Mieru un tikai mieru!

2020. gada 7. aprīlis 09:29

248

Galvenais, ko es kā mamma izvirzīju par prioritāti, sākoties attālinātajām mācībām, bija — nesatraukties. Par to, kā veiksies, vai spēsim ģimenē sadalīt viedierīces, “neuzkārsies” internets, vai pagūsim izdarīt laikus. Arī tad, kad visās šajās pozīcijās radās problēmas, svarīgi bija nesatraukties, jo problēmu pietiek tāpat. Attālinātās mācības nav un nevar būt klātienes stundu pārnešana mājas apstākļos, ko saprata Izglītības un zinātnes ministrija un tās pakļautības iestādes, vēstot to savos ieteikumos izglītības iestādēm. Arī par zināšanu vērtēšanu ar atzīmēm. Daudzās skolās to ņēmuši vērā vai apzinājušies paši, citās cenšas vairāk piesaistīt skolēnu uzmanību un vairākas stundas notiek tiešsaistē.

Pirmais, ko skaidri parādīja jaunā kārtība, — cik mūsu bērni ir gatavi patstāvīgi mācīties un darboties. Redzētais gan iepriecina, gan dažkārt nē. Tomēr tajā visā ir kas pozitīvs, jo bērniem jāapgūst šī prasme. Vairāk vai mazāk, bet skolēni iemācās mācīties. Kā atzina kāda skolotāja, ja klasē bija kāds, kurš mācību stundu laikā bieži vien “atsēdēja” stundas, tagad ir spiests kaut ko darīt. Neko nedarīt nevar atļauties neviens.

Skolotāju attieksme šajā procesā ir dažāda. Vērojot bērnu saraksti ar skolu, no dažiem mācību priekšmetu skolotājiem, šķiet, izstaro tāds mierīgs lietišķums, ko labvēlīgi izjūt gan bērni, gan vecāki. Citiem satraukums ir lielāks, ja kaut kas nav laikus vai precīzi izpildīts. Katrs grib būt radošs un dot ieteikumus, kā turpināt apgūt zinības konkrētajā mācību priekšmetā, un tas ir labs tests, lai saprastu, kā līdz šim strādājis katra priekšmeta skolotājs un vadījis stundas. Jā, bērni bieži vien neizlasa līdz galam uzdoto vai pavirši iedziļinās teiktajā, un šis laiks bijis labs treniņš, lai to darītu labāk (tā atzina paši skolēni). Tomēr tā nerīkojas tikai bērni, bet pat pieaugušie, kuri arī kaut ko neizdara vai neizlasa. Turklāt daudzas situācijas atrisinās pašas no sevis, noskaitot līdz desmit. Tāpēc visiem varu vēlēt — pacietību!
Ir bijušas interesantas divas nedēļas. Tā kā, domājot par savu un citu drošību, arī pati vairāk strādāju attālināti, pilnībā piekrītu programmas “Dzīvei gatavs” vadītājai Lāsmai, kuru nesen intervēju, ka šobrīd mēs esam ne tikai mammas, bet arī skolotājas, pavāres, apkopējas, basketbola treneres un ansambļa vadītājas, turklāt jāpagūst paveikt arī pašu darbu. Ja skolotāji teic, ka ir grūti, tad viegli nav arī vecākiem, bet bez viņu atbalsta nekādi nevar. Ir jauna pieredze, cits ritms, un domāju, ka nekādu lielo zināšanu robu šāda mācīšanās nenodarīs arī tad, ja skolēni mācīsies mazāk.

Tas nu ir skaidrs, ka šis būs citādāks mācību gada noslēgums. Ja citas klases iespēs “robus aizlāpīt” nākamajā gadā, tad izlaidumu klasēm tas ir būtisks pavērsiens. Notikumi ir tik neparedzami, ka grūti pateikt, kas būs pēc nākamajām divām nedēļām. Atliek vien saglabāt mieru un mazliet ticēt arī brīnumam, ka viss būs labi.

Staburags.lv ARHĪVS

Mieru un tikai mieru!

Kategorijas