Ints Bruņenieks. Ar zinātnes grāfa titulu

2020. gada 5. septembris 09:15

1174

Ints Bruņenieks. Ar zinātnes grāfa titulu

Ārsts Ints Bruņenieks nesen ieguvis doktora grādu un patlaban ir vienīgais Aizkraukles slimnīcā, kuram ir šis zinātnes grāfa tituls — medicīnas zinātņu doktors. “Man vajadzēja pašam sev pierādīt, ka es, puika no Seces, to varu!” saka Ints. Sarunas laikā viņš atklāj, ka par ārstu kļuvis, pateicoties mammai, kura izaudzinājusi divus ārstus — arī Inta māsa Gundega Provais ir ārste. “Mamma ar mums abiem ļoti lepojas,” neslēpj jaunais medicīnas doktors.

Puika ar sēļu spītu
— Doktora grādu aizstāvējāt pavisam nesen — 26. jūnijā. Ko tas jūsu dzīvē mainījis?
— Plāksnītē pie mana kabineta durvīm būs klāt trīs burtiņi, bet manā ikdienas darbā tas īsti neko nemaina. Aizstāvot doktora disertāciju, mans darba vadītājs atzina, ka esmu īpašs gadījums, jo parasti doktora disertāciju aizstāv ārsti, kuri ir arī pasniedzēji izglītības iestādēs, un viņiem tas ir būtiski karjeras izaugsmē — aizstāvot doktora grādu, viņi kvalificējas docenta, profesora titula iegūšanai. Es nestrādāju izglītības iestādē un pagaidām neplānoju šādu izglītības tālākvirzību, man tas vairāk bijis pašapliecināšanās pasākums. Esmu pats sev pierādījis: jā, es to varu! Lauku puika, kas audzis un bērnības gadus pavadījis tepat Secē, dzimis Aizkraukles dzemdību nodaļā. Aiz manas muguras nav stāvējusi stipra ārstu dinastija, esmu no vienkāršas ģimenes: mana mamma ir grāmatvede, tēvs — autoatslēdznieks. Pats ar savu darbu, neatlaidību, ar sēļa spītu esmu spējis sasniegt izglītības sistēmas augstāko punktu, iegūt gandrīz kā zinātnes grāfa titulu.
— Cik ilgi studējāt doktorantūrā?
— Parasti doktorantūras studijas aizņem trīs gadus, bet man tās ieilga desmit gadu garumā. Sāku studēt 2010. gadā, taču dzīve un birokrātija manam mērķim lika dažādus šķēršļus, bija vairākas reizes, kad mans doktora darbs draudēja neizdoties. Turklāt man vēl paralēli ir darbs, mani pacienti, ģimene. Ir grūti atrast brīvu laiku laikā, kura nav. Ģimene šo gadu laikā bieži dzirdēja: ņemiet, ejiet, brauciet, tikai netraucējiet, man tagad jāpastrādā! Paldies viņiem, ka viņi mani saprata un spēja netraucēt. Starp citu, doktorantūras studiju laikā mūsu ģimene kļuva ar diviem bērniem bagātāka.
— Aizkraukles slimnīcā patlaban esat vienīgais medicīnas doktors?
— Šobrīd jā. Agrāk te strādāja medicīnas doktors ķirurgs Kārlis Mitkus. Taču es doktora titula iegūšanu uzskatu kā visas Aizkraukles slimnīcas sasniegumu. Savā dzimtajā pusē Aizkrauklē sāku strādāt jau rezidentūras laikā, šī ir mana pirmā ķirurga darbavieta. Vispirms darbu meklēju Jēkabpilī, jo esmu absolvējis Salas vidusskolu un vēlāk dzīvojām un mana mamma vēl aizvien dzīvo Sēlpilī, taču šajā pusē es īsti nebiju vajadzīgs. Aizkrauklē biju! Tolaik mani savā paspārnē pieņēma pieredzējušie ārsti Ivars Ārgulis un Andrejs Volkovs, kuri man ticēja un uzticējās. Te sāku dežūras un iemācījos pieņemt lēmumus. Atceros vienu no savām pirmajām patstāvīgi veiktajām operācijām — naktī steidzami vajadzēja operēt apendicītu, tad parasti saucu palīgā atbildīgo ķirurgu. Operāciju māsa Ģertrūde Lotiša teica: “Dakter, mēs taču paši tiksim galā!” Un tikām. Manī radās aizvien lielāka pārliecības sajūta par to, ko daru. Dakteris Volkovs bija viens no maniem lielākajiem skolotājiem ķirurģijā, un man ļoti žēl, ka viņš nesagaidīja šo 26. jūniju. Viņš bieži interesējās, kā man iet, kā sokas ar manu promocijas darbu, un mans zinātnes dižciltības tituls zināmā mērā ir arī viņa nopelns.
— Vai jaunais tituls jūs nemudinās meklēt darbu citur?
— Esmu Aizkrauklē izaudzis. Arī kā ārsts. Un noteikti netaisos šo darbu pamest. Man ir liels prieks un lepnums, ka Aizkraukles slimnīca var sevi prezentēt, sakot, ka pie mums strādā medicīnas zinātņu doktors. Tā visa nebūtu, ja savulaik man nebūtu dota iespēja. Priecājos, ka varu šeit pacientiem dot tās pašas iespējas, piemēram, vēnu ārstēšanā, kādas ir lielākajās un labākajās valsts un pasaules klīnikās.

