Sēlis ir tiešs un reizēm skarbs

2019. gada 8. novembris 00:00

2432

Līdz mūsdienām stabilu vietu valodu saimē Latvijā ieņēmusi literārā latviešu valoda un latgaliešu dialekts. Latviešu valodas aģentūras mājaslapā lasām: latviešu valodas veidošanās process, baltu ciltīm — kuršiem, zemgaļiem, letgaļiem un sēļiem — konsolidējoties, sākās
10. — 12. gadsimtā. Atsevišķo cilšu valodu iezīmes joprojām ir saglabājušās trijos latviešu valodas dialektos: vidus, tāmnieku jeb lībiskajā un augšzemnieku dialektā, kas savukārt aptver vairāk nekā 500 dažādu izlokšņu.

Noklausies, kā sēliskā dialektā runā Anda Svarāne

Kad apņēmos rakstīt par sēļu valodu, man nebija priekšstata par to, ne idejas, ko šajā rakstā vajadzētu pateikt. Atbilde nāca, ieklausoties sevī. Tiešā nozīmē. Mana dzimtā puse ir Bauska, tātad — Zemgale. Aizkraukles pusē esmu vairāk nekā desmit gadu, un jau pirmajos gados pamazām mainījās arī mana valoda. Tā kā mana māsa ilgāku laiku nekā es dzīvoja Rīgā, pēc tam pārcēlās uz ārzemēm, viņas valodā saglabājās vidus dialekts. Turpretī es, pašam nemanot, daļēji pārsēļojos. Tagad, kad sarunājos ar māsu, viņa smejas un saka, ka es runājot smieklīgi, dīvaini. Noraujot vārdu izskaņas, citādi izrunāju skaņas.

Tā runāja Klaucānu Šiepla
Mūsdienu elektroniskā zināšanu krātuve “Vikipēdija” saka — sēļu valoda ir izmirusi indoeiropiešu valodu saimes, baltu valodu grupas valoda. Sēļu valodā runāja sēļi, kas līdz 15. gadsimtam apdzīvoja Latvijas dienvidaustrumus un Lietuvas ziemeļaustrumus.

Valdemārs Ancītis, rakstnieks, literatūrzinātnieks, publicists, bibliogrāfs, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, savā “Sēlijas grāmatā” raksta: “No tālienes raugoties, sēļus no latgaliešiem atšķirt nav tik viegli. Ja rakstīsim diktātus ar vienādu tekstu, latgaliskais pieraksts no sēliskā ne vienmēr atšķirsies. Toties noteikti atšķirsies veids, kā to pašu tekstu pēc tam izlasīs latgalietis vai kā sēlis. Proti, atšķirsies intonācijas, kas parastajā pierakstā netiek apzīmētas: kur latgaliešiem ir lauztā, tur sēļiem kāpjošā intonācija.”
Tālāk viņš nosauc iemeslus, kādēļ vērojama šāda līdzība. Pirmkārt, tā ir ieprecēšanās. Ne mazāk svarīga ir cilvēku pārceļošana no Sēlijas uz Latgali, bet jo īpaši pretējā virzienā. Latgalē arvien bijusi lielāka dzimstība nekā citos novados.

Viens no zināmākajiem latviešu rakstniekiem, kurš dzīvojis Sēlijā, ir Jānis Jaunsudrabiņš. Viņš savu rakstus publicējis arī ar pseidonīmiem Klaucānu Šiepla, Neizilberlings, Fiskars Ikss. Sēliskās izloksnes piemēru varam lasīt “Kultūras Balss” Satīriskajā kalendārā 1929. gadam. Klaucānu Šieplas vēstule Dr. Orientācijam. “Meiļais daktar! Otkin as Tevi varu apsvaiķinoat par tū, ka Jous neasit īvālāts Saaimā. Voi tā Jous, Dīviņ žāluj, koads naspeajnīks, gon jou savu maizeiti nūpelneisit i ar rikteigu dorbu. Taisneibu sokūt, mun napatiktu, kad Tu boutu augstā omatā. Jou tagadeit, kad rokstūt īdūmoaju, ka esi daktars, mun toa koa vādars īsasoap. A, kad Tu boutu deputoats, tā mugura lūkā liktus. As nazinu, koa mun ītu, ka boutu joarunoaj ar koadu ministeri. As dūmoaju, as tupaļūtu koa vista. A ka vel augstoaka persona gadeitūs, jāndi, tā as goaztūs pi zemas in boutu beigts koa bruslaks.”

Liela lietuviešu valodas ietekme
Filozofijas doktore Vilma Šaudiņa referātā “Latvijas un Lietuvas sēļu valodā kopējais” 2. Sēlijas kongresā Ilūkstē 2001. gada 18. oktobrī teica: Aknīstes, Gārsenes, Lašu un Prodes izloksnes aizņem nelielu daļu no senās sēļu zemes un tieši robežojas ar Lietuvu. Tiešie kontakti ar kaimiņtautu ir veicinājuši politiskos, ekonomiskos un kultūras sakarus. Aknīstes, Gārsenes, Lašu un Prodes izloksne saista uzmanību ne tikai tāpēc, ka tās ir pierobežas izloksnes, bet arī tāpēc, ka dažādos laika posmos te izpaudušies dažādu valodu kontakti, pirmām kārtām divu radniecīgu valodu — latviešu valodas un lietuviešu valodas — sakari. Aknīstes, Gārsenes, Lašu un Prodes pagasts (pēc administratīvā iedalījuma līdz 1940. gadam) ir daļa no tiem Latvijas novadiem, kur līdz mūsdienām ir saglabājušies aizguvumi no lietuviešu valodas jeb lituānismi. Aknīstes, Gārsenes, Lašu un Prodes izloksnē ir ap pussimt no lietuviešu valodas aizgūtu personu nosaukumu un to variantu.

Tālāk lasāmi piemēri — personu raksturojums pēc cilvēka rakstura īpašībām, fiziskajām īpatnībām. Aldavnieks — trakulis, palaidnis, padauza. Aitivars — pārgalvīgs trakulis. Apidvaķis — muļķis, lempis. Ieģeida — cilvēks, kas ko iekārojis un negrib no tā atsacīties. Bumbiza — biezādis, nepaklausīgs, nesaprātīgs; tāds, kas ātri apvainojas, lēns cilvēks. Ģiltene, ģiltine — nāve, nāves personificējums, novājējis cilvēks vai dzīvnieks. Neģērtēlis — nemākulīgs, nekam nederīgs cilvēks. Šaipla, šipla, šiepla, šieplis — cilvēks, kas vienmēr smejas; tāds, kas citus izsmej.

Dzelžaina, saspiesta un asa
Par Sēliju un sēļiem šogad runāja arī Rīgā, Nacionālajā bibliotēkā, “Sēlijas dienā”. Tur dziesmu sēļu izloksnē dziedāja mūziķis Kārlis Kazāks. Ievadvārdos pirms dziesmas viņš dalījās pārdomās par to, kas viņa izpratnē ir sēlis, kā arī stāstīja par savu pieredzi, mācoties dziesmas “Klusums svešūs voardūs” un citu sēļu izloksnē tapušu dziesmu vārdus. Ceļš līdz īsteni sēliskai skaņai bijis grūts, un pēc pirmā dziesmas ieraksta nebijusi sajūta, ka skan. Vārdi bija it kā izrunāti pareizi, tomēr nav. Tāpēc devies vēlreiz pie sēļiem, klausījies, mācījies. Pārdomas pēc viesošanās: “Man ļoti patīk ar jums strīdēties, jo jūs to nedarāt vispār. Pārbaudot šo savu hipotēzi, esmu speciāli provocējis dažus sēļus, apgalvojot pretējo tam, ko viņš man stāsta. Kas notika? Viņi vienkārši apklust. Tajā vietā padarīs ko citu, un, kad es beidzot sākšu runāt par to, kas mums varētu būt kopējs, būs atpakaļ sarunā. Man kā iebraucējam sākumā likās — redz, kā viņš manī klausās