Tērps — tikai praktisks un dabas noteikts

2019. gada 11. decembris 09:25

1321

Tērps — tikai praktisks un dabas noteikts

Kad sēliete rotājas, viņa uzvelk garu baltu kreklu, sprauž pakavveida saktu, velk brūnus svārkus, apjož košu jostu. Kājām uztin tumši brūnus autus, kam pāri liek rakstainas prievītes. Apaun mazus sarkanus ādas zābaciņus. Plecos met tumši zilu seģeni ar ieaustiem bronzas gredzeniem. Liek kaklariņķi un pakavsaktu, kas rotāta ar magoņgalvām — laimes un mūžības simbolu. Rokas tērpj spirālaprocēs. Tā par sēļu sievietes tērpu stāsta zasiete Anda Svarāne apgāda “Jumava” izdotajā grāmatā “No Sēlijas pūra...”.

Patiesībā to, kā ģērbušies un rotājušies senie sēļi, mūsdienās vairs neuzzināt. Saglabājušies mazi apģērba fragmenti, un, kā man teica kāda tautastērpu gatavošanas meistare, mūsdienās katrs tērps vispirms ir tā valkātāja fantāzijas lidojums, kurš pakļaujas vien dažiem mūsdienās pieņemtiem standartiem.

Sievietes vienmēr gribējušas atšķirties

Ārija Gruberte Ilūkstes novada Bebrenes pagastā ir sēļu kultūrvēsturiskā mantojuma krājēja. Ikdienā viņu bieži var sastapt pie stellēm. Arī tagad tajās stāv iesākts audekls brunčiem. Ārija teic, ka šī gada darba ritmu nevarot salīdzināt ar pērno — Latvijas simtgades laiku.

Ārijas zināšanas par etnogrāfiskajiem tērpiem vākusi kopš 1981. gada, kad pievērsusies to darināšanai. Viņa teic, ka etnogrāfiskie tērpi būtiski atšķiras no arheoloģiskajiem, kas mūsdienās darināti, balstoties uz izrakumos veiktajiem atklājumiem.

Etnogrāfiskie tērpi radās laikā, kad tagadējā Latvijas teritorija nokļuva vācu jūgā. Augšzemes, Sēlijas tērpos redzama ietekme gan no Zemgales, gan Lietuvas, bet galvenokārt no Krustpils, kas ir kā Austrumlatvijas tērpu centrs. Atzīmēt ko īpašu, tikai Sēlijai piederošu.

Būtisks lūzums tērpu darināšanā bija, sākoties muižniecības laikiem. Tērpu darināšanai vairs nebija metāla, tāpēc to nācās aizstāt ar pieejamāko — dziju, dzīpariem. Metāla rotājumi saglabājās vien Kurzemes pusē. Lielākajā Latvijas teritorijā tērpu gatavošanā teju vienīgā rotāšanas metode bija dzijas krāsošana. Tā kā ķīmisko krāsu tajā laikā nebija, izmantoja augu valsts produktus. “Dzīvojam ziemeļos, spoža saule ir ļoti reti, pārsvarā dzīvojam krēslā, cilvēkam vienmēr gribējies izcelties, būt krāšņākam,” saka bebreniete. Sarunā vairākkārt nonākam pie secinājuma, ka visas darbības, izvēles, tajā skaitā tērpu formas un krāsas, nosaka daba. “Bebrenes pusē, pierobežā, kopumā galvenais krāsu pāris ir sarkans un zaļš. Rakstos minēts, ka atšķirības bijušas tajā, kādas krāsas apģērbu nēsāja precēta sieva, kādas — jauna meita. Sievai brunči pārsvarā bija zilganzaļi, zaļas jostas, bet jaunai meitai tērpā pārsvarā bija sarkanā krāsa. Ieskatoties abu krāsu toņu niansēs, redzams, ka vairāk uz Neretas pusi biežāk sastopama sūnu zaļā krāsa. Ārija saka, nonākusi pie secinājuma — tas tādēļ, ka Sēlijas rietumu puse ir purvaināka, līdz ar to arī sūnu šeit vairāk. Ilūkstes pusē, kur purvus nomaina meži un ezeri, līdz ar to arī tērpos biežāk izteikti zilganzaļie toņi un mežu zaļais. Daba ignorē valstu robežu, tāpēc šie toņi saskatāmi arī tuvumā esošajā Baltkrievijas un Lietuvas pierobežā.”