“Mans dēls būs ārsts!”
— Minējāt, ka jūsu ģimenē nav ārstu. Kāpēc izlēmāt studēt medicīnu?
— Tāpēc, ka mamma lika. (Iesmejas.) Leģenda ir tāda: kad es piedzimu, dakteris Rogulis uzlika roku uz manas mātes vēdera, un tajā brīdī viņa zināja: mans dēls būs ārsts! Visus skolas gadus viņa mani centās pārliecināt, ka jāstudē medicīna, taču es spurojos pretī. Vidusskolā man padevās ķīmija un bioloģija, tāpēc 12. klasē sāku domāt, kur šīs zināšanas likt lietā. Tajā brīdī tomēr izkristalizējās lēmums studēt medicīnu.
Ar pirmo reizi Medicīnas fakultātē netiku — labi nokārtoju iestājeksāmenu ķīmijā un bioloģijā, bet slikti uzrakstīju domrakstu, palikdams trešais “aiz strīpas”. Gadu Rēzeknes skolotāju institūtā studēju vācu valodu, lasīju Blaumani — biju pārliecināts, ka Blaumanis nekad nepieviļ — un pēc gada vēlreiz liku iestājeksāmenus Medicīnas fakultātē. Rakstīju domrakstu par Blaumaņa novelēm un augstskolā tiku.
— Kāpēc izvēlējāties tieši ķirurģiju?
— Allaž esmu apskaudis tos, kuri jau vidusskolā zina, ka nākotnē būs traumatologi, ginekologi vai pediatri. Es sešus gadus baudīju studenta dzīvi un pēdējā kursā zināju tikai to, ka gribu strādāt darbu, kurā vajadzīga konkrēta rīcība un redzams ātrs rezultāts. Tajā laikā paralēli studijām piestrādāju Rīgas Ātrās medicīniskās palīdzības stacijā. Iesniedzu dokumentus radioloģijas un ķirurģijas rezidentūrā, bet tiku abās, tāpēc lēmumu tomēr nācās pieņemt pašam. Gribējās dzīvē vairāk adrenalīna un tiešāka kontakta ar pacientiem, tāpēc izvēlējos ķirurģiju.
— Man tā nešķiet vieglākā medicīnas nozare…
— Jā, var šķist, ka operēt ir grūti. Man vienkārši jāpieņem lēmumi, jārīkojas un jāatbild par savu rīcību, par katru vārdu, ko esmu pacientam apsolījis. Ne vienmēr varu garantēt, ka viss būs kārtībā, tāpēc man vienmēr jābūt plānam B. No tā arī ķirurģija sastāv — no regulāras lēmumu pieņemšanas un konkrētas rīcības. Ir jāspēj nest atbildības nastu, kaut reizēm tas ir grūti. Ir bijušas situācijas, kad pēc paveiktas operācijas nakti neguļu, bet arī tas piederas pie šīs profesijas, jo ne vienmēr viss notiek, kā grāmatās rakstīts.

