Jaunie stipendiāti stāsta par pirmo studiju gadu

2019. gada 29. decembris 05:50

372

Jaunie stipendiāti stāsta par pirmo studiju gadu

Šovasar pirmo reizi deviņu gadu laikā, kopš tiek pasniegta Viļņa Plūmes stipendija Aizkraukles attīstībai, to saņēma uzreiz divi jaunieši no Aizkraukles. Tas bijis iespējams, pateicoties ziedotāju ilggadējam atbalstam. Abi jaunie stipendiāti — Roberts Andžāns un Kristīne Galstjana — neilgi pirms Ziemassvētkiem atklāja, kā sācies pirmais studiju gads.

Roberts Andžāns īpaši aizrāvies ar fiziku, nu studē Rīgas Tehniskajā universitātē un plāno kļūt par programmēšanas inženieri. Otra šī gada stipendijas saņēmēja Kristīne Galstjana studē politikas zinātni Latvijas Universitātē.
— Tūlīt jau pirmais semestris būs garām — kādi bijuši pirmie mēneši studentu statusā?
Roberts: — Pirmie mēneši bijuši gluži kā jaunas dzīves sākšana — vietas pārmaiņa, daudz jaunu cilvēku, pavisam citādāks dienas režīms. Man ļoti patīk studenta statuss tieši tāpēc, ka tas sniedz daudz jaunu iespēju un izaicinājumu. Lai arī grafiks ir saspringts ar daudziem laboratorijas darbiem, kas jāpilda mājās, un vakariem, kuri pavadīti, gatavojoties starpeksāmeniem, esmu ļoti apmierināts.
Kristīne: — Mani iespaidi ir visnotaļ līdzīgi — ir nepieciešami pāris mēneši, lai iejustos studiju rutīnā, bet esmu tikusi galā ar visiem mazajiem izaicinājumiem un nu jau jūtos pārliecināta par sevi. Katrs piedzīvo mazu šoku, pārejot dzīvot no mazpilsētas uz lielpilsētu, vēl nepazīstamā vidē, bet uztraukumam nebija pamata, visi bijuši man ļoti pretimnākoši.
— Kas pamudināja izvēlēties tieši šīs studijas? Vai jau sen zināji, ko vēlēsies studēt?
Kristīne: — Patiesībā ilgi nevarēju izvēlēties virzienu, kurā vēlos studēt, eksakto vai humanitāro. Kādu brīdi pat apsvēru aviācijas transporta studijas! Galu galā nonācu pie pavisam pretējas programmas, politikas zinātnes, jo aktīvi iesaistījos pilsētas sabiedriskajā dzīvē, un tas bija liels dzinējspēks tieši šīs programmas izvēlei.
Roberts: — Man bija samērā līdzīgi, ilgi apsvēru gan inženierijas, gan programmēšanas studijas. Tomēr, kad skolā sākās programmēšanas priekšmets, tas man sāka iepatikties vairāk un vairāk, sapratu, ka esmu atradis savu aicinājumu.
— Varbūt mazliet par agru paredzēt nākotni, bet kur redzi sevi pēc studiju beigām?
Roberts: — Noteikti palikšu Latvijā, visticamāk, Rīgā. Centīšos atrast darbu kādā programmēšanas uzņēmumā un varbūt kādu dienu sanāks izveidot pašam savu.
Kristīne: — Vēl gan neesmu pārliecināta par savu nākotni pēc studijām, bet noteikti palikšu Latvijā. Uzskatu, ka ar pamatīgu izglītību, motivāciju un vēlmi var gāzt kalnus itin visur, nav svarīgi, vai Everests vai mūsu vietējais Gaiziņš. Zinu, ka virzīšos uz starptautisko politiku un militāro jomu.
— Vai apzināti pieteicies Plūmes stipendijai un cik liela nozīme tai ir tavā studiju dzīvē?
Roberts: — Stipendija noteikti ir liels finansiālais atvieglojums, kā rezultātā varu veltīt visu savu laiku studijām, lai sasniegtu pēc iespējas labākus rezultātus.
Kristīne: — Patiesībā šaubījos, ka tikšu izvēlēta, un biju tiešām priecīga un gandarīta, kad uzzināju rezultātu! Man ir prieks, ka šogad esam divi stipendijas saņēmēji — tas mums abiem ir nenovērtējams atbalsts ikdienā.
— Vai sanāk laiks arī kādām interesēm un aktivitātēm ārpus mācībām?
Roberts: — Jā, jau vairākus gadus vēlējos atsākt spēlēt florbolu, un beidzot radās tāda iespēja. Pašlaik divreiz nedēļā trenējos “RTU/Rockets 2” florbola komandā, ar kuru piedalāmies Rīgas atklātajā florbola čempionātā.
Kristīne: — Lai arī daudz laika pavadu, ieurbusies grāmatās, joprojām aktīvi iesaistos Zemessardzē un esmu sākusi mācīt angļu valodu bērnudārzā.
— Vienā teikumā — kas, tavuprāt, vieno visus Plūmes stipendijas saņēmējus?
Kristīne: — Man šķiet, ka mūs vieno gribasspēks un vēlme izaugt.
Roberts: — Manuprāt, tā ir mērķtiecība, vēlme izzināt pēc iespējas vairāk un pilnveidot sevi.

Staburags.lv ARHĪVS

Jaunie stipendiāti stāsta par pirmo studiju gadu

Kategorijas