Tik netīras ielas kā Briselē... Aizkrauklē nav redzētas!
Jau sen esmu pārliecinājusies, ka to, kas mums pieder, vai to, kas mums dots, tā pa īstam varam novērtēt tikai tad, kad to zaudējam vai ir iespēja salīdzināt savu dzīvi, apstākļus, vidi, iespējas ar notiekošo citur. Kārtējo reizi šāda iespēja bija pieredzes apmaiņas braucienā uz Briseli.
Tikai dažas lietas, taču ar šiem sīkumiem pietika, lai saprastu, ka mēs patiesībā dzīvojam diezgan labi vai arī esam pamatīgi izlaidušies. Man likās, ka Eiropas Savienības sirdij — Briselei — jau nu gan jābūt lieliskai pilsētai. Mēs bieži sūdzamies par sētnieku neizdarību, laikus nenokaisītiem celiņiem ziemā un citām nebūšanām. Taču tik netīras ielas kā Briselē vēl nekad nebija gadījies redzēt. Atkritumi zem kājām vai uz katra soļa. Un tas ir normāli! Mums krīt uz nerviem sētnieka slotas švīkstoņa sešos no rīta, bet tur pirmo atkritumu savākšanas mašīnu un sētniekus pamanīju ap pusdienlaiku, kad jau sākusies intensīva gan braucēju, gan gājēju kustība.
Sarunās ar latviešiem, kas dzīvo šajā pilsētā ilgāku laiku, atklājām, ka pie problēmu risināšanas bez steigas un stresa tur pierasts. Ja ir problēmas ar kanalizāciju, santehniķis var ierasties pēc trijām, četrām dienām. Nav interneta? Nekādu problēmu, pēc dažām dienām visu salabos. Mēs Latvijā šī iemelsa dēļ jau stundas laikā noteikti būtu izlamājuši visus, kurus izdotos sazvanīt. Tur nevis klients izvēlas banku, bet banka klientu. Vizīte tajā jāpiesaka iepriekš un vienā reizē var nokārtot trīs lietas. Nākamajā jau kārtojamas pārējās lietas. Arī e-pakalpojumi nav nemaz tik vienkārši. Lai arī izdodas kaut ko nokārtot elektroniski, nav garantijas, ka pieprasītais pakalpojums būs pieejams uzreiz. Ar to iemācījušies sadzīvot un mierīgi gaida risinājumu, turpretī pie mums par katru tādu it kā sīkumu sacelts tracis un sūdzība “Bez Tabu” garantēta.
Pie ubagiem Rīgas ielās esmu pieradusi, zinu, ka daudziem tas ir kā darbs ar labiem ienākumiem. Taču tas, ka Briselē ģimenes ar bērniem patiešām dzīvo uz ielas, mani šokēja. Turpat bērnu rotaļlietas, ēdiena trauki, drēbju maiss. Vakarā visa ģimenīte ielien savā kartona kastē, sasedzas ar guļammaisiem un dodas pie miera. Pilsētā, kurā tiek lemts par Eiropas kopējo politiku, kas nosaka mūsu virzību uz labāko nākotni, ekonomisko attīstību! Domāju, vai tiešām nav kādas sociālās programmas, kas palīdzētu šīm ģimenēm. Droši vien ir, tomēr saprotu, ka tā ir šo cilvēku izvēle — dzīvot uz ielas.
Tā arī mums katram ir dota izvēle — lamāt valdību, sūkstīties par grūto dzīvi, mazajām algām, sliktajiem darba devējiem, taču varam paskatīties uz to visu arī no citas puses — mums ir mājas, darbs, ģimene, brīvdienās varam atpūsties, apciemot tuviniekus, ceļot kaut vai pa Latviju. Aizejošā gada nogalē to arī gribu novēlēt — novērtēt to, kas mums ir, negausties par to, kā nav, un censties darīt visu, lai sasniegtu augstākas virsotnes. Neviens cits to mūsu vietā nedarīs, viss atkarīgs tikai no mums pašiem, jo izvēle ir mūsu rokās!
Kategorijas
- Reklāmraksti
- Afiša
- Balles
- Izstādes
- Koncerti
- Teātris
- Citi pasākumi
- Sporta pasākumi
- Laikraksta arhīvs
- Foto un video
- Veselība
- Vaļasprieks
- Lietotāju raksti
- Latvijā un pasaulē
- Dzīve laukos
- Izglītība
- Operatīvie dienesti
- Novadu ziņas
- Aizkraukles novadā
- Jaunjelgavas novadā
- Kokneses novadā
- Neretas novada
- Pļaviņu novada
- Skrīveru novadā
- Vecumnieku novadā
- Viesītes novadā
- Sports
- Viedokļi/Komentāri
- Statiskas lapas
- Pazudis/atrasts
- Abonēšana
- "Staburaga" projektu raksti
- Kultūra