Cik maksā demokrātija

2020. gada 7. janvāris 09:24

105

Pat neiedziļinoties niansēs, var teikt, ka daudz. Lai rīkotu parakstu vākšanu referenduma rosināšanai saistībā ar Valsts prezidenta apturētajiem likumprojektiem par izmaiņām pašvaldību ārkārtas vēlēšanu kārtībā, Centrālā vēlēšanu komisija pieprasījusi 914 870 eiro. Lielākā finansējuma daļa no šīs summas paredzēta vēlēšanu komisiju locekļu, parakstu vācēju un līgumdarbinieku atalgojumam, nodokļiem, vismaz 100 000 — preču un pakalpojumu iegādei, bet 15 500 eiro — parakstītāju datu apkopošanai un pārbaudei. Tas ir gandrīz miljons, lai iedzīvotāji varētu izteikt savu viedokli. Ja tautas nobalsošanas ierosinājumu būs parakstījusi ne mazāk kā viena desmitā daļa no pēdējās Saeimas vēlēšanās balsstiesīgo Latvijas pilsoņu skaita jeb 154 868 vēlētāju, notiks tautas nobalsošana, kas, visticamāk, nemaksās mazāk. Izmaiņas pašvaldību ārkārtas vēlēšanu kārtībā vispirms varētu skart Rīgas domi, kas ir ārkārtas vēlēšanu gaidās.
Laikā, kad tauta arvien mazāk uzticas politiķu lēmumiem, ir svarīgi pielietot pašu radītos instrumentus viedokļa paušanai. Cilvēkiem gan biežāk ir priekšstats, ka tas viss ir vienkārši, un tikai retais aizdomājas, cik tas maksā. Summas ir ievērojamas, jo visur iesaistīti cilvēki, viss ir jāpārbauda un jāapstiprina. Lai kā attīstītos tehnoloģijas, joprojām Latvijā nav sistēmas, lai nobalsotu elektroniski pēc iespējas vienkāršāk. Aiz tā visa ir šaubas par datu drošību, un bez cilvēkiem, kas visu vēlreiz un vēlreiz pārbauda, neiztikt. Par to daudzkārt ir diskutēts, lai padarītu šo procesu iedzīvotājiem pieejamāku un tajā pašā laikā uzticamu, bet pagaidām tas nav izdevies. Varam paļauties tikai uz citu valstu atziņu, ka elektroniskā balsošana nav droša, paši to pat nepamēģinājuši.
Jā, demokrātiju mēs gribam, bet maksāt par to nē. Miljons par tautas nobalsošanu vienam likumam, protams, šķiet daudz. Tomēr, lai arī cik dārgi tas ir, to nevar nodēvēt par naudas nevajadzīgu izmešanu. Šāda summa noteikti noderētu citām vajadzībām, bet pagaidām tas ir vienīgais veids, kā iedzīvotāji var iebilst varas pieņemtajiem lēmumiem. Pretējā gadījumā neviens tos neņems vērā.
Tam visam gan ir arī otra puse — cik daudzi iedziļinās jautājumos, par kuriem balso, apkopo viedokļus un faktus, lai izteiktu savu lēmumu? Cilvēki diemžēl bieži vien balso ar emocijām. Vajag atlaist Saeimu? Protams! Bet ko pēc tam paši ievēlēs vietā? Kāpēc jau pēc kārtējām vēlēšanām ir tie paši “vēži, tikai citās kulītēs”? Tas pats ir attiecībā uz tautas vēlētu prezidentu. Pēc kādiem kritērijiem cilvēki izvēlētos piemērotāko? Jautājumi, uz kuriem atbilde katram ir sava.

Staburags.lv ARHĪVS

Cik maksā demokrātija

Kategorijas