“Dvēseļu putenis” — iemesls lepoties

2019. gada 22. novembris 12:43

696

Iespēja noskatīties filmu “Dvēseļu putenis” vien pāris dienu pēc pirmizrādes man gadījās tīrās veiksmes pēc, bet ar “āķi”. Proti, filmu skatījos zālē, kas pilna ar 10. – 12. klases skolēniem, kurus uz seansu atveduši klases audzinātāji. Nav tā labākā publika, ņemot vērā, ka liela daļa skolēnu te “atdzīti” piespiedu kārtā, nevis ieradušies pēc brīvas gribas. Apkārt valdošā čaboņa, smiekli un sarunas pirms filmas arī neko labu neliecināja, tāpēc, filmai sākoties, nolēmu nevis dusmoties par pusaudžu uzvedību, bet uztvert to kā pārbaudījumu filmai, jo, ja tā patiesi ir laba, tad tai vajadzētu nostrādāt pat šādā, ne pārāk pateicīgā, publikā. Un nostrādāja arī, turklāt dubultā — dramatiskajos filmas brīžos valdīja apbrīnojams klusums, bet tur, kur vajadzēja būt smiekliem, tie patiešām arī bija (kas latviešu filmās ir retums). Asaras, protams, arī. Vēl jo vairāk, filmas lielāko daļu es biju pārāk aizrāvusies ar skatīšanos, lai vispār pamanītu, ja arī kādā brīdī kaut kas auditorijā nebija kārtībā. Pirms teikt kaut ko par filmas “Dvēseļu putenis” kvalitātēm un kāpēc to ir vērts redzēt, ir jāatrunā divas būtiskas lietas — pirmkārt, šī filma pavisam noteikti nav un nemaz necenšas ekranizēt Aleksandra Grīna romānu “Dvēseļu putenis”. Romāns ir ļoti plašs, ar tēlainu valodu, mītisku pieskaņu un ļoti svarīgām atziņām, ko ekranizēt nav iespējams. Filmas pamatā ir romāna motīvi, taču scenārijs ir oriģināls, sižeta līnija ir diezgan mainīta, tāpēc, lūdzu, nemaz nedomājiet pārmest filmai, ka tā “nevar pacelt” to, kas bija grāmatā, jo filma nemaz necenšas to darīt. Šis ir atsevišķs mākslas darbs, un tā tas arī jāuztver. Tiesa gan, ir sižeta pavērsieni, kuri, manuprāt, varēja palikt tādi kā grāmatā, kāpēc, piemēram, Artūra mātes nāves sižets ir pilnībā mainīts? Atbildi es nevaru izdomāt, taču laikam jāuzticas režisoram Dzintaram Dreibergam un scenārija autoram Borisam Fruminam, jo patiesībā jau šīs izmaiņas filmas skatīšanos nebojā. Otrkārt, nebaidieties no šīs filmas tikai tāpēc, ka filma “Rīgas sargi” (2007.) sabojāja visu iespaidu par latviešu kino industrijas spējām attēlot vēstures notikumus! Šo liekas svarīgi atzīmēt, jo pārsteidzošā kārtā “Rīgas sargi” atkārtoti uzpeld sarunās ar tiem, kuri “Dvēseļu puteni” nav redzējuši, bet viedokli par filmu jau ir izveidojuši. Lūdzu, nedariet tā, jo šajā filmā nav nekā no mākslīgās vides, šaubīgā patosa un Holivudas banalitātēm. “Dvēseļu putenis” nav paredzams varoņstāsts ar laimīgām beigām, tas drīzāk ir stāsts par zaudējumu, par upuriem, ko prasa uzvara, par pieaugšanu, kam vajadzēja noritēt citādāk. Filmas atslēga ir Artūrs Vanags, ko atveido Oto Brantevics, kurš nu jau izpelnījies apzīmējumu “tīrradnis no tūkstoša”. Oto ir puisis no laukiem, kurš par aktiera karjeru nemaz nesapņojot — viņu interesē vēsture un savas zemes aizstāvība. Arī Oto atveidotais varonis Artūrs ir līdzīgs — no vienas puses, naivs un cerību pilns, bet, no otras puses, ar iekšēju spītu un stingrību. Filmā ir attēloti pieci gadi no Artūra dzīves — periods, kura laikā viņš piedzīvo gan vilšanos, gan mīlestību, gan nāves tuvumu, gan pašu tuvāko zaudēšanu, gan uzvaras ordeņa saņemšanu, kas nebūt nav gandarījuma un lepnuma pilna, jo zaudēts ir pārāk daudz gan katram individuāli, gan visiem kopā. Filma ar pietāti un cieņu izturas pret vēstures notikumiem un to veidotājiem, vienlaikus arī parādot to, cik tas bija sarežģīts laiks, jo pat saprast, pret ko cīnīties vai ar ko cīnīties, nebija viegli. Un, ja nu tomēr nevaram izvairīties no filmas un grāmatas salīdzināšanas, tad jāatzīst, ka ir viens aspekts, kas filmā ir labāks nekā grāmatā. Proti, Aleksandra Grīna romānā pretinieks ir “sliktais”, kuram naids vēl kvēlo acīs pat pēc nāves, par kura mirušo ķermeni var izteikties bezkaislīgi vai izraisot riebumu, kamēr savējo aiziešana tiek attēlota varonīgi un teju apgaroti. Filmā šī dalījuma nav, un skaidri tiek parādīts, ka pretējā pusē arī karo tādi paši nobijušies zēniņi lielām acīm, kuriem ir bail, kuri nezina, par ko īsti cīnās. Arī nāvē visi ir vienādi — redzot lauku pilnu ar kritušajiem ķermeņiem, nav pilnīgi nekādas nozīmes, kurā pusē šie cilvēki ir karojuši. Spēcīga ir aina, kad Artūrs jau kā lielinieku atbalstītājs — sarkanais strēlnieks — atgriežas Latvijā un nesaprot, kāpēc vietējie iedzīvotāji vilcienā no viņa vairās, jo Artūrs taču ir pārliecināts, ka ir izvēlējies “pareizo pusi”. Taču jēdzieni “pareizi” un “nepareizi” vēl vairāk pazaudē saturu, kad par nodevību ir jānošauj tuvs cīņubiedrs, turklāt pavēli dod tikpat tuvais un par autoritāti uzskatītais pulkvedis... Tieši caur Artūra personīgo pārdzīvojumu prizmu skatītājam tiek dota iespēja labāk izprast ne tikai vēstures notikumus un to kontekstu, bet arī tā brīža apjukumu un negodīgās dilemmas, kam cilvēki bija pakļauti. Turpinoties cīņām starp “baltajiem”, “sarkanajiem”, “zaļajiem” un “melnajiem”, Artūrs aug un nobriest, lai pievienotos Ziemeļlatvijas brigādei, tādējādi simboliski viņam līdzi un pateicoties viņam izaug arī Latvija. Par zemu nedrīkst novērtēt ne tikai filmas saturu un nozīmi, bet arī izpildījumu. Operators Valdis Celmiņš un filmas mākslinieks Juris Žukovskis, manuprāt, ir paveikuši lielisku darbu, lai nu jau kārtējo reizi pēdējo gadu laikā mēs varētu lepoties ar pašmāju kino. Filmas mākslinieciskā kvalitāte, masu skati un varoņu portretējums palīdz gan vizuāli baudīt šo filmu, gan ļauj attēlam dažbrīd runāt bez vārdiem, jo parādīt karu tā, lai atklātu tā šausmas un bezjēdzīgumu, vienlaikus nepadarot to par pliekanu šaudīšanās demonstrējumu, kur pa gaisu lido kājas un rokas (lai gan jābrīdina, ka arī šādu skatu te netrūkst), ir liels izaicinājums pat profesionāļiem. “Dvēseļu putenis” atstāj iespaidu, kas neizgaist arī pēc filmas noskatīšanās, tāpēc tas var būt sākums, lai paņemtu rokās Aleksandra Grīna romānu. Ja negribas lasīt, romāna fragmentus iespējams noklausīties Latvijas Radio 1 mājaslapas sadaļā “Ielūdz Radioteātris” — fragmentus, starp citu, ir izvēlējies filmas režisors Dz. Dreibergs, un tie mērķtiecīgi ir atlasīti tādi, kas atklāj lietas, faktus un notikumus, ko filmā nav iespējams parādīt. Tiem, kuriem vairāk interesē vēsture, nevis literatūra, derētu ieskatīties filmas mājaslapā dveseluputenis.lv, kur sadaļā “Muzejs” ir daudz vērtīgu materiālu un tā laika liecību par notikumiem Latvijas teritorijā no 1914. līdz 1921. gadam. Es nekad neesmu aizrāvusies ar patosa pilnu patriotismu, lai gan mana valsts man ir svarīga — es gribu tās labā strādāt un ar to lepoties. Un šī ir filma, kas patiešām dod vairākus iemeslus, ar ko lepoties — piemēram, mēs varam lepoties ar Latvijas neatkarības stāstu, ko šī filma iezīmē, un varam arī lepoties ar to, ka tieši tagad un tieši šeit ir tapusi tik kvalitatīva un augstvērtīga filma! Šodien “Dvēseļu puteni” var noskatīties Aizkrauklē, Koknesē, Daudzevā, Skrīveros un Sunākstē.
Kadrs no filmas “Dvēseļu putenis”. Publicitātes foto

Staburags.lv ARHĪVS

“Dvēseļu putenis” — iemesls lepoties

Kategorijas