrumentu spēlmaņi drīzāk pieskaitāmi pie amatniekiem. Sadzīves, pilsētu muzikanti, kas darbojās brālībās, bija vienkāršā darba darītāji. Tas gan nenozī-
mē, ka mūzikai sabiedrībā nebija nekādas nozīmes. Tā skanēja visur.
— Par ko toreiz dziedāja, kādas bija dziesmu tekstu tēmas?
— Dziedāja par visu, tāpat kā šodien. Mīlestība, joki, satīra. 16. gadsimtā Eiropā, arī Latvijā, notiek reformācija un ienāk Lutera mācība, tāpēc nereti dziesmu tekstos izsmēja katoļu priesterus. Katoļu baznīcai tie bija sarežģīti laiki, sava veida krīze, ko iezīmēja baznīcas kalpu tikumu pagrimums, kāre pēc greznības, pret ko strikti iestājās Luters. Šis ir laiks, kad katoļu baznīca sasparojas, jo ir taču jācīnās pret Mārtiņu Luteru, bet, kā lai cīnās, ja pašas tikumi ir pagrimuši? Baznīcā — gan Lutera, gan katoļu dievnamos, protams, skanēja savs repertuārs, bet garīgā mūzika dzīvoja arī ārpus baznīcas, jo garīgas dziesmas sacerēja arī paši iedzīvotāji. Piemēram, bijušais franciskāņu mūks, vēlāk Lutera piekritējs un amatnieks — kannu lējējs, tirgotājs Burkalds Valdis 150 psalmus ar paša izdomātām melodijām sacerēja, sēžot Bauskas, Cēsu un Vīlandes cietumos.
“Līgo” dziedāja
arī baznīcā
— Vai renesanses laika mūzika Latvijā bija atšķirīga no pārējās Vakareiropas?
— Ir ļoti daudz kopējā. Mēs bijām un esam robežzeme ar Krieviju, kur allaž notikusi karadarbība. Kā jau robežzemē, mūzikas attīstība šeit nepieredzēja tik lielu uzplaukumu kā Eiropas metropolēs, kā Romā, Parīzē vai Venēcijā. Tomēr mūzikā šeit parādās tās pašas tendences, žanri, rakstības stili, repertuārs, kas aktuāli citviet Eiropā. Tolaik cilvēki daudz ceļoja, arī Livonijā ieceļoja mūziķi. Bet mūsu unikalitāte ir saistīta ar valodu un etnisko situāciju. Dziesmu grāmatās varam redzēt latviešu valodas fiksējumu kopā ar mūziku. Unikāla un skaista lieta, kas parādās Georga Elgera katoļu dziesmu grāmatā pie garīgajām dziesmām, ir tā sauktie refrēni — ‘līgo’, ‘žūžū’.
Raksturīgais Latvijas teritorijai, līdzīgi kā somiem, Ziemeļeiropas daļām, ir daudzie etniskie kultūrslāņi. Nav viendabības, valda to nošķirtība, bet ir arī savstarpējas ietekmes. Lauku vidē cilvēki ar rietumniecisko mūziku saskārās vien baznīcā, bet pilsētās dzīvojošie latvieši integrējās starptautiskā vidē, latviešu brālībām bija savi altāri baznīcās, un 15. — 16. gs. arvien vairāk tekstu tiek tulkots latviešu valodā, arī dziedājumi skan latviski.
Arī Livonijas teritorijā ieceļojušie mūzikas instrumenti tiek adaptēti. Tas attiecas, piemēram, uz vijoli un tās priekštečiem. Mēs esam pārņēmuši to, kas tuvs mūsu identitātei. Viens no Latvijas vadošajiem žurnālistiem Pauls Raudseps kādā savā rakstā saka, ka Latvijā nebija sudraba raktuvju, bet kurši kala latviskas sudraba saktas. Tas pats notika arī mūzikā. Interesanti, ka raksti fiksē arī īsteni latviskā instrumenta — kokles — izmantojumu baznīcā.
Pasākums Rundālē
ir komercializējies
— Piekrītu apgalvojumam, ka klasisko mūziku, kurai noteikti varam pieskaitīt arī renesanses laika mūziku, var klausīties tai sagatavots klausītājs.
