Staburags.lv ARHĪVS

Bīstamāk par mērkaķi ar granātu

Ginta Grincēviča

2020. gada 26. jūnijs 09:36

170
Bīstamāk par mērkaķi ar granātu

Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija atbalstīja ieceri noteikt aizliegumu bērnu adopcijai no Latvijas uz ārvalstīm no šī gada 1. septembra līdz dienai, kad būs izstrādāti un stājušies spēkā jauni grozījumi. Kā galvenais arguments adopcijas uz ārvalstīm aizliegšanai  norādīts kontroles trūkums. Teju vienīgā valsts, uz kuru tiek adoptēti Latvijas bērni, ir ASV, kur, kā to sēdē norādīja vairāku organizāciju un iestāžu pārstāvji, ar adopciju nodarbojas privātas kompānijas un kur trūkstot atgriezeniskās saites, kas ar šiem bērniem tālāk notiek.

Šo tēmu savā “Twitter” kontā izcēla politiķis Jānis Iesalnieks: “Tikai par mata tiesu Saeimai izdevās nodot komisijām likumprojektus, kas ierobežotu Latvijas bērnu adopciju uz ārvalstīm. Ar cilvēktirdzniecības riskiem saistīto adopciju uz ārzemēm atbalstīja Kremļa “Saskaņa”, “Attīstībai/Par” un “KPV LV”.” Man ļoti patika komentārs — bīstamāk par mērkaķi ar granātu var būt tikai idiots ar iniciatīvu.
Lielāko daļu uzraudzības institūcijās esošos bērnus nemaz nav iespējams adoptēt uz ārvalstīm (nav juridiski brīvi vai nevēlas tikt adoptēti). Ja ārvalstu adopcija būtu risinājums un tai būtu liela atsaucība, tad bērnunami būtu iztukšoti, jo līdz šim ierobežojumu nebija.
Labklājības ministrijas statistikas dati liecina, 2019. gadā no 42 adoptētiem bērniem uz ārvalstīm 33 bērni bija vecumā no 10 līdz 18 gadiem. Latvijā patlaban kopumā ir 1150 adoptējamu bērnu, no kuriem 775 bērni ir vecumā no 10 līdz 18 gadiem. No visiem bērniem 433 nevēlas tikt adoptēti. Uz ārvalstīm ir adoptējami 286 bērni. Kopš 2003. gada uz ārvalstīm no Latvijas kopumā adoptēti 1925 bērni.
Gudrās galvas novirzījušās no sākotnējā mērķa — izskaust bērnunamus un katram bērnam dot ģimeni. Ja ir bažas par adoptētajiem bērniem ASV, vai pareizāk nebūtu rast risinājumu un izveidot uzticamu abpusēju ķēdi, kas ļautu pārliecināties par bērna labklājību okeāna otrā pusē?  Nevis vienkārši ar nazi nogriezt, pateikt “stop!” un pāris desmitiem bērnu laupīt iespēju tikt pie mīlošas ģimenes. Politiskās spēlītes, mainīgās ideoloģijas, kā vēl to var nosaukt? Tā ir cīņas par tautiešiem butaforija. Tas ir līdzīgi kā ar projektu, kas mudina aizbraukušos latviešus atgriezties dzimtenē. Aizskarot tēvzemes mīlestības dziļākās stīgas, daži ārzemēs dzīvojošie atgriežas. Vai veiksmes stāsts ir ar laimīgām beigām, ir katra paša nopelns. Bērniem, kas atbilst un piekrīt adopcijai uz ārvalstīm, šāda iespēja tiek liegta. Tas man atgādina dzīves anekdoti, kad māsiņa meta akmeņus brālīša ratu kulbā — “sharing is caring” (dalīšanās ir rūpes). Izrādās, ne vienmēr...