Ar liliju noslēpumainību un bites čaklumu

2020. gada 3. jūlijs 00:00

Jūlija sākumā, kad plaukst rozes un lilijas, kad ziediem pilnas liepas un tajās nenogurstoši san bites, skaista jubileja pie durvīm klauvē aizkrauklietei Inārai Pumpasei.

Arī jubilārē ir kaut kas noslēpumains kā ziedu karalienēm rozēm un lilijām, viņa ir dāsna kā liepa un čakla kā bite. Par lielu dzīves ieguvumu uzskata to, ka allaž līdzās bijuši labi un atsaucīgi cilvēki.
Izcili
mācībspēki
Ināra ir no Krāslavas puses. Mamma pabeidza Stāmerienas tehnikumu, un viņu norīkoja darbā uz Indru. Sāka strādāt pa galveno agronomi. Latviešu meitene no Sēlijas — Zasas — nokļuva vietā, kur neviens nerunāja latviski, savukārt viņa nezināja krievu valodu. “Tur mamma satika tēvu, apprecējās,” stāsta Ināra. “Indras vecmāmiņa neprata latviski, Zasas vecmāmiņa — krieviski, mēs, bērni, ar katru runājām savā valodā. Ja vecmāmiņām kaut kas nebija jāzina, tad valodas mainījām.” Inārai vēl ir māsa un brālis — attiecīgi gadu un sešus gadus jaunāki. “Nesen domās aizceļoju uz bērnību, mums tā tiešām bija laimīga. Būvējām dēļu mājas, spēlējām “kazakus-razboiņikus” un citas spēles. Kad mācījos 5. klasē, mamma ar mums pārcēlās uz Skrīveriem.” Mācības Ināra sāka A. Upīša Skrīveru vidusskolā. Pēc 8. klases devās uz Rīgu un iestājās Pedagoģiskajā skolā. “Tas bija spontāns lēmums, man nebija nodoma kaut kur iet mācīties. Vai 15 gados bērns zina, par ko viņš grib kļūt? Man nebija jākārto iestājeksāmens matemātikā, Skrīveros taču matemātiķu kalve, tas palīdzēja. Aizkrauklē mācījos mūzikas skolā, bet, tā kā aizgāju uz Rīgu, tad nepabeidzu,” atceras jubilāre. Ar pateicību viņa atminas savus pasniedzējus Rīgas Pedagoģiskajā skolā: “Kursā bija mei-
tene, kurai nebija nekādu priekšzināšanu mūzikā. Viņa nepazina notis un nemācēja spēlēt kādu instrumentu, taču mācību laikā visu apguva, pateicoties skolotājiem, kas tiešām bija izcili — Māra Batraga, viņas māsa Freiberga, vokāla pasniedzēja Ārija Simsone, pianiste Jautrīte Putniņa, vijoles skolotājs Pēteris Broks, diriģēšanas skolotāja Ramute. Tādi mācībspēki!” Topošajiem mūzikas skolotājiem bija jāmācās klavierspēle, kāda papildinstrumenta spēle, diriģēšana, mūzikas teorija, harmonija, kompozīcija u. c. Ar skolotāju Eināru Lorencu Ināra nejauši satikās Rīgā dzelzceļa stacijā pāris gadu pēc skolas beigšanas, tad viņš esot teicis: “Skatoties uz jums, jūtu, ka palieku vecs.” Ļoti interesants cilvēks, savulaik vadījis ansambli “Metronoms” Ogrē.
Zelta mamma
1985. gada 16. martā Inārai un Guntaram skanēja kāzu valsis. Viņi bija ļoti jauni, skaistu cerību pilni — vienam 18, otram 19. Vien nedaudz vairāk kā mēnesis, kad vieglās, mažorīgās skaņas nomainīja drūmās, minorīgās. Ļauna roka Guntara dzīvi aprāva, Ināra palika viena un vēlāk arī meitiņu audzināja viena. Mazulīti nosauca par Guntru. Smagie brīži tika pārvarēti ar tuvinieku atbalstu un strādājot. Meitu, kur vien bija iespējams, ņēma līdzi, arī uz kora mēģinājumiem. Sēžot kultūras nama zālē, mazā apguva kora repertuāru. Mājās iztēlojās, ka vada kori, un atkārtoja to pašu, ko redzēja mēģinājumā.
Meita izmācījās par biroja vadītāju. Mazliet pastrādāja te, tad aizbrauca uz ārzemēm. Domāja, uz trim mēnešiem. Sākums bija ļoti grūts, taču izturēja. Jau astotais gads, kā Guntra dzīvo un strādā ārzemēs. Meitai jau 35 gadi, izveidota ģimene, mazdēlam Mauricio ir gads un trīs mēneši.