— Lielākajai daļai šīs mūzikas piemīt viena īpašība — uz to jākoncentrējas. Līdzīgi kā lasot grāmatu. Nevar to lasīt vienlaikus, piemēram, skatoties televīzijā hokeja spēli vai cepot pankūkas. Par laimi, mūsu kultūrvide, izglītības sistēma dod šo pamatu, izglītību šajā ziņā. Cilvēki, kuri interesējas par norisēm sabiedrībā, kultūru kopumā, klausās arī šo mūziku, apmeklē, piemēram, Senās mūzikas festivāla koncertus. Klausās Vivaldi “Gadalaikus” atbilstošā atmosfērā, baudot rožu ziedēšanu fonā. Turklāt mūsdienās daudzi klasiskās mūzikas darbi kļuvuši par hitiem, kurus klausās visi. Par tādiem kā klasiskās mūzikas šlāgeriem (jeb grāvējiem), kuru skaitā ir gan instrumentālie darbi, gan daudzskaitlīgi apmeklētas operas.

— Senās mūzikas festivālā biļetes vienmēr ir izpirktas.
— Festivāla pirmsākumos to apmeklēju katru gadu, vērtēju izaugsmi. Diemžēl pēdējās desmitgadē festivāls ir jūtami komercializējies. Man ir grūti katru gadu Rundāles pils dārzā noslēguma koncertā klausīties Vivaldi “Gadalaikus”. Agrāk katram festivālam gatavoja īpašu uzvedumu, nereti arī kādu baroka laika operas izrādi.
Citās sfērās nav virsvērtības
— Kāpēc jums radās interese par mūziku, konkrēti par renesanses laiku?
— Mani vecāki dziedāja korī, es mācījos Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolā. Esmu dzimusi un augusi Rīgā, tā teikt, “Centra meitene” no Krišjāņa Barona ielas. Mamma un tētis uz turieni no Latgales pārcēlās vēl 50. gados. Vecākiem bija mīlestība uz mūziku, uz operas izrādēm mani veda no piecu gadu vecuma. Vidusskolā mācījos klavieru nodaļā. Toreiz patika spēlēt un padevās “lasīšana no lapas” — līdz šim vēl nepazīstamas, nespēlētas mūzikas izspēlēšana ārpus macību vielas. Spēlēju visu pēc kārtas, iepazīstot arī seno mūziku — barokālās Skarlati sonātes, Bahu, arī viņu priekštečus. Atceros, televīzijā redzēju igauņu vijolnieku Andresu Mustonenu un viņa ansambli “Hortus Musicus”, kas atskaņoja madrigālus. Tie man ļoti iepatikās, aizrāva. Vēlāk Latvijas Universitātē izveidoja senās mūzikas ansambli “Canto”, kuru labprāt klausījos. Vēlāk, studiju laikā, arī korī dziedājām seno mūziku.
— Ko Ilzei nozīmē mūzika?
— Uz to grūti atbildēt. Teiksim tā — mūzika ir mana realitāte. Citi var teikt, ka tas ir iluzori, bet man tā ir viena no eksistences formām. Nav svarīgi, vai to klausos, vai iesaistos atskaņojumā, reflektēju par to — rakstu vai lasu. Protams, ir arī citas dzīves realitātes — ģimene, kā arī citas dzīves izpausmes formas un lomas. Bijušas gan šaubas un sānsoļi — meklējumi citās profesionālajās sfērās, kad šķitis, ka mūzikas jau pārāk daudz. Tomēr vienmēr notikusi atgriešanās.
Citās sfērās nav iespējams saņemt kaut ko līdzīgu virsvērtībai. Minēšu piemēru — tu vari būt labs jurists, uzvarēt tiesas prāvā, izdarīt sabiedrībai labu darbu. Tomēr tik un tā kaut kā pietrūks — estētikas, kaut kā skaista, emocionāli piepildīta. To var saņemt no mūzikas.
Tas notika
nesen
— Mūzika ir skaņa.
— Ne tikai. Klusums arī, kas mūsdienās ir absolūti ekskluzīva lieta. Tajā laikā, kuru aprakstu grāmatā, klusuma bija daudz un katra skaņa bija svarīgs signāls. Kur nu vēl mūzika, kad vienlaikus skan vairāki instrumenti, vairāki cilvēki dzied korī. Klausītāju vidē tam bija milzīgs iespaids, vērtība, nozīme. Arī katrs cilvēka sauciens, katrs pūtiens medību taurē bija kas īpašs. Mūsdienās ir pretēji — klusums ir lielā vērtība. Arī ar studentiem runājam par to, kas ir mūzika. Mūziķi paši bieži vien samulst, jo, izrādās, ka pašsaprotamais nemaz vairs nav tik pašsaprotams. Mūzikas definīcijas laika gaitā ir mainījušās. Mūzika ir arī vide, kādā tā tiek radīta, konteksts, kurā radīšanas process notiek, kā arī uztvere un reakcija uz to. Ar mūziku saprotam arī notis, kas pašas par sevi neskan. Savā ziņā mūzika ir arī refleksija par to — tas, ko mēs par to domājam. Man, piemēram, ir bijuši muzikāli sapņi. Kādu brīdi pēc pamošanās es to vēl atceros, vēlāk pazūd. Paliek tikai sajūtas — cik tas bija brīnišķīgi! Ir arī iespēja mūziku klausīties ar iekšējo dzirdi. Mūziķiem tā ir ļoti labi uztrenēta. Lasot partitūru, dzirdēt mūziku. Šajā gadījumā skaņas nav, bet arī tā ir mūzika.
