Staburags.lv ARHĪVS

Par rītdienu jādomā šodien

Ginta Grincēviča

2020. gada 3. janvāris 10:13

102
Par rītdienu jādomā šodien

Jauns gads, jauni izaicinājumi! Esmu no tiem optimistiem, kas laikus domā par vecumdienām. Nedaru, bet domāju, drīzāk filozofēju. 2020. gads sācies ar vairākām izmaiņām sociālajā jomā. Palielināts pensionēšanās vecums — tiesības uz valsts vecuma pensiju no 1. janvāra ir personām, kuras sasniegušas 63 gadu un 9 mēnešu vecumu, ja apdrošināšanas stāžs nav mazāks par 15 gadiem.
Saskaņā ar Labklājības ministrijas apkopoto informāciju sieviešu vidējais dzīves ilgums Latvijā ir 79,6 gadi, vīriešu — 69,8 gadi, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati par 2018. gadu. Pensionēšanās vecumu plānots paaugstināt līdz 2025. gadam, kad pensijā varēs doties, atzīmējot 65. jubileju. Tas nozīmē, ka, ja viss notiks pēc “plāna”, man atliek vidēji 15 bezrūpības un godam nopelnītas atpūtas gadi. Lai viss notiktu kā pasakā, man tomēr jāveic izmaiņas savā plānošanā un godīgas strādāšanas vietā jāsāk domāt par turīga vīra meklējumiem. Vakar ieskatījos portālā “Latvija.lv”. Mans prognozējamās vecuma pensijas apmērs uz 2020. gada 2. janvāri ir 9,95 eiro. Protams, apzinos, ka līdz pensijai man vēl kā minimums 36 gadi, un tomēr. Nav patīkami ieraudzīt prognozēto pensijas apmēru. Manam draugam, kuram ir 20 gadu un 11 mēnešu ilgs darba stāžs, prognozējamās vecuma pensijas apmērs šobrīd ir 95,80 eiro. Tas ir sarkanais signāls, kuram mēs nepievēršam uzmanību. Mēs nedomājam un nesatraucamies par vecumdienām, līdz tās nekļūst par realitāti. Sabiedrības noskaņojumu pauž melnais humors — mēs tik ilgi nenodzīvosim. Diemžēl kāda daļa tiešām pensiju nesagaidīs, bet vai ar tādu nostādni ir jādzīvo? Kur palika moto — neatstāj uz rītdienu to, ko vari izdarīt jau šodien?
Labā ziņa, ka, sākot ar 2020. gadu, pensijas 2. līmeņa uzkrājumu varēs atstāt mantojumā. Tas nozīmē, ka var izvēlēties, kam uzkrāto pensijas 2. līmeņa kapitālu atstāt, ja mūžībā aiziet pāragri. Tā ir arī laba reklāma pensijas uzkrājumu brīvprātīgai veikšanai pensiju 3. līmenī. Mēs nevēlamies rūpēties par savu nākotni, daudz motivējošāk ir domāt par pensijas fondu kā par uzkrājumu, kas, “ja nu kas”, paliks bērniem vai citiem tuviniekiem. Un pats vilinošākais, kas cilvēkus iepriecina, ka šādā veidā valstij uzkrājumi “iet gar degunu”. Es vēl neesmu sākusi veidot uzkrājumus vecumdienām, taču drīzumā ķeršos tam klāt. Tas nav tikai tādēļ, ka kāds gudrinieks tā teica. Es tiešām ticu, ka par rītdienu jādomā šodien. Arī par to rītdienu, kas pēc gadiem 30. Bez uzkrājumiem un vīra miljonāra ir vēl trešais variants, kā gādāt par sevi vecumdienās — doties uz darbu. Un, ja paveiksies, tas būs tikpat jautri kā anekdotē: “Palielināja pensionēšanās vecumu. Abas ar draudzeni dodamies uz darbu. Atceramies, ka strādājam, bet neatceramies, kur!”