Galvu izvēdina rogainingā
— Vai ar šo atbildības nastu plecos pietiek laika dzīvot ārpus ārsta profesijas?
— Protams, mediķa darbs uzliek savu zīmogu, un tas ir vairāk dzīvesstils, nevis profesija, taču tajā pašā laikā ārstam jābūt dzīvei arī ārpus darba. Man tā ir ģimene, bērni, vaļasprieki. Klasisks piemērs: dīkstāves laikā daudzi cilvēki sūkstījās par to, ka nav, ko darīt. Man tā nebija, jo man ir dārzs, vasarnīca, kur jāpļauj un jāsēj, jāgriež krūmi, un man pat pietrūka laika izdarīt visu, ko biju izdomājis.
— Kāds ir jūsu vaļasprieks?
— Rogainings jeb orientēšanās lielā teritorijā ar laika limitu. Vairākas stundas vai pat veselu diennakti staigā un meklē kontrolpunktus mežā, laukos, purvos. Mežā ar karti un kompasu arī jāpieņem lēmumi un jāizdara secinājumi, taču atbildības nasta tur nav tik smaga, tāpēc šis sporta veids lieliski izvēdina galvu. Fiziski nogursti, bet pēc tam atkal ir spēks strādāt. Tas ir komandu sporta veids, un mēs tajā piedalāmies kopā ar sievu. Pagājušajā vasarā piedalījāmies pasaules čempionātā Spānijā, kur vajadzēja “maldīties” pa kalniem. Distance grūta — kalni un pat klintis, vēl lietus, un esi izmircis, bet, kad esi nokļuvis finišā un atgriezies mājās, ir tik laba sajūta. Esi laimīgs, jo tu to esi paveicis.

Izaudzina divus ārstus
— Arī jūsu sieva ir mediķe?
—Nē! Nezinu gan, vai par laimi vai nē. Mana sieva Gundega ir juriste, viņa strādā Tiesībsarga birojā. Mājās nerunājam ne par medicīnu, ne par jurisprudenci, bet vairāk par hobijiem un lietām, ko darām kopā — par mājas dzīves plānošanu un bērnu audzināšanu, grāmatām, filmām, arī par rogainingu. Dažreiz arī par politiku.
— Vai jūs gribētu, lai jūsu bērni būtu mediķi?
— Esmu par to aizdomājies. Katrā ziņā noteikti nemudināšu viņus pievērsties medicīnai, jo zinu, ka tas nav viegls ceļš: seši gadi medicīnas studiju, vēl trīs līdz pieci gadi rezidentūrā, lai dabūtu ārsta kvalifikāciju. Tātad, lai varētu strādāt kā sertificēts speciālists, pēc vidusskolas beigšanas jāmācās vēl vismaz desmit gadu. Esmu tam izgājis cauri un nezinu, vai novēlētu to saviem bērniem. Atceros, kad agrāk satiku vidusskolas laika klasesbiedrus un pārrunājām, kā mums iet, citiem atbildes bija: strādāju, esmu izveidojis ģimeni. Tajā pašā laikā es vēl studēju. Satiekamies vēl pēc trijiem gadiem, klasesbiedriem viss dzīvē notiek, man parastā atbilde: es vēl mācos…
Mazliet slīgsti depresijā — citiem dzīve uzņēmusi apgriezienus, bet tu tikai mācies. Zināmā mērā vēl 25 — 30 gadu vecumā esi uz vecāku pleciem, un tas nav viegli nevienam.
Starp citu, mana mamma ir izaudzinājusi divus ārstus — arī mana māsa Gundega Provais ir mediķe. Viņa ir laba dermatoloģe un strādā Jēkabpilī, kā arī Dr. Mauriņa vēnu klīnikā. Es esmu diezgan atbildīgs, taču manai māsai piemīt vēl izteiktāka atbildības sajūta un viņa ļoti uzpasē savus pacientus. Viens ir ārsta profesionalitāte, taču tikpat būtiska ir komunikācija ar pacientu. Mana māsa šajā sfērā ir vienkārši izcila — viņa runājas, uzklausa un bieži dara lietas, kas būtu jādara ģimenes ārstam, arī sarunā analīzes un papildu izmeklējumus. Viņa ļoti tur rūpi par saviem pacientiem.