Liela iedvesmotāja un atbalstītāja Inārai ir mamma. Palīdzīgu roku sniedz arī māsa un brālis. “Mums ir zelta mamma! Domāju, viņa var lepoties ar mums — abas ar māsu esam skolotājas, brālis ir ļoti čakls, mūs vienmēr lielījusi, tā mammām būtu jādara,” saka Ināra. Tagad māmuļa jau ir pensijā. Kad pārcēlās uz Skrīveriem, par agronomi strādāja Zemkopības institūtā, Salaspils Botāniskajā dārzā. Ļoti enerģiska sieviete, brauc ar mašīnu, traktoru, pļauj zāli — dara visu. Bērni neatstāj novārtā, ved uz koncertiem, teātriem, nesen kopā atpūtās pie jūras.
Patīk
mācīties
Rīgas Pedagoģiskajā skolā iegūtas pamatīgas zināšanas. Pēc tās absolvēšanas darba gaitas sākās Aizkraukles bērnudārzā “Pasaciņa”. Tur mazajiem aizkraukliešiem dziedāt mācījusi līdz pat tā slēgšanai 90. gados. Tā kā Inārai ļoti patīk mācīties, ar sasniegto izglītības lauciņā nesamierinājās. Kad augstskolā Liepājā izveidoja eksperimentālo kursu, kurā uzņēma pedagoģiskās skolas beidzējus un piecu gadu vietā bija jāmācās četri, arī Ināra bija studentu pulkā. Vēlāk apgūta alternatīvā pedagoģija Rīgā Valdorfa skolā. Trīsreiz gadā uz sesijām brauca pasniedzēji no Vācijas un Anglijas. Šī novirziena metodes Ināra bieži izmanto savā darbā.
Skolotāj, nedziediet!
Šobrīd Ināra Aizkraukles novada vidusskolā māca gan mūziku, gan mājturību un tehnoloģijas. Kā tad jubilāre pievērsusies rokdarbiem? “Skolā es to nedarīju. Man cimdus noadīja kaimiņu vecmāmiņa. Audzēknes to zina. Kad pabeidzu 8. klasi, veikalos nekā nebija, bet kaut ko skaistu gribējās. Pamatiemaņas bija, pārējo iemācījos pati. Vīramāte bija šuvēja, mani kā klienti atstāja pēdējo, bet brunci man vajadzēja jau vakarā, nevis tad, kad viņai būs brīvs laiks. Sāku šūt pati, man rokdarbi patīk. Televīziju es klausos, jo rokas aizņemtas. Man ir atkarība,” smejas Ināra. Jau 10 gadus viņa darbojas Skrīveru tekstilstudijā “Putnukalns” pie Baibas Vaivares. Taču rokdarbu mācīšana sākās šādi. Toreiz vēl sākumskolā Ināru palūdza vadīt mājturības stundas, kamēr atradīs skolotāju. Mājturības skolotājas kvalifikāciju viņa ieguva Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā.

Kā sadzīvo mūzika un mājturība? Mājturībā bieži dziedot. Atkarībā no tā, kas pareizi vai nepareizi izdarīts, skolotāja mēdzot nodziedāt dziesmu. Piemēram, ja “viss nāk un aiziet tālumā, un sākas viss no gala”, meitenes zina, ka pieļauta kāda kļūda, kas jau iepriekš bijusi. Kad parāda darbus, kamēr tie tiek pārskatīti, viņas teic: “Skolotāj, tik nedziediet!” Reizēm gadās, ka meitenes repo, pašas to nenojauzdamas.
Četrus gadus Ināra vada pulciņu “Ideju vācelīte”. “Pirms diviem gadiem meitenes batikoja audumus, šuva kleitas, virsū taisīja vaska batiku ar saviem bērnības zīmējumiem. Kolekciju nosaucām “Mans brālis zīmē”. Darbu skatē ieguvām pirmo vietu valstī. Bauskā notika apbalvošana, bet diena bija ļoti vēsa. Meitenes estrādē sala, nevarēja izturēt un gāja pārģērbties. Kamēr autobusā pārģērbās, tikmēr uz skatuves paziņoja uzvarētājus. Diemžēl apbalvošanas brīdis gāja secen. Pagājušajā gadā saistībā ar dziesmu svētkiem veidoja filcētu svārku kolekciju, modes skate aizritēja Vērmanes dārzā, Rīgā. Gribējām piedalīties arī šogad, bet pandēmijas dēļ tas nebija iespējams,” stāsta jubilāre.
