Pasaku feja bez sejas

2020. gada 3. jūlijs 00:00

Ieplānojiet sev brīvu nakti, kad būsiet nolēmuši lasīt Leīlas Slimani grāmatu “Klusa dziesma”, jo malā nolikt būs grūti. Es to izlasīju jau pirms laba laika un tikai tagad, kad beidzot tā atdota likumīgajai īpašniecei, kad tiešām esmu īsti distancējusies no tās satura, mēģināšu par to uzrakstīt. Atceros — kad izlasīju pirmās lappuses, kā apdedzinājusies iestūmu to atvilktnē, paslēpu zem kaut kādiem papīriem, lai manas acis to neredz. Otrais mēģinājums bija pēc krietna laika, kad jau bija izlasītas daudzas citas grāmatas, bet tad jau tā — kamēr neaizšķīru pēdējo lappusi. To vajadzēja izlasīt, lai no tā atbrīvotos.
Tātad — stāsta beigas mēs izlasām jau pirmajās lappusēs. Bet es izstāstīšu, un tas nebūs spoileris. Tiek nogalināti divi bērni. Mīļā, labā auklīte. Leīla Slimani savu lasītāju nemaz nesaudzē. Un tad pamazām mēs (manā gadījumā, cerēdama, ka sākumā aprakstītais bija tikai ļauns murgs un kāds no varoņiem tūlīt pamodīsies, nē, nepamodīsies!) kļūstam par lieciniekiem. Un lasot tu jau sāc justies mazliet kā pētnieks, tu pievērs uzmanību katrai vissīkākajai detaļai, jo gribi saprast, kāpēc tā notika. Kāpēc ideālā, perfektā auklīte, īsta pasaku feja kļuva par briesmīgo raganu. Un tu pamazām sāc viņu saprast un pat just līdzi, nē, ne jau attaisnot, protams, nē, bet manā gadījumā bija tāds dīvains sajūtu un pārdomu kokteilis, man viņas bija žēl un bija bail. Bail par to, cik tā robeža ir trausla, par to, ka ārēji perfekts cilvēks var izrādīties, nē, ne jau maniaks, bet tik ļoti sajucis no savas vientulības, šķietamās bezizejas, no saviem paša scenārijiem un iedomām, un tukšām cerībām, tik ļoti nomaldījies, ka ir gatavs darīt nenovēršamas lietas.
Tad vēl pārdomas par nerimtīgo dzīšanos pēc panākumiem, par ambīcijām, par to, ka vairs neatliek laika visdārgākajam — saviem bērniem. Grāmatā jaunajiem vecākiem ir ērti — auklīte šķiet īsta pasaku feja, kura paspēj sakopt māju, sagatavot ne tikai vienkāršas pusdienas, bet arī īstu svētku mielastu, bērni viņu dievina, dzīve ir lieliska, var pievērsties karjerai, var izklaidēties, var atkal dzīvot ar pilnu krūti. Ir ērti nepamanīt, kas tad īsti notiek ar cilvēku, kuru ielaiduši savās mājās. Jo šim cilvēkam nav pat sejas, tikai perfekta balta apkaklīte (ļoti atbilstošs grāmatas vāks!) Un tā tiek palaists garām kāds svarīgs brīdis — brīdis, kad šim cilvēkam bez sejas, bez savas dzīves, kad šai uniformai viņi kļuvuši par kaut ko daudz vairāk nekā tikai vienkāršas darba attiecības — par vienīgo ģimeni, par mājām, par glābiņu un atelpu no vientulības. Laba, talantīgi uzrakstīta grāmata. Noteikti iesaku.
Kādā intervijā ar rakstnieci izlasīju, ka “Klusu dziesmu” viņa uzrakstījusi, balstoties uz patiesiem notikumiem. Šajā situācijā negribas lietot vārdu “iedvesmojusies”, bet piemērotāku neatrodu. Tātad Leīla Slimani uzzināja par notikušo Amerikā 2012. gadā un pēc kāda laika uzrakstīja “Klusu dziesmu”. ◆

Rindas no grāmatas:
Dzīve ir kļuvusi par pienākumu virkni, to veido saistības, kas jāievēro, tikšanās, kuras nedrīkst nokavēt. Mirjama un Pols slīkst darbos. Viņiem patīk to atkārtot, it kā šis nogurums būtu izdošanās priekšvēstnesis. Dzīve sit augstu vilni, viņiem tik tikko atrodas laiks miegam. Klusām pārdomām — nekad. Viņi skrien no vienas vietas uz otru, maina apavus, braucot taksometrā, karjeras vārdā iedzer ar svarīgiem cilvēkiem. Viņi vada augošu uzņēmumu, kuram ir skaidri mērķi, ienākumi un izdevumi.

Vientulība iedarbojās kā narkotikas, no kurām viņa, iespējams, negribēja atteikties. (..) Dzīvojot vientulībā, viņa sāka redzēt citus cilvēkus. Patiesi redzēt. Citu eksistence kļuva taustāma, vibrējoša, reālāka nekā jebkad agrāk.

Uz soliņiem nomaļās alejās var satikt tos, kurus pasaule vairs negrib. Viņi bēg no maziem dzīvoklīšiem, no skumjām viesistabām, bezdarbībā un slinkumā izsēdētiem atzveltņiem. (..) Pulksten četros pēcpusdienā dīkās dienas šķiet nebeidzamas. Pēcpusdiena ir brīdis, kad apjēdzam izšķiesto laiku, sākam satraukties par vakara tuvošanos. Tā ir stunda, kad sajūtam kaunu par to, ka nekam nederam.

Redzi, viss atgriežas un izkārtojas kājām gaisā. Viņa bērnība un manas vecumdienas. Mana jaunība un viņa briedums. Liktenis ir viltīgs kā rāpulis. Tas vienmēr pamanās mūs nogrūst rampas nepareizajā pusē.

Staburags.lv ARHĪVS

Pasaku feja bez sejas

Kategorijas