Staburags.lv ARHĪVS

Steidzina izdomāt nopelnus

Imants Kaziļuns

2020. gada 7. augusts 14:31

108
Steidzina izdomāt  nopelnus

Šķiet, nevainīga, pat neitrāla ziņa — Kultūras ministrija (KM) mudina Latvijas pilsētas un novadus pretendēt uz Eiropas kultūras galvaspilsētas statusu 2027. gadā. Ja ziņu uztver kā garām ejot, viss kārtībā — paies laiks, un gan jau kādu pilsētu vai novada centru nominēs šajā statusā. Kaut kur administratīvajā centrā redzamā vietā pieklapēs spīdīgu plāksnīti ar cēlu uzrakstu “Eiropas kultūras galvaspilsēta 2027”, un lieta darīta. Līdzīgi kā ar dažādiem projektiem, kuriem Eiropa naudu vai pakaļ met, tāpēc žigli jāizdomā, kur to notērēt, nevis ieguldīt.

KM valsts sekretāre Dace Vilsone šonedēļ preses konferencē teica: lai kandidētu šim statusam, pilsētām vai novadiem nepieciešams izstrādāt ilgtermiņa stratēģiju, iekļaujot arī Eiropas dimensiju, proti, kultūras pasākumiem jābūt saistītiem ar Eiropas kultūras daudzveidību. Ātrumā domās izskrienu cauri visiem Aizkraukles puses novadiem. Vai līdz šim brīdim kādā notikušas kulturālas darbības, kas skaidri un pārliecinoši ienestu Eiropas elpu lauku vidē? Kā velkot spageti gar lūpām, domas nekur neaizķeras. Man noteikti negribas ar šo titulu saistīt Eiropas piešķirto naudu, kas iztērēta kultūras objektu sakārtošanai, pašdarbības kolektīvu tērpu iegādei vai kam tamlīdzīgam. Eiropeiska vide noteikti nav bruģēti trotuāri, sakopti parki. Tajā pašā laikā kultūras ministrs Nauris Puntulis saka, Latvijā ir daudz pilsētu ar atbilstošām ambīcijām, lai kandidētu uz šo statusu.

Vakar šādu jautājumu uzdevu ar kultūru saistītam cilvēkam tālu leišmalē. Īsu brīdi padomājot, pirmais, ko viņš nosauca — Rundāles pils, respektīvi, Rundāles novads. Ar to domājot vietu, kur ārpus Rīgas satiekas cilvēki no Eiropas. Otrais variants bija Liepāja. Jāatgādina, ka 2014. gadā šo titulu piešķīra Rīgai un pilsētai Zviedrijā — Ūmeo. 2027. gadā Eiropas kultūras galvaspilsētas nosaukumu piešķir divām Eiropas Savienības dalībvalstīm — Latvijai un Portugālei. Ar eiropeisku kultūrvidi es, pirmkārt, saprotu nevis materiālas vērtības, bet gan atvērtu, bezaizspriedumu sabiedrību. Vispirms tikai cilvēks, viņa domas, attieksme veido kulturālu vidi. Lasot dažādu Latvijas sabiedrības aptauju datus, vērtējot politiķu izteikumus, zinot vietējo publisko personu nostāju, man joprojām, arī pēc 16 ES pavadītiem gadiem, nav pārliecības, ka Latvija kopumā, kur nu vēl kāda pilsēta vai novada centrs, tuvāko gadu laikā nonāks eiropeiski domājošas sabiedrības lokā.