No savējiem
nešķirsies
Arī jubilāres dzīvē bija posms, kad devusies darbā uz ārzemēm — drīz pēc tam, kad slēdza “Pasaciņu”. Pusotru gadu aizvadīja Īrijā. Katru dienu gāja mācīties valodu un strādāja veikalu tīkla “Tesco” noliktavā, pakoja zemenes, dārzeņus, dārzniecībā svētkiem veidoja ziedu un augļu grozus. Brīvdienās nesēdēja mājās — brauca uz Dublinu, apmeklēja botānisko dārzu, muzejus, iepazina pilsētu, klausījās ielu muzikantus.
Ar ko gan atraktīvā skolotāja piesaista audzēkņus? Iespējams, ar savu radošumu, netradicionālo pieeju zināmām lietām. Puķpodu paliktņiem piestiprina gumijas, un rodas sitaminstrumenti. Pašgatavotie instrumenti top no jogurta trauciņiem, dažādu dzērienu bundžām, kokosriekstu čaulām u. c. materiāliem.
Atceros, pirms vairākiem gadiem, kad jaunākā meita apmeklēja nodarbības “Notiņas” Bērnu un jauniešu centrā, Ināra bērnus mācīja dziedāt un rotaļāties, kaut ko interesantu iemācīja arī mammām.
Skolā aizritējuši 13 darba gadi. Liels izaicinājums bija, kad tika uzticēta klases audzināšana, jo iepriekš šādas pieredzes nebija. Ar bērniem izveidojās lieliskas attiecības, iespējams, noderēja Valdorfa pedagoģijas zināšanas.
Nesen bija 9. klases izlaidums — šogad neparasts, klāt drīkstēja būt tikai skolotāji. Bērni sagatavoja videoapsveikumu, paši filmēja. Kārlis Ieviņš, viens no absolventiem, visu organizēja, sauca kopā klasi. Ja kaut kas nepatika, lika atkārtot. Svinīgajā pasākumā demonstrēja nofilmēto. Apsveikuma beigās tika ierakstīts skaņdarba atskaņojums, nofilmēts Daugavmalā. Nedēļu skolas pagalmā mēģināja. Tas bija tik aizkustinoši! Ar daļu no viņiem skolotāja satiksies jaunajā mācību gadā, nevar tik vienkārši atstāt savus bērnus.
Pašgatavotā kokle skaisti skan!
Arī folklora Ināras dzīvē ir nozīmīga. Kad vēl strādāja “Pasaciņā”, sākās kokļu bums. Bērnudārza metodiķe nopirka deviņu stīgu kokli par 100 latiem. Tomēr tā viņai nebija vajadzīga. Taču Ināra bija apņēmības pilna koklēt, kaut arī skapī tā nostāvēja gadus 15. Nebija neviena, kas iemācītu spēlēt. Ilmārs Pumpurs no Krapes izveidoja projektu “Skaņu māja” un Skrīveros vadīja nodarbības. Kopā ar draudzeni Ivetu Ieviņu brauca mācīties spēlēt. Tajā laikā Jaunjelgavas novadā veidojās fokloras kopa “Lauce”. Ar šo kolektīvu būts Spānijā Latvijas kultūras dienās.
Vēlāk uz Aizkraukli ataicināts kokļu meistars Rihards Valters, un Ināra bija starp tiem, kas nedēļu greba sev kokli. Skan skaisti, jo pašas izgatavota!
Pati darinājusi arī savu tautastērpu. Divus gadus braukājusi uz Lielvārdi saistībā ar aktivitāti “Katram savu tautastērpu!”. Slates brunči jau bijuši, gribējusi pašūt baltu kreklu. Ar Baibu Vaivari aizbraukušas uz Limbažiem, izvēlējusies brunčiem audumu. Tad jautājusi Baibai, vai viņa neiebildīs, ja viņas šuvēja tos sašūs. “Ināra, savus svārkus šuvējai?! Pati, pati!” Nekas cits neatlika, kā šūt pašai, taču kreklu šūt nemācēja. Pieteicās pie Šarlotes Blomes, iemācījās šūt kreklu. Ar to vēl viss nebeidzās. Apguva baltos darbus — izšūšanu, tad krāsainos darbus, tagad pie Anetes Karlsones auž jostas. Ināra audīs Zasas jostu un par to priecājas, jo mamma nāk no tās puses.
No rokdarbiem visvairāk patīk adīšana un izšūšana. Ar skolas meiteņu iesaistīšanos ik pa laikam top pienesums labdarībai. Meitenes notamborē kvadrātiņus, Ināra tos sašuj un izveido sedziņas. Tās dāvina priekšlaikus dzimušajiem bērniņiem.
