Labi audzinātas vistas, gailis Džigits un kārumnieks Vikings
Kokneses pagasta “Kriškalnos” Lieldienām gatavojas Vītolu ģimene. Kuplajai saimei Lieldienu olas dēj ap trīsdesmit vistu. “Pašiem olu pietiek, pāri gan nekas nepaliek,” teic saimniece Sandra Vītola.
Lakstojas ar kaimiņienēm
“Mūsu saimniecībā vistas periodiski ir pēdējos piecus gadus,” stāsta Sandras kundze. “Periodiski tāpēc, ka bijušas divas “asiņainas” naktis — vienreiz cauna vai sesks nokoda visas vistas. Ienācu no rīta kūtī — vistas beigtas, bet gailis Džigits sēž laktā pie griestiem. Pēc šī notikuma gailis kļuva depresīvs, aizvedām viņu prom, līdz atkal nopirku vistas. Reiz aizmirsām aizvērt lūku, un no rīta izrādījās, ka lapsa visas aiznesusi, atkal izglābies bija tikai gailis”.
Tagad Džigitam atkal ir jauna saime — Sandra iegādājās ap trīsdesmit dējēju. Džigitam ir pieci gadi, un, pārdzīvojis visas vētras ar caunām, seskiem un lapsām, viņš kļuvis par pieredzes bagātu, bezbailīgu gaili. Tagad Sandras kundze domā, ka vajadzētu iegādāties jaunu gaili. “Desmit vistām jābūt vienam gailim. Bet nezinu, vai Džigits pieļautu konkurentu,” prāto saimniece. “Viņš pārlec pār žogu, izdzen kaimiņu gaili no sētas, palakstojas ar kaimiņu vistām un tad nāk atpakaļ.”
Interesē cālīšu šķilšanās
Sandra teic, ka olas pāri nepaliek, jo noēd paši. Lai varētu pelnīt, būtu nepieciešams ap pussimt vistu. “Veikalā nopērkamās olas taču ļoti atšķiras no lauku vistu dētajām,” domā saimniece. “Bērniem ļoti interesē cālīšu šķilšanās. Tas ir ļoti jauks process, bērni klausās, kā cālīši klauvē, pēc tam vēro, kā šķiļas, kā attīstās, izaug. Starp citu, pilsētas bērni, iespējams, nezina, ar ko atšķiras olu dēšana no perēšanas.” Sākumā vistas, kuras pirms tam dzīvoja sprostos, dēja, kur pagadās. Laika gaitā Sandra nodarbojās ar vistu “pāraudzināšanu” un veiksmīgi — vistas saprata, ka jādēj kastītē. “Tagad vistas ir labi audzinātas,” smej Sandra.
Sandras bērniem Lieldienās olas nes zaķi. “Lai Lieldienu garaušiem nebūtu tik daudz darba, mamma zaķiem palīdz olas nokrāsot,” kautrīgi saka mazais Gustavs Otto. Zaķis olas paslēpj dārzā, lai bērni var izskrieties un tās savākt Lieldienu rītā, bet, ja līst, viņš olas atstāj uz galda.
Garšo ar cukuru
“Olas krāsojam alkšņu mizās, liekam klāt dažādas zālītes, siena smalkumus, kafijas biezumus, melno tēju, izmantojam arī rīsus un grūbas,” teic Sandra. “Nepatīk, ka mūsdienās gandrīz visu svētku galvenā darbība ir sēdēšana pie galda. Pārsvarā galdu vienmēr klāj sievietes, pusdienu nostāv pie katliem un tad vairs neko negribas. Taču maltīte nav galvenais. Tāpēc pēdējā laikā svinam citādi — cenšamies apmeklēt kādu pasākumu, aizejam ciemos pie omītes, rīkojam olu kaujas, ripināšanu, šūpojamies. Pirms pāris dienām runājām ar bērniem par Lieldienu ticējumiem. Stāstu viņiem, ka Lieldienās olas jāēd ar sāli, lai nemelotu. Un tad trīsgadīgā meitiņa Patrīcija saka: “Es neēdīšu ar sāli, man garšo ar cukuru!”.”
Liels kārumnieks ir kaimiņu suns Vikings, viņam ļoti garšo svaigas olas. “Savācu olas, salieku trauciņā un pietiek tikai uz mirkli aizgriezties, kad dzirdu — Vikings jau pie olām,” stāsta saimniece. “Ko tu tādam padarīsi!”.
Kategorijas
- Reklāmraksti
- Afiša
- Balles
- Izstādes
- Koncerti
- Teātris
- Citi pasākumi
- Sporta pasākumi
- Laikraksta arhīvs
- Foto un video
- Veselība
- Vaļasprieks
- Lietotāju raksti
- Latvijā un pasaulē
- Dzīve laukos
- Izglītība
- Operatīvie dienesti
- Novadu ziņas
- Aizkraukles novadā
- Jaunjelgavas novadā
- Kokneses novadā
- Neretas novada
- Pļaviņu novada
- Skrīveru novadā
- Vecumnieku novadā
- Viesītes novadā
- Sports
- Viedokļi/Komentāri
- Statiskas lapas
- Pazudis/atrasts
- Abonēšana
- "Staburaga" projektu raksti
- Kultūra