Lai tērpam piešķirtu zaļo toni, bija nepieciešamas zināšanas par augu īpašībām. Zaļā krāsa problēmas nesagādāja, bet zilajam tonim kādu laiku izmantoja vienu konkrētu augu, kura latīniskais nosaukums ir “isatis tinctoria”, latviski saukts par krāsu mēli.

Augs agrāk kultivēts un audzēts piemājas dārzos, bet pamazām “pārcēlies” dabā, tomēr, piemēram, Bebrenes apkārtnē vairs neesot atrodams. Zināms, ka bija pieejama arī mākslīgā zilā krāsa, kuru varēja nopirkt no ebreju tirgotājiem. Ārija saka, krāsu mēles sēklas labprāt iegūtu savā īpašumā. Jauno meitu sarkanā krāsa iegūta no smalkas puķītes — madaras — saknēm. Rudens ir labākais laiks, kad šīs saknes rakt. Jo vairāk izrok, jo lielākā daudzumā sakņu audumu vāra, jo sarkanais tonis intensīvāks. Tāpat pazīstams ir ķiršu sarkanais un māla sarkanais tonis.

Prievītes sēja ap kājām

Jautāta par zaļajiem toņiem, Ārijai pirmās prātā nāk bērzu un alkšņu lapas.

Runājot par mūsdienās arvien biežāk sastopamiem arheoloģiskajiem tērpiem, bebreniete teic — lai arī gribas domāt, ka eksistē kādi konkrēti tērpi, tā gluži nav. Elementi, krāsas, kas it kā raksturīgi tikai kādai konkrētai teritorijai, piemēram, Sēlijai, sastopami arī citviet Latvijā. “Cilvēki ceļo, pārvietojas un aizved līdzi apģērbu. Esam sajaukti, un nez vai šodien vairs var atrast konkrēti tikai sēlim raksturīgo. Vienīgais, par ko mūsdienās vēl varam cīnīties — senās sēļu cilts teritoriju. Vai mūsu asinīs vēl ir kaut kas no sēļiem? Domāju, nekā vairs,” saka Ārija. “Audējas skatījās viena no otras, mācījās, aizguva, pielika kaut ko sevis. Formastērpos nestaigāja. Līdzīgi kā tagad sievietes negrib staigāt vienādās kleitās, arī toreiz meklēja savu, unikālo. Tikai tad, kad sākās dziesmu un deju svētki, tērpus sāka standartizēt.”

Stāstot par etnogrāfisko tērpu, kura detaļas iekļaujas arī Sēlijas sievietes garderobē, jāpiemin nāmats — dvieļveidīga galvassega, kuru nēsāja precētās sievas. Meitenes tā vietā galvā lika vainagu. Mūsdienās tik ierastajām prievītēm, kuras apsien ap kaklu, senāk bija tikai praktiska nozīme — kājautu apsiešanai. “Katrai tērpa daļai sendienās bija praktiska nozīme. Ziemā galvenā apģērba daļa bija lielais rūtainais vilnas lakats, saukts par villaini. Tā izmēri bija ap 2x2 metriem, to izmantoja mēteļa vietā. Lika uz pleciem, bet, kamanās braucot, lika arī uz galvas, ietinās villainē.

Arheoloģiskajos tērpos redzamas atšķirības ar etnogrāfisko tērpu, un Ārija saka: “Iespējams, laikā, kad valkāja senos tērpus, Latvijā bija cits klimats, varēja atļauties ko plānāku. Lielo rūtaino lakatu atceros arī no savas bērnības. Kad vajadzēja iet ganos, māte to lika stūreniski divās kārtās, sedza man uz pleciem, divus priekšējos galus aplika apkārt un sasēja uz muguras. Tas bija kā mētelis. Villaine bija dabiskās krāsās — pelēka vai tumši brūna, atkarībā no tā, kādas aitas saimniecībā.” Arī te visu izsaka praktiskums. Pirmkārt, lai nokrāsotu tik lielu lakatu, vajadzētu savākt ļoti daudz saknīšu, mizu vai koka lapu. Tāpēc, aužot villaines audumu, tikai vietām ieauda krāsainus pavedienus. To pašu var attiecināt uz brunčiem, kuriem pamatkrāsa bija dabiskā.

Runājot par balto toni, pārsvarā domājam lina audumu. Pirmā balināšana bija vasarā, linus joslām klājot uz lauka un atstājot saulē. Vidzemē, kur vairāk aizrāvās ar lina audekla aušanu, balināšanai izmantoja saulainās ziemas dienas, noausto izklājot laukā. Par vilnas un tās audumu balināšanu Ārijai ziņu nav.

Krāja mājinieku urīnu

Kolhoza laiki, kas Latvijas teritorijā ilga vairāk nekā 30 gadu, tautastērpu lika aizmirst pilnībā. No jauna par to sāka interesēties deviņdesmitajos gados. Tā kā vismaz viena paaudze šajā laikā bija zudusi, pašsaprotami, ka lielākā daļa informācijas par tērpiem gūstama no literatūras. No pierakstiem zināms, ka Ilūkstes pusē sendienās visi vīri un tāpat arī sievietes izskatījās līdzīgi — gan apģērba, fizisko īpašību, gan uzvedības ziņā. Viens no iemesliem — dzimtcilvēki nedrīkstēja atstāt muižas robežas, līdz ar to viņi saprecējās savā starpā. Līdzīgi bija arī tērpu darināšanā.

Zināšanas nodeva viena otrai, tomēr tas notika diezgan šaurā lokā.

Arheoloģiskajos tērpos sastopama zilganvioletā indigo krāsa. Grāmatā “No Sēlijas pūra...“ aprakstīta indigo krāsas iegūšanas recepte. Krāsas iegūšanai izmantoja jau pieminēto mēleni jeb krāsu mēli: “Kad mēlene izauga 40 — 120 cm gara, to nogrieza un rūpīgi sakapāja. Sakapāto masu ievietoja koka baļļā un atstāja norūgt. Tad veidoja pikas, kuras lika ēnainā vietā žāvēt. Izžuvušās pikas samala pulverī. Pulveri bēra toverī, kurā līdz tam bija sakrāts mājas ļaužu urīns. Maisījumu uz ilgu laiku atstāja siltā vietā ievilkties. Vēlāk šķidrumu nesa laukā, saules apspīdētā vietā un tajā mērca baltās vilnas dziju. Īpatnība un zilās dzijas krāsošanas noslēpums bija tajā, ka mērcētā dzija jāpurina saulē, jo tikai saules ultravioletajā starojumā vilna pamazām ieguva mēļi zilo toni. Lai panāktu intensīvāku krāsas toni, dzija biežāk bija jāmērc šķidrumā un jāpurina saulē. Kad vēlamais tonis bija sasniegts, dziju skaloja dīķī vai lietus ūdenī un izžāvēja. Šādu recepti izmantoja arī Aknīstes puses saimnieces.”

Ārija Gruberte stāsta, ka zināmas arī citas zilas dzijas krāsošanas metodes, piemēram, raudzējot urīnu un vēlāk vilnu ierokot aitu mēslos. “Varam jau mēģināt izmantot senču metodes, vai mums sanāks, nezinu,“ teic Ārija.

Vīrieši auda biznesam

Līdzīgi kā saimnieces sendienās, Ārija arī tagad izzina Bebrenes puses krāsas un rakstus un tos papildinot ar savām idejām, ieauž villainēs, brunčos, jostās, prievītēs un citās tautastērpu detaļās. “Kopijas man ražot nepatīk. Ievēroju galvenos principus — kompozīciju, kāda tā bijusi 19. gadsimta tērpos, un krāsu pārus. Toņus, kādi bija tolaik, mūsdienās vairs nedabūt, un diez vai tas arī vajadzīgs.” Meistare teic, ka viena villaine no iekārtošanas stellēs līdz gatavai prasa ap 40 stundu smaga darba. Līdzīgi daudz darba prasa arī brunči. Darbs un laiks jāiegulda arī pirms darba stellēs. Pareizā materiāla — nešķeterētas vienkārtīgas dzijas — atrašana. Bebrenes tuvumā tādas nav, visdrīzāk to atrast var Rīgā.

Lai arī mūsdienās ierasts domāt, ka aušana ir sieviešu padarīšana, pirmsākumos ar to nodarbojās vīrieši. “Lielo audeklu iekārtot stellēs — tur jābūt vīrieša tvērienam. Princeses to neizdarīs. No rakstiem par Vidzemi zināms, ka vīrieši ražoja preces — auda segas un darināja citu audumus. Turpretī sievietes darināja mājai nepieciešamo — dvieļus, galdautus, segas, palagus, maisa audumus,” stāstījuma nobeigumā teic Ārija.

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Staburags.lv ARHĪVS

Tērps — tikai praktisks un dabas noteikts

Kategorijas