Folkloras kopa ir izveidota arī Aizkraukles novada vidusskolā. Ar sajūsmu viņa stāsta par dalībniekiem, kuri pārsvarā ir 5. klases skolēni. Bērni viens otru iesaista kolektīvā, jo patīk šāda darbošanās. Skatē ieguva II pakāpi.
Skolotājas darbs Aizkraukles novada vidusskolā, audzināšanā 9. klase, pulciņa un fokloras kopas vadīšana, darbošanās tekstilmākslas studijā, divās fokloras kopās, adīšana, izšūšana — kā visu var paspēt? “Ja sēžu mājās, nevaru padarīt neko. Kolektīvos darbojas forši cilvēki, kā nebrauksi?”
Zviedrija, Somija, Norvēģija, Anglija, Vācija, Austrija, Francija, Itālija, Spānija, Īrija — tās ir valstis, kurās jubilāre pabijusi. “Gribas aizbraukt uz Portugāli, ļoti patīk ceļot. Tā kā daudzas robežas slēgtas, tas vēl nākotnes plānos, taču pēc divām nedēļām lidošu uz Norvēģiju,” atklāj Ināra.
Viens pa virtuvi
Runājot par dzimšanas dienām, tās patika svinēt bērnībā, tagad gan nē. Savus gadus viņa neizjūt — varbūt ap 40. Nemaz neapvainotos, ja par dzimšanas dienu būtu aizmirsuši. Vērienīgas svinības nekad nerīko, atzīmē ģimenes lokā. Iepriekšējā lielajā jubilejā meitai apritēja 30, znotam 40, Inārai 50. Guntra ar vīru ieradās Latvijā, arī tad svinējuši ģimenes lokā, atnāca pāris draudzenes. Znots, pavārs būdams, gādājis par svētku maltīti. Virtuves mūsu dzīvokļos maziņas, znots strādā ātri, un Ināra tajā šaurībā pat neuzdrošinājās palīdzēt. Kad atbrauca Ināras mamma, viņa pajautāja: “Alberto, kā tev gāja?” “Kā man gāja? Guntra sēž frizētavā, Ināra spēlē kokli, es vienīgais pa virtuvi!” Lai arī spānis, taču Alberto ļoti garšo latviešu virtuves ēdieni. Var teikt, visi, izņemot siļķi.
Šoreiz gan meita ar ģimeni nevarēs ierasties, bet mamma, brālis un māsa būs. Inārai patīk pārsteigt ciemiņus, tad viņa kaut ko paeksperimentē ar salātiem, izcep kūku. Arī meita agrāk dzimšanas dienā negribēja veikalā pirkto torti, bet gaidīja pašcepto.
Svin skaistā laikā
Lai arī jubilāres horoskopa zīme ir Vēzis, tomēr ūdens nav viņas stihija. Labi jutīsies, ja ūdens temperatūra būs ap +30 grādiem. Bet no visiem pieejamajiem horoskopiem Ināra iecienījusi Anda Gestes veidotos.
Inārai kā vārda, tā dzimšanas diena iegadījusies skaistā laikā. Maijā viss sāk ziedēt, savukārt jūlijā jau ziedēšanas pilnbrieds. Vairāk gan viņu atceroties vārdadienā. “Vasarā visi ir izklīduši. Jūlijā var tikt pie lilijām, man patīk visas puķes, kuras smaržo, arī frēzijas, hiacintes, narcises, lavandas, jasmīni, studentu neļķes, visas tās, no kurām citiem dažkārt alerģija,” stāsta Ināra.
Biju pārsteigta, kad Ināra atklāja, ka īstenībā viņai ir cits vārds: “Esmu Innara.” Vai vārdu mainījusi? Kad kārtojusi pasi, darbiniece jautāja: “Vai to otru “n” vajag?” “Varat nerakstīt.” Tā pasē ierakstīja Ināra. Mammai patika vārds Diāna, savukārt tēvs iebildis: nebūs nekāda Dinka! Viņš aizgāja noformēt dzimšanas apliecību, kur ierakstīja Inna. Mamma atkal: nebūs nekāda Inna! Viņa lika pierakstīt “ra”, un sanāca Innara. “Mani tā sauc Skrīveros tekstilstudijā, tā arī parakstu savus darbus. Kādreiz iedomājos, vai nevajadzētu nomainīt pasi un ierakstīt īsto vārdu? Man tas patīk.” ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Ar liliju noslēpumainību un bites čaklumu

Kategorijas