— Kad mūzika no ikdienišķas kļuva par mākslu?
— Tas notika salīdzinoši nesen — tikai 19. gadsimtā. No šodienas skatupunkta arī uz renesanses laika mūziku raugāmies kā uz mākslu. Taču tolaik mūziķi bija amatnieki, tādi paši kā kurpnieki, kalēji. Tiesa, tieši renesanses laikā rodas jēdziens — komponists. Bet par mūzikas ģēnijiem runā, sākot no 19. gadsimta, romantisma laikmeta, kad pret mākslinieku sāk izturēties atbilstoši, ar cieņu. Tad ir skatuve, uz tās instruments, mākslinieks dodas uz skatuvi, sēžas pie klavierēm, klausītāji aiztur elpu un klausās mūziku absolūtā klusumā. Pirms tam galms un opera bija vieta izklaidei. Klausītāji ņēma līdzi pārtiku, dzīroja. Tad, kad izrāde tuvojās vietai, kur māksliniekam jāpaņem ļoti augsta skaņa, piemēram, tenora ārija ar augsto “do”, tad skatītāji saspringa — paņems viņš to augsto “do” vai nepaņems. Kad izdevās — zālē bija ovācijas. Tā bija amatniecība. Vai arī dievnamā —kalpošana Dievam.
Skaņa ir spēcīgs
stresors
— Kāpēc latviešiem ir aizspriedums pret svilpošanu?
— Šo jautājumu neesmu pētījusi. Pieņemu, ka svilpošana saistīta ar pūšamajiem instrumentiem. Tie — ragi, dažāda veida svilpes — no kristietisma pirmsākumiem tika uzskatīti par pagānisma atribūtiku un zināmā mērā falliska lieta, grēka iemiesojums. Instrumentu hierarhijā pūšamie bija viszemākajā vietā — visprastākie. Renesanses laikā stabulītes spēlēšana bija zemāko šķiru izklaide. Tajā pašā laikā metāla pūšamie — dažādas trompetes — bija triumfa instrumenti. Tos izmantoja karagājienos, procesijās, ceremonijās, tajā skaitā saistībā ar baznīcu. Pieļauju, ka aizspriedumiem pamatā varētu būtu kāds konkrēts stāsts. Folkloristi skaidro, ka ar svilpošanu saistījās naudas palaišana vējā vai velna piesaukšana un tamlīdzīgi.
— Šķiet, cilvēka zemapziņā iekodēts, ka konkrētas mūzikas skaņas saistās ar kādu dabas parādību — lietu, saullēktu, briesmām.
— Tā ir pierasta lieta, kas gājusi cauri gadsimtiem. Īpaši baroka laika operā, kur katram žestam, darbībai, jē-
dzienam bija atbilstoši skaņu sa-
likumi. Piemēram,
sēru izpausme — krītošā sekunda — lejupejošs divu skaņu salikums, nopūta. Cilvēka apziņā nogulsnējas konkrēti skaņu modeļi, un tos izmanto. Arī kā klišejas.
— Mūzika ir spēcīgākā no mākslām?
— Katrā ziņā ar vistiešāko tūlītējo iedarbību. Stājmākslas darbi, kurus aplūko, ir sastinguši. Pat ja tas ir kinētisks objekts. Pie tam mūzika ris laikā. Skaņa ir ļoti spēcīgs stresors. Antīkajā pasaulē un daudzās citās kultūrās izmantoja konkrētas skaņu rindas, lai ietekmētu, piemēram, karaspēku — uzmundrinātu vai, tieši pretēji, lai demoralizētu pretinieku. Bungas izmantoja, lai iedrošinātu sevi un iebiedētu citus. Starp citu, arī manā grāmatā aprakstīti bundzinieki —kādiem mērķiem viņus algoja, ar kādiem noteikumiem, no kurienes uz kurieni ceļoja.
Negludumi
ir cilvēciski
— Kur, jūsuprāt, vislabāk klausīties mūziku?
— Neko nevar salīdzināt ar dzīvo priekšnesumu koncertzālē, lai gan pēdējos gados tās robežas ir paplašinājušās un klasisko mūziku spēlē ezera krastā vai citā vietā dabā, vai ēkā — lidostā, dzelzceļa stacijā. Dzīvajā priekšnesumā veidojas īpatnēja saikne starp mūziķi un klausītāju. Publika ar savu reakciju sāk ietekmēt mākslinieku, un tas var pat mainīt skanējumu. Var klausīties viskvalitatīvāko ierakstu vislabākā orķestra sniegumā, vislabāk māsterēto skaņu, un viss ir perfekti. Var to pašu skaņdarbu klausīties ne tik laba orķestra izpildījumā, bet ir pavisam cita skaņa, ar visiem negludumiem, kas dažkārt rodas, bet kas, manuprāt, ir ļoti cilvēciski.
— Dažreiz mani kaitina, kad ierakstā dzirdu, kā pūšamo instrumentu mūziķi ievelk elpu.
— Ir mūziķi, kas ļoti skaļi elso un pat sāk dungot. Ir pieredzēts, un tas ir mazliet kaitinoši. Tajā pašā laikā tik cilvēciski.
— Vai bez klavierēm spēlējat vēl kādu instrumentu?
— Arī kokle ir spēlēta. 80. gadu beigās Valdim Muktupāvelam bija ansamblis “Rasa”. Mums bija brīnišķīga prūšu dziesmu programma. Ir bijis kordziedāšanas periods. Mājās ir klavieres, bet viens taustiņš, šķiet, si bemols, ir atskaņojies — skan tik greizi un kaitinoši, ka labāk vispār nespēlēju.
Latvieši ir ārkārtīgi emocionāli
— Jūsu vārds saistās ar Latvijas Mūzikas informācijas centru.
— Biju tā pirmā direktore. Traks, ļoti dinamisks laiks. Tajā laikā jau dzīvoju Aizkrauklē, katru dienu vajadzēja braukt uz Rīgu. Līdzīgi kā Literatūras centrs, Nacionālais kino centrs, Latvijas teātra institūts, arī Mūzikas informācijas centrs veicina informācijas apriti. Mans galvenais uzdevums bija izveidot datubāzi, sistēmu, kurā tiek apkopota un izplatīta informācija saistībā ar komponistiem un skaņdarbiem Latvijā un pasaulē. Pamatojoties uz savu datubāzi, 2009. gadā izdevām Latvijas Simfoniskās mūzikas katalogu. Sākām piedalīties starptautiskās izstādēs — Frankfurtes mūzikas mesē, ikgadējās izstādēs Francijā, Kannās, “Popkomm” Berlīnē, pasaules mūzikas gadatirgū “Womex”. Sākām izdot arī dažādus ar mūziku saistītus izdevumus, piemēram, “Music in Latvia”, arī kompaktdisku sēriju.
— Kāda ir latviešu klasiskā mūzika uz pasaules mūzikas fona?
— Ja ir kāda lieta, ar ko varam izcelties, tad tā noteikti ir mūzika. Procentuāli uz nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju ir tik daudz pasaules līmeņa mūziķu — pianisti, vijolnieki, diriģenti, operas mākslinieki. Komponistu Pētera Vaska, Ērika Ešenvalda darbi ir ārkārtīgi pieprasīti pasaulē. Kas raksturīgs? Latviešu komponistiem ir milzīgas darba spējas. Virtuozitāte, intelekts, spēja racionāli veidot mūzikas materiālu. Latvieši ir ārkārtīgi emocionāli, ekspresīvi un tajā pašā laikā arī racionāli. Šis balanss atspoguļojas arī mūzikā. Lielā mērā to ietekmējusi arī muzikālās izglītības sistēma, kas šeit veidota kopš 19. gadsimta un devusi savus augļus. Arī padomju laika skola, kas bija ļoti nežēlīga pret māksliniekiem, prasot augstu virtuozitāti, devusi savu ieguldījumu. Pasaulē apbrīno Latvijas izglītības sistēmu — mūzikas skolas, iestrādes, kādas mums ir. Piemēram, Kiprā nav mūzikas izglītības sistēmas, un uz mums viņi skatās kā uz brīnumu. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Mūzika ir mana realitāte

Kategorijas