Tince un Leopolds ar teātra garu

2020. gada 9. jūnijs 00:00

Ir izrādes, kuras nekad neaizmirstas. Piemēram, četrkājaino pilskalniešu Tinces un Leopolda saimniecei Lidijai jeb, precīzāk sakot, kalponei nekad neaizmirsīsies Rutku Tēva lugas iestudējums.

Kas zina, ja Mazzalves teātra kopa “Tradare” nebūtu iestudējusi Rutku Tēva lugu “Sieviešu mīlas ieroči” un to izrādījusi Sproģos, nezin vai Lidijai tagad būtu divi kaķi. Braucot no izrādes, netālu no mājām viņa ceļa malā pamanīja divus mazus kunkulīšus, kuri salijuši steberēja pa grāvja malu. Nu, kā tādus varēja pamest? Atnesa mājās, un šie tūliņ pie suņa bļodas klāt un grauž sauso barību. Zināja arī, ka jāiet kastītē nokārtot dabiskās vajadzības. Tātad mācīti un no ģimenes nākuši, vien varbūt par slogu bija kļuvuši. Tā kā saimniece vēl dzīvoja Rutku Tēva radītajās noskaņās, viņai problēmas nesagādāja vārdu došana jaunajiem iemītniekiem. Tos viņa nosauca lugas galveno varoņu vārdā — par Tinci un Leopoldu. Ļoti mīlīgi un labi mednieki — tās ir galvenās viņu rakstura iezīmes.
Jo kaķi auga lielāki, jo lielāka kļuva arī viņu pašapziņa. Tagad visi mājas iemītnieki skaidri zina, kurš ir saimnieks mājā. Dzīvoja te arī viens kaķu nīdējs taksis, bet nu viņš vienmēr svītrainajam duetam paiet garām nodurtu galvu. Saimniece reiz redzējusi, kā Leopolds viņam nostājies priekšā un kaķu valodā skaidrojis pieklājības likumus. Reizēm kaķiem izdodas iesprukt istabā (pastāvīgi viņi dzīvo virtuvē), tad viņi nodarbojas ar kārtības ieviešanu savā gaumē. Piemēram, kas tā par modi uz galda turēt saimnieces brilles un visādus puķupodus? Galdam ir jābūt tīram, un abi kārtības mīļotāji visu noslauka zemē.
Lidija neskumst, ka koronavīrusa dēļ nenotiek kultūras pasākumi. Viņai teātris katru dienu ir mājās, un galvenajās lomās ir Tince un Leopolds. ◆

Viņš bija ne tikai kaķis

Ar laikraksta palīdzību gribu pateikt vislielāko paldies tam labajam cilvēkam (varbūt nekad neuzzināšu, kurš tas bija), kas 18. maijā ap dienas vidu nocēla no ceļa kaķi, kuru, izejot no “Svilānu” mājas ceļa gala, uz lielceļa bija notriecis kāds agresīvs braucējs. Paldies šim labajam cilvēkam, kuram pietika laika apstāties un neatstāt kaķi galīgai sabraukšanai. Paldies, ka bija tik rūpīgi nolicis to ceļmalā zālītē.
Kāds lasītājs varbūt nodomās — kas tur liels, tas taču tikai kaķis, ko var rakstīt? Bet šis kaķis Francis bija tāds, par kuru būtu daudz ko rakstīt.
Pavisam maziņu, ņaudošu, ieliktu kastītē un atstātu uz prāmja, mazmeita, braucot no Anglijas, viņu pažēloja un atveda man. Francim bija 8 gadi. Pusgadu veselības dēļ nācās dzīvot Aizkrauklē manas meitas dzīvoklī, neizejot no istabas un skatoties pa trešā stāva logiem. Pārējais dzīves laiks piederēja gan mājai, gan šim lielceļam. Francim bija iestrādājies dienas režīms — no rīta paēdis, izlaists ārā, viņš rūpīgi izstaigāja visu teritoriju ap māju, meklējot svešos. Ne par velti manējie, braucot uz Angliju, vienmēr noteica: “Franci, turi savu rajonu!” Kad mājas teritorija bija izkontrolēta, Francis devās pasaulē. Viņam patika staigāt. Viņam piederēja šis lielceļš, kurš aizveda uz tuvākajām kaimiņu mājām — viņam patika visu izpētīt, satikties ar citiem kaķiem, pacīkstēties, redzēt, kas notiek kaimiņu mājās. Visi kaimiņi viņu pazina un man teica: “Francis prot uzmanīgi palaist garāmbraucošās mašīnas.” Arī es pati redzēju, kā tas notiek. Visi teica — viņu nekad nesabrauks, nenotrieks joņojošs braucējs. Bet… Katru dienu viņam patika staigāt — aiziet, bet vakaros atgriezties mājās, izņemot pāris vai trīs dienas, kad aizkavējās pie mincītēm. Svešus kaķus mājas teritorijā viņš necieta. Taču pagājušās vasaras beigās (netipiski viņa raksturam) viņš mājās atveda pavisam novārgušu “bezjumtiņa” kaķenīti un sauca istabā. Mani mazmazbērni arī iemīļoja Minci, kura palika dzīvot mūsmājās. Kad visi manējie uz astoņiem mēnešiem brauca prom uz Angliju, mēs ar Franci visus šos gadus palikām divi vien. Tāpēc arī rakstu par viņu tik daudz, jo viņš man bija ne tikai kaķis, bet kā otrs cilvēks. Viņš bija tīrīgs, mīļš, neizvēlīgs ēdienā, labsirdīgs un ļoti pacietīgs. Tagad māja bez Franča ir nepierasti tukša. Ir sāpīgi visu to pieņemt. Palikušas tikai atmiņas un fotogrāfijas.
Varbūt, izlasot rakstīto, sapratīsiet, kāpēc man tik ļoti gribas pateikties šim labajam cilvēkam, kurš bija līdzjūtīgs arī par šo mazo spalvu kamoliņu. Paldies!
Skaidrīte Klauzele
Odzienā

Staburags.lv ARHĪVS

Tince un Leopolds ar teātra garu

Kategorijas