Staburags.lv ARHĪVS

Logo

Uzpeld zemūdens akmeņi — komentē Ginta Grincēviča, laikraksts "Staburags"

Ginta Grincēviča
Viedokļi/Komentāri

2020. gada 25. februāris 09:30

328
Uzpeld zemūdens akmeņi — komentē Ginta Grincēviča, laikraksts "Staburags"

Rudenī biju Aizkraukles novada domes sēdē, kurā apstiprināja projektu par atbalsta apmācībām reemigrantiem un viņu ģimenes locekļiem. Projektu finansē valsts, tā realizācijai pašvaldība ieguva 10 000 eiro. Toreiz smīkņāju, uzskatot projektu par naudas izsviešanu vējā. Paldies manam darbam, kas mainīja manus uzskatus un ļāva pārliecināties, cik ļoti es kļūdos. Pirms pāris nedēļām piedalījos vienā no reemigrantu atbalsta nodarbībām veiksmīgākai adaptācijai. Tas bija viens no pēdējā laika iedvesmojošākajiem notikumiem. Mēs daudz dzirdam par reemigrācijas plāniem un mēģinājumiem atgriezt atbraucējus, bet retais vien zina, kāda ir patiesā situācija. Man bija iespēja gūt nelielu ieskatu, uzklausīt tautiešus un uzzināt viņu pieredzi.
Pozitīvi, ka šāds projekts ir, reemigrantiem tas noder, un viņi to labprāt izmanto. Šeit nav runa par skaitu, nevar izvirzīt mērķi — atgriezīsim Latvijā vismaz 10 aizbraucēju. Pat ja tas palīdzēs kaut vienam reemigrantam, tas jau būs daudz. Interesanti bija uzzināt par “zemūdens akmeņiem”, kas apgrūtina reemigrantu iedzīvošanos dzimtenē. Manuprāt, viens no būtiskākajiem robiem plānā ir — nepilnīgais ķēdes posms. Valstiskā mērogā skandē — atgriezīsim reemigrantus! Izveido pamācošus bukletus, un lieta darīta. Vēlāk brīnās, kādēļ tāda neapmierinātība un skepse? Reemigrants, atgriezies Latvijā, dodas uz sociālo dienestu, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi, pašvaldību un citām iestādēm, bet pretim ne vienmēr ir zinīgs konsultants. Jāsecina, ka taisnība vien ir — ķēde ir tik stipra, cik tās vājākais posms. Klausoties nedienās, apjautu, cik patiesībā tas ir sarežģīti. Pat mēs, kas dien­dienā dzīvo Latvijā, teorētiski zinām par notiekošo, zinām likumus, bieži vien netiekam galā ar šķietami elementāru birokrātiju. Vai tā būtu portāla Latvija.lv izmantošana, iesniegumu aizpildīšana Valsts vides dienestā un citur. Kurš var pacelt roku un teikt — viss ir vienkārši? Kā lai jūtas cilvēks, kurš ir bijis ārpus šīs aprites? Nebūtu korekti ar pirkstu rādīt uz konkrētu konsultantu, vaina jāuzņemas atbildīgajām personām galvaspilsētā, kas rada projektu, bet nepadomā par tā īsto realizāciju — kad reemigrants vēršas ar jautājumu kādā iestādē, kas viņam palīdzēs? Ar vārdiem “Brauciet mājās!” nepietiek, likumi liek vienu sprunguli pēc otra. Viens no atbraucējiem stāstīja, ka vēlas mācīties kravas automašīnas vadītāja kursos, lai atrastu darbu, kas patīk, un spētu uzturēt ģimeni. Izrādās, lai varētu iegūt apliecību, viņam Latvijā jābūt deklarētam pusgadu. Šajā laikā kursu naudiņa tiks “noēsta”. Un ko tad? Aizdomājos par stereotipiem, kas saistīti ar reemigrantiem. Arī atbalsta nodarbībā diskutēja par šo jautājumu. Tik tiešām, mūsu pašu attieksme, kopumā ņemot, ir negatīva. Sākot ar uzskatu, ka atbraucējiem ir vērienīgi uzkrājumi, un, redz, viņi ir nelieši, ka pameta dzimteni. Kas tad īsti ir reemigrants? Cik ilgi jānodzīvo citā zemē, lai mājās tevi uzskatītu par svešo? Kad vārds “reemigrants” kā traips tiek noslaucīts un cilvēks atkal kļūst vienkārši par latvieti? Latvieši emigrē labākas dzīves meklējumos, iemesli atgriezties ir dažādi — asinsbalss, bērni, cerības.

Kategorijas

Kategorijas