Staburags.lv ARHĪVS

Cilvēki spiesti maksāt

Agita Grīnvalde-Iruka

2020. gada 14. janvāris 08:58

235
Cilvēki spiesti maksāt

Mana un manas ģimenes pieredze ar ārstu apmeklējumu ir samērā pozitīva, taču, dzirdot, kā reizēm klājas draugiem un paziņām, tas atkal un atkal liek domāt par to, ka veselības aprūpe mūsu valstī vēl ilgi nebūs sakārtota neatkarīgi no tā, cik miljonu eiro papildus no valsts budžeta tai piešķirtu, kādas algas maksātu ārstiem un kādas reformas veiktu.
Kādas paziņas vecmammai pēc ārstēšanās bija nepieciešama fizioterapeita palīdzība, bet pirms tam veicama vizīte pie rehabilitologa — fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsta. Pilna ķēdīte ir šāda — ģimenes ārsts nosūta pie rehabilitologa, tas savukārt tālāk pie fizioterapeita, bet fizioterapeits jau pēc iepriekš veiktajiem izmeklējumiem un diagnozes nosaka, kā pacientam labāk palīdzēt. Pārrunājot šo situāciju redakcijā, radās jautājums, kāpēc gan vajadzīgs šis rehabilitologa starpposms. Viena no atbildēm varētu būt tāda, ka ar ģimenes ārsta nosūtījumu var saņemt piecas valsts apmaksātas vizītes pie fizioterapeita, bet ar rehabilitologa — desmit. Rodas sajūta, ka šis rehabilitologa starpposms radīts mākslīgi, lai tikai atkal kārtējā pieturas punktā iekasētu noteiktu summu no tiem, kas “sagribējuši” slimot. Kā gan vienā situācijā fizioterapeits pats labi zina, ko ar pacientu darīt (arī tad, ja eju pie tā par savu naudu), bet otrā — to priekšā pasaka cits speciālists?
Apsprieduši šo problēmu, atdūrāmies pie nākamās — rindām. Izrādās, Aizkrauklē rehabilitologs, kurš iepriekš atbrauca reizi mēnesī, vairs nepieņem vispār. Jēkabpilī ārsts slimības dēļ vismaz divus mēnešus nebūs pieejams, lai gan Nacionālā veselības dienesta apkopotā informācija par rindām pie speciālistiem liecina, ka te gaidīšanas laiks ir 16 dienas. Paliek Ogre, kur pieraksts uz februāri un, protams, par maksu. Par valsts līdzekļiem — tikai martā. Tā kā tik ilgi gaidīt nevar, cilvēki ir spiesti maksāt — par tikšanu pie tā paša speciālista tajā pašā ārstniecības iestādē.
Reizēm liekas, ka valsts rīkojas kā tāds reketieris, nosakot, cik naudas mēnesī jāiekasē no pacientiem. Un, ja nevar samaksāt, sāk iekasēt procentus, kuri gan nav mērāmi naudas, bet gan cilvēku veselības izteiksmē.