— Jūs tāpat rūpējaties par savējiem?
— Es saviem pacientiem allaž saku: “Ja atnācāt pie manis, jūs jau esat iedevuši man uzticības kredītu. Tātad es par jums rūpēšos, cik labi vien spēšu, kamēr tiksim līdz rezultātam.” Ja redzēšu, ka neiet tik labi, kā vajadzētu, godīgi arī atzīšos: manas iespējas ir izsmeltas. Piedāvāšu saviem pacientiem citu speciālistu palīdzību, jo zinu Latvijas medicīnas sistēmu un tāpat zinu, ko es varu un ko es nevaru. Manuprāt, dažkārt ārstu problēma ir tā, ka viņi cenšas darīt to, ko nemāk vai ko dara reti, neapzinoties savu spēju robežu.

Ticēt mammai
— Kā vecākiem jāaudzina bērni, lai viņi izaugtu atbildīgi?
— Esmu mammai jautājis, kā viņa mūs ar māsu tādus izaudzināja, lai zinātu, kā audzināt savējos. Viņa nemāk atbildēt. Varu pateikt, ka pērusi viņa mūs nav, bet ir bijusi stingra un prasīga. Jau bērnībā man vienmēr bijuši savi pienākumi — jāmizo kartupeļi, jākārto istaba, jāravē. Vasarā bija noteikta norma — izravēt divas vagas dienā — un tā bija jāizpilda. Atbildību un darba tikumu var iemācīt, tikai liekot bērnam strādāt.
— Jūsu mamma noteikti ar jums abiem lepojas.
— Pat ļoti lepojas! Viņa gribēja, lai esmu mediķis, un viņa gribēja, lai iegūstu medicīnas doktora grādu. Tātad tas reizē ir arī manas mammas sapnis.
— Mammai jūsu dzīvē ir īpaša vieta?
— Jā! Skanētu ļoti banāli, ja es vienkārši viņai teiktu lielu paldies… Mana mamma ir ļoti stiprs cilvēks, spēcīga personība. Viņai dzīvē ir gājis dažādi, bet dzīves smagumu un bērnu audzināšanu viņa lielākoties iznesusi uz saviem pleciem. Esam ieguvuši ne to vieglāko izglītības dokumentu, un tas no mammas prasījis ļoti daudz. Kad mūs ar māsu ir mācis izmisums vai bijuši pagrimumi, māte bija tā, kura teica: “Saņemies! Tev jāturpina iesāktais ceļš, tev jāmācās. Būs labi!” Mēs viņai ticējām, kad viņa teica: “Tev viss būs, tikai tiecies uz mērķi!” Man tagad tiešām viss ir: darbs, kurš man ļoti patīk, ģimene, jauki bērni. Neko neesmu nokavējis, un manā dzīvē viss notiek!

Kā jebkuram jaunietim, arī manās un mammas attiecībās bijuši dažādi periodi — te mammu ļoti vajag, te pusaudža gados ej pa otru ceļa pusi, un ir bijis tā, ka mēs nedēļām nesarunājamies. Taču tagad mums ir ļoti labas attiecības, un mamma man ir kā draugs, padomdevējs. Arī personīgais grāmatvedis. Un vienkārši cilvēks, ar kuru var parunāt par gudrām, sadzīviskām un pasaules lietām.

Pazaudēt ceļu pie tēva
— Jūsu vecāki izšķīrās, kad bijāt mazs. Vai uzturējāt kontaktu ar savu tēvu?
— Mans tēvs bija diezgan intraverts cilvēks, kuram vienmēr viss bija labi un neko nevajadzēja. Ļoti vienkāršs, labsirdīgs un cilvēcīgs, kurš nevienam ļaunu nevēlēja. Kad vecāki izšķīrās, bērnībā vasaras pavadīju pie tēva Secē, taču pusaudža vecumā tēva institūcija mazliet sašķobījās un diemžēl īpaši arī vairs neatjaunojās. Bija atsevišķas epizodes, kad komunicējām, taču viņš necentās sazināties ar mani un es nemeklēju ceļu pie viņa. Abi bijām vienādi... Tēvam vēlāk bija cita ģimene, sievas dēli, viņu bērni un īpašas vajadzības pēc manis, iespējams, nebija.
Kad dzīves nogalē tēvam sākās veselības problēmas, viņa sieva mani sauca palīgā un es mēģināju darīt, ko varu, taču bija jau par vēlu. Tēvam bija vēzis, un viņš pagājušā gada pavasarī diezgan strauji aizgāja…
— Neesat nekad izjutis tēva trūkumu?
— Agrāk nē. Šobrīd gan! Kad tēva vairs nav, ir tāda dīvaina sajūta… Analizējot savas sajūtas, varu teikt, ka man blakus pietrūkst pieauguša vīrieša, ar kuru iedzert aliņu un parunāt par veču lietām. Ar draugiem nav tas. Man savā vecumā jau uzkrājies pietiekami daudz atziņu, kuras gribētu pārrunāt ar tēvu, bet tagad tās neapstiprinātas varu tikai bārstīt saviem bērniem un paskatīties, kā viņi dažreiz uzklausa, dažreiz nē.
Manai mammai dzīvē gājis dažādi, ir bijušas citas attiecības, taču tās ir izbeigušās, līdz ar to man blakus nav pieauguša vīrieša — tēva vai patēva — ilgstošas institūcijas. Šobrīd ir mazliet tādas mieles, rūgtums, un nav pat svarīgi, vai blakus ir bioloģiskais tēvs vai patēvs, jo tēvs jau ir tas, kurš tevi izaudzina. Pēc tēva bērēm aizdomājos: kas vairāk var justies kā mana tēva bērni — es vai viņa audžudēli, kuru audzināšanā viņš piedalījās? Laikam tomēr vairāk viņi, un nevaru teikt: esmu vienīgais sava tēva dēls, jo arī audžudēli mana tēva dzīvē spēlējuši lielu lomu.

Bez ideālās receptes
— Kāds tēvs esat saviem bērniem?
— Slikts! Maz esmu mājās, jo daudz laika pavadu darbā. Bērniem ir tendence vecākus neklausīt, bet viņi ļoti labprāt mūs atdarina. Trīsdesmit procentu bērnu audzināšanas sastāv no padomiem vai strostēšanas, bet apmēram septiņdesmit procentu — no vecāku piemēra. Viņi ļoti vēro un kopē to, kā mēs runājam, uzvedamies, izturamies pret cilvēkiem. Bērni patiešām ir vecāku spogulis. Tāpēc ir ļoti būtiski būt kopā ar saviem bērniem, kopā darīt ikdienišķas un neikdienišķas lietas. Ja bērns grib iet un braukt līdzi, viņš jāņem! Bērnam jāparāda reālā dzīve. Ar saviem bērniem esmu pārāk maz kopā, bet brīžos, kad esam, reizēm sanāk tāda kā atpirkšanās — izdabā viņu vēlmēm un vienā brīdī saproti, ka par daudz. Nav jau tās ideālās bērnu audzināšanas receptes. Jums sava ir?
— Nē, arī man nav.
— Nu redziet! Taču to gan varu teikt, ka pret saviem bērniem cenšos izturēties godīgi — nesolu, ko nevaru izpildīt, un arī nedraudu ar lietām, kuras nevaru īstenot. Cenšos ar viņiem komunicēt kā līdzīgs ar līdzīgu. Man patīk viņus uzklausīt, stāstīt savu viedokli. Patīk atbildēt uz viņu sarežģītajiem jautājumiem, piemēram, braucam caur Pļaviņu HES tuneli, un bērns grib zināt: kāpēc tajā neskan radio? Man mazam bērnam saprotamā veidā jāizskaidro, kāpēc tie radio viļņi netiek tunelī. Un man patīk bērnam to stāstīt.
— Vai jums patlaban ir kāda iecere, ko esat apņēmies piepildīt?
— Šķiet, man mazliet jāatvelk elpa. Jāpiezemējas. Šobrīd mans lielākais izaicinājums ir bērnu audzināšana. Gribu, lai mani bērni izaug par labiem, sabiedrībā noderīgiem cilvēkiem. Nav svarīgi, kādu profesionālo ceļu viņi izvēlēsies, taču gribu, lai viņi savus pienākumus veic atbildīgi. Ja katrs cilvēks savu darbu darīs atbildīgi, mūsu valsts būs skaista un bagāta. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Ints Bruņenieks. Ar zinātnes grāfa titulu

Kategorijas