Paļaujas tikai uz sevi

2010. gada 11. marts 14:26

1616

Dzīvojusi Rīgā, strādājusi birojā, bet alkas pēc plašuma, neatkarības izrādījušās stiprākas, un jau divdesmit gadu Ligita Aizstrauta ir vietalviete. Zemnieku saimniecība “Aizstrauti” ar diviem desmitiem Zviedrijas sarkanraibo govju kļuvusi gan par ienākumu avotu, gan vietu, kur Ligita un viņas ģimene jūtas vislabāk.

Ligitas kundze bijusi tehniskā redaktore izdevniecībā “Zinātne”, bet pienācis laiks, kad kaut kas bija jāmaina, un savu turpmāko dzīvi viņa nevarēja iedomāties, pie galda sēžot. Brīvības tikai brīvdienās bijis par maz, tāpēc dzīvi pilsētā nomainījusi pret laukiem. Nu pati sev saimniece un dienu var plānot tā, kā vēlas, atliek laiks arī izklaidēm.
Jaunās dzīvo svaigā gaisā
— Vai nebija bail sākt ko tik nezināmu?
— Bija, bet, lai zinātu, vai iznāks, jāpamēģina. Lai laukos varētu izdzīvot, nepieciešama sava saimniecība. Citas iespējas nopelnīt nav. Tagad, kad pilsētās darba vietu paliek arvien mazāk, mums par darba trūkumu nav jāsūdzas.
Pavasaris vairs nav aiz kalniem, un saimniece to gaida ar nelielām bažām. Pieaug dzīves dārdzība, bet ienākumi par pienu ir nemainīgi. Pirms dažiem gadiem, kad ņemti kredīti, lai apgūtu projektu naudu, piena iepirkuma cena bija divas reizes augstāka — 24 santīmi par litru. Kad tā samazinājās par pusi, govis, protams, nesāka dot divreiz vairāk piena, bet banka jau to nesaprot. Pašlaik ir 21 slaucama govs, un ēst grib arī teles. Dažas no viņām aukstajā laikā mitinās kūtī, bet lielākā daļa norūdās laukā, par to liecina arī viņu biezais apspalvojums.
Ierodoties “Aizstrautos”, biju pārsteigts, jo zināju, ka Ligita audzē tikai piena govis. — Tās nav gaļas govis, piena, vien “vingro” svaigā gaisā, — smejot saka saim-iece. — Barojam viņas ar kombinēto lopbarību un skābsienu. Lopbarību pērkam no Lietuvas ražotājiem, jo mūsējie ir pārāk neelastīgi un neņem vērā pircēju vajadzības. Arī šajā laikā, kad katrs klients ir svarīgs, Rīgas kom-
binētās lopbarības rūpnīcā ražo tikai vienu produktu, un tā cena ir pārāk augsta, salīdzinot ar Lietuvā ražoto. “Litagras” ražotne ir Bauskas pusē, un atkarībā no sezonas preci pat pieved klāt.
Meita — ruļļu tinēja
— Vai saimniecības darbos daudz palīgu?
— Darām tik, cik divatā ar vīru Aleksandru spējam. Sev pāri nedarām, govis ieradinātas slaukt tad, kad paši esam izgulējušies — ap astoņiem rītā, starp slaukšanas reizēm svarīgi ievērot 12 stundu intervālu.
Vasarā, kad jāsagatavo barība, no Anglijas palīgos ierodas meita Gunta. Viņa tur strādā un mācās un daļēji palīdz arī finansiāli. Uz lauka viņa ir neaizvietojama skābbarības ruļļu tinēja. Kopā ar nomātajām platībām jāapstrādā 40 hektāru zemes.
Audzējam tikai auzas. Lai iegūtu vairāk piena, regulāri atjaunojam zālāju platības, tiem jābūt ar barības vielām pēc iespējas bagātākiem. Tā kā kūts nav liela, vairāk govju pašlaik nevaram atļauties. Apsēklojot govis, jāatrod tāds bullis, lai nākamās paaudzes ganāmpulks būtu kvalitatīvāks.
Neatbalsta kooperatīvus
Pērn pirmo gadu skābbarību ziemai sagatavojām paši, līdz tam izlīdzējāmies ar kaimiņu tehniku un pakalpojumiem. Starpība bija acīm redzama. Iepriekšējos gados lielu daļu sagatavotās barības lopiem nevarēja izbarot — ruļļi bija pārāk mīksti notīti, atstājot iekšā daudz gaisa, neuztinot pietiekami daudz plēves, un siens sapelēja. Gadījās pat tā, ka lopiem barības pietrūka, to ziemas vidū nācās iepirkt. Sirds sāpēja, ka no katra ruļļa, par kura sagatavošanu samaksāts, puse jāizmet ārā. Tāpēc iegādājāmies savu tehniku, ar kuru arī kaimiņiem varam palīdzēt. Modelis, kad vairākas saimniecības kopīgi iegādātos tehniku un visi to izmantotu, neatmaksātos. Nepiekrītu kooperatīvu idejai, jo pierādīts, ka uz citiem paļauties nevar. Palielinot govju skaitu, vajadzētu pieņemt darbā palīgus, un atkal būtu jāsaskaras ar to pašu. Labumu dos gada otrajā pusē paredzētie atvieglotie dīzeļdegvielas pirkšanas noteikumi. Ja par to maksāt vajadzēs mazāk, paliks vairāk naudas, kuru ieguldīt saimniecībā, jo šobrīd, kad akcīzes nodokli atmaksā pēc trim mēnešiem, tas tūlīt jāatdod bankai par kredītu. Jaunos projektos nevaram piedalīties, jo nepieciešamais pašfinansējums ir pārāk liels. Noderētu gan kāds traktors, ruļļu pārvadājamā piekabe, arī kūti vajadzētu modernizēt, jo tā celta pirms vairāk kā simt gadiem.
Ziemā brīvajā laikā braucam uz Vestienu slēpot, vasarā baudām ūdenspriekus gan tuvākās, gan tālākās vietās, kopā ar kaimiņiem devāmies uz akvaparku Polijā. Pērn gada nogalē apciemojām meitu Anglijā. Vecākā meita Ginta pamazām kļūst par rīdzinieci, bet Guntai, līdzīgi kā man, vajadzīga neatkarība. Ieguvusi Anglijā augstāko izglītību, strādā par menedžeri viesnīcā, bet iemācījusies lietot arī visu iespējamo traktor-tehiku, nebaidās sasmērēt rokas, to remontējot.

Staburags.lv ARHĪVS

Paļaujas tikai uz sevi

Kategorijas