Cauri Krievijai uz Ķīnu

2020. gada 17. aprīlis 00:00

(40. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)
175. diena
Mūsu pēdējā diena pie Valda, un tā ir apburoša! Atkal esam kārtīgi izgulējušies un nespējam vien nopriecāties, ka šīs dienas ir īsta atpūta. Brokastīs baudām augļu salātus āra terasē, kamēr apkārt lidinās skaisti, krāsaini putni. Šodien spīd saulīte, ārā ir silts — īstais laiks izbraucienam pa šo apgabalu!
Sēžamies mašīnā, Valdis mums paredzējis īstu ekskursijas dienu. Tieši tāpēc ceļošana ir tik apburoša — nekad nezinām, kas notiks nākamajā dienā, kas mums paredzēts turpmākajā ceļā. Katra diena ir jauns atklājums un jauns piedzīvojums, arī šī — tik koša un pārsteidzoša!
Ceļmalās nereti redzamas zīmes, ka tiek pārdotas lauku olas par 3 vai 4 dolāriem kārbiņā. Interesanti, ka tās saliktas kastēs un atstāta arī vieta, kur iemest naudu. Neviens nestāv un olas nepārdod. Valdis saka, cilvēki te saprot, kāds laiks un darbs nepieciešams šādu oliņu iegūšanai, tāpēc nemaz neiedomājas saimniekus apkrāpt, paņemot olas un neatstājot naudu. Saimnieki bieži atstāj skaidru naudiņu, ja nu kādam nav precīzas. Liekas, Latvijā ko tādu īsti nevarētu darīt.
Nokļūstam līdz vienai no vecākajām Austrālijas vīna darītavām. Tur sākotnēji apskatām vecās vīna darīšanas tehnoloģijas un tad tiekam uz bezmaksas degustāciju. Šī ir vienīgā darītava Austrālijā, kur top arī “Malbec”, kas ir Argentīnas vīns no Mendosas apgabala. Te ir arī dzirkstošais sarkanvīns un stiprinātie portvīni. Pat uzkodas ir bez maksas! Sieviete, kas pilda mūsu glāzes, stāsta arī vairāk par rozēm. Tās tiek stādītas vīnogu lauku galos ne tikai tāpēc, lai sajustu salnu, bet tās arī liecina par kādu slimību vīnogulājos. Ja rožu krūms ir neglīts un savītis, tad ir skaidrs, ka arī tajā vīnogu rindā varētu būt problēmas, un ir vērts apskatīties. Ikdienā jau neviens katru vīnogu rindiņu neizstaigā, bet rozes var daudz “pateikt” un palīdzēt.
Dodamies tālāk. Apstājamies kādā vēsturiskā ieliņā, kur izejam cauri arī kādam bāram, lai apskatītu austrāliešu tradicionālās izklaides vietiņas. Viss tik ļoti atgādina Angliju!
Apstājamies pie kāda koka — te ceļmalās atzīmēti tie koki, no kuriem aborigēni sev senāk taisījuši laivas. Tie ņēmuši no koka veselu mizas gabalu, to savienojuši ar ķengura cīpslām un veidojuši sev laivas. Nu ceļmalās var redzēt tādus kokus bez mizas gabala. Nokļūstam arī kādā privātmāju apgabalā, kur dzīvo bagātākie austrālieši. Viņiem ir garāža, kur atstāt mašīnu, māja, tai otrā pusē ezers, kurā stāv jahta.
Beidzot Marejas upe. Tā ir garākā Austrālijas upe, vairāk nekā 2500 km gara. Upe ir sekla, daļēji izsīkstoša. 80% tās ūdens resursu tiek izmantots apūdeņošanai, kas dod 40% no Austrālijas lauksaimniecības produkcijas. Visi ir uztraukušies par šo upi, jo tā uztur daudzus, bet ūdens arvien samazinās. Vietējie atzīst, ka cilvēks upi vienkārši iznīcina. Te sacelti aizsprosti, lai ūdens līmeni it kā regulētu. Tepat peldas pelikāni, kas sastopami visā Austrālijā. Smejam par karpām — tās Austrālijā jau uzskata par kaitēkļiem, jo pārlieku savairojušās. Vietējie tās ķer, vāra un gatavo mēslojumu dārziem. Karpas citām zivīm traucējot dzīvot, vairojas par ātru, tāpēc beigās paliek vien par dārzu mēslojumu.
Izbraucam līkumiņu un pa taciņu nokļūstam līdz okeānam turpat pretī Marejas upei. Te ir auksti vēji un lieli viļņi. Pamanām Valda brāli Jāni, kurš ar draudzeni arī sasniedzis Marejas upi.
Turpinām mūsu lielisko ekskursiju un nokļūstam vēl citā vietā, kur aborigēnu mākslā izlikta mozaīka un izveidots skatupunkts uz okeānu. Te ir arī vaļu vērošanas vietas, bet tos iespējams saskatīt oktobrī. Šī vieta, kur atrodamies, sākotnēji tika plānota kā Adelaidas atrašanās vieta, bet ideju nācās noraidīt, jo apgabalā nebija pietiekami daudz dzeramā ūdens.
Tad ir arī Viktorhārbora. Tā ir neliela pilsētiņa, kur atrodas gājēju tilts, pa kuru var nokļūt uz Granīta salu. Daudzi šādu iespēju izmanto, bet mēs salu apskatām vien no attāluma un aizstaigājam līdz vaļa astes formas strūklakai.
Vēl viens skatupunkts uz vaļu peldēšanas vietām, un tad arī okeāna krasts, kur saliktas neskaitāmas brīdinājuma zīmes par spēcīgajām straumēm. Austrālijas okeāns ir bīstams. Te daudzi ir cietuši un arī miruši, mēģinot savus spēkus okeānā. Mēs baudām skatus uz klinšaino krastmalu. Te ir arī gājēju takas, kas aizved nebeidzamā pastaigā.
Dodamies atpakaļ. Debesīs jau mēness — ziņās saka, ka tas ir 32% lielāks un 60% spožāks kā ierasti redzamais. Tas tiešām ir iespaidīgs! Apstājamies pāris fotogrāfijām, un tad jau tumsiņā turpinām atlikušo ceļu. Jābūt uzmanīgam, jo uz ceļa gadās ķenguri.
Austrālijas nacionālās krāsas ir zaļa un zelta. Senāk tās bija balta, sarkana un zila jeb britu karoga krāsas, 1984. gadā tika nomainītas. Šīs krāsas simbolizē Austrālijas nacionālo ziedu — blīvziedu akāciju. Tas ir zieds, kas, par spīti spēcīgajai saulei, sausumam un vējam, vienmēr zied un raksturo austrāliešu tautu.
176. diena
Šodien dodamies ekskursijā uz Melburnu gar krastu, jo tā skaistāk. Ja mēs brauktu no Adelaidas līdz Melburnai pa lielceļu, būtu ātrāk. Valdis piedāvāja mūs pavizināt Melburnas virzienā un šo to pa ceļam apskatīt. Rītdien mūsu ceļi šķirsies, bet šodien viss tikai sākas.
Sākam 350 km garo ceļu līdz Robes pilsētiņai. Valdis daudz braukājis pa Austrāliju un zina pastāstīt par pilsētām. Adelaida ir ar vecāko sabiedrību, bet arī kopumā valsts iedzīvotāji noveco, paaugstinās vidējais dzīves līmenis. Darba devējiem par katru darbinieku automātiski jāiemaksā 10% no algas viņa pensijas fondā, kuram var piekļūt, pensijas vecumu sasniedzot. To gan arī palielina, un tagad pensijas vecums Austrālijā ir 67 gadi, tomēr tur skatās, kurā gadā esi dzimis — noteikumi katram var atšķirties. Pensijas vecumu pakāpeniski palielina tāpēc, ka dzīves ilgums arī palielinās. Austrālijā dzimstības līmenis ir divreiz augstāks nekā mirstības rādītāji, Latvijā — otrādi.
Apstājamies pie Rozā ezera. Tepat ir arī ķīniešu tūristi. Ezers iekrāsojas rozā krāsā no vielām, ko izdala ūdens augi, lai pasargātos no saules. Tagad gan ezers izskatās vairāk balts nekā rozā, un turpat uz zīmes pierakstīts “No more “Pink lake”” (Vairs nav Rozā ezers — no angļu val.) Rozā tas esot Austrālijas vasarā, kad izžuvis.
Izlemjam turpināt ceļu pa Kurongas nacionālo parku. Te lieliski, ja ir auto. Sāls uz ezera ir tik spilgts, ka tik tikko acis var noturēt vaļā! Ceļš gan ir ļoti grumbuļains, bet nekas trakāks par mūsu Latvijas zemes ceļiem. Uz ceļa pamanām melno indīgo čūsku. No auto nebaidās, turpina ceļu, bet, kad lecam ārā, lai to iemūžinātu, rāpulis ātri vien pazūd krūmos. Čūskas ir agresīvas tikai tad, kad jāaizstāvas. Nu esam redzējuši gan emu, gan ķengurus, zaķus un čūsku savvaļā. Lieliski!
Apstājamies visai bieži, lai pasmaržotu kokus, lai izpētītu sāls ezerus un vēl, un vēl. Kāds pieturas punkts ved cauri takām, kur reiz staigāja jaunie ķīnieši. 1852. gadā Honkongā izplatījās ziņas par Austrāliju — zemi, kur redzami zelta kalni un ielās zeltu varot lasīt. Daudzi jauni ķīnieši devās uz Austrāliju zelta meklējumos, nonākot Adelaidā un tad Kurongas nacionālajā parkā.
Pa ceļam ir daudz kempinga vietu, bet par tām jānorēķinās mājaslapā. Radio mašīnā “neķer”, un Valdis uzreiz uzliek latviešu grupas “Rakstu Raksti” disku. Interesanti būt tik tālu, pasaules otrā galā, un tajā pašā laikā tik tuvu Latvijai.
Dodamies uz Robi — uz latviešu alus darītavu, kur mūs sagaida latviešu meitene. Viņa ir patīkami pārsteigta sagaidīt latviešus, un mēs arī esam priecīgi būt te — latviešu alus brūzī!
Mums tiek pastāstīts, ka te tiek darīts 19 veidu alus un saražoti 40 tūkstoši litri miestiņa gadā. Tas nav daudz, bet viņi nav mazākie alus darītāji Austrālijā. Te top dažādi ali — parastais un sarkanais. Alus ar dzīvajiem apiņiem, ne apiņiem paletēs un “pale ale”, kas ir Austrālijā populārākais. Viens alus ir no augļiem, kas ievesti no Jaunzēlandes, kura savukārt tos pārņēmusi no Brazīlijas — šo alu taisa ar pilīti jūras ūdens, jo klasiski tam jābūt nedaudz sāļam un skābam. Kadiķu alus, tāds alus, kas taisīts no kartupeļiem un ingvera, tumšais porteris un aliņi, kas garšā līdzinās Latvijā nopērkamajiem. Ir arī saulgriežu alus ar latviešu zīmēm. Ir siena alus, kafijas porteris un alus, kas gatavots vīna mucā. Ir 10,8% spēcīgs alus ar beļģu raugu un vaļu alus. Kas tas? Ir tā, ka vaļi ēd jūras dzīvniekus, arī kalmārus ar to spēcīgajām cīpslām. Lai kalmāru cīpslas nesavainotu vaļu iekšējos orgānus, tie izdala vaskainas vielas, ko vēlāk atvemj. Tad tās sakalst un tiek izskalotas krastos. Legāli pārdot šo “vaļa vielu” nevar, bet atrastu var izmantot. Arī smaržās tā tiek izmantota kā saistviela, jo tā labi notur gan garšas, gan smaržas. Alum tieši šī vaļa viela dod īpašu garšu un smaržu. Šāda viela maksā 30 000 — 60 000 Austrālijas dolāru par kilogramu, bet pārdot to tīru nedrīkst, lai gan — ja tā ir smaržās vai citos produktos, tos pārdot var. Kā šie latvieši “vaļa vielas” dabūja? Draugi tās atrada izskalotas krastā un viņiem atdeva.
Mums stāsta, ka senāk alus bija daudz skābāks nekā mūsdienās, jo tad nebija baktēriju kontroles, vakuuma noteikšana un viss cits, kas skābumu regulē. Šie latvieši par sava alus skābumu nesatraucas. Nogaršojam vairākus, garšas ir neparastas, un vien dažus varētu dzert ikdienā. Bet vieta tiešām ir īpaša. Alus darītavas saimnieki ir vienīgie Austrālijā un vieni no retajiem pasaulē, kas izmanto uguni, lai vārītu alu — to vāra uz krāsns pēc vecajām metodēm, un viss alus pagatavošanas process notiek ar rokām. Tas padara alu ļoti īpašu.
Mūsu alus degustācija apraujas — dāma ierauga čūsku zem bāra letes! Oho! Tā ir indīgā! Sieviete saka, visu dienu tur stāvējusi, labi, ka kājās ādas zābaki — tiem čūska nevarētu izkosties cauri. Bet arī ar roku slēgusi kādu slēdzi turpat, kur nu slēpjas čūska — cik veiksmīgi! Ko darīt? Labi, ka viņa zina kāda paziņas, kas jau reiz ticis galā ar čūskām, telefona numuru. Viņš atbild uz šo palīgā saucienu, sakot, ka ieradīsies mūs visus glābt. Darba laiks beidzies, bet mēs paliekam, lai vērotu notiekošo. Drīz atbrauc sirms vīrs un sieviete. Vīrietis nāk telpā ar diviem kokiem, čūska, kā juzdama, izlien no slēptuves un dodas pāri pakāpienam uz citu telpu. Vīrs skrien tai pakaļ, mēs paliekam ārā. Čūska slēpjas, dzīvu to ārā vairs nedabūt. Tā pēc laiciņa vīrs atnāk ar čūskas galvu starp pirkstiem. Tā asiņo, bet vēl joprojām mēģina vīram iekost. Kā tas saka, čūskai ir varbūt seši mēneši, un tās mazās jau ir bīstamākas. Ja lielās čūskas kodiena laikā neizlaiž visu indi, domājot par iespējamu tālāko aizsardzību, tad mazās kož uz nebēdu. Ja pēc koduma nokļūtu slimnīcā, tad izdzīvotu. Galvenais pēc čūskas kodiena nekustēties, lai inde lēnāk izplatās asinsritē.
Dienu noslēdzam ar saulrieta vērošanu no kādas klints. Ir burvīgi. Paldies par to mūsu dārgajam draugam! Vakars ir izdevies — pagatavojam rīsus ar zivju pirkstiņiem, sagriežam sieru un baudām vīnu. Esam ieguvuši lielisku draugu un piedzīvojuši vēl vienu neaizmirstamu dienu! (Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Cauri Krievijai uz Ķīnu

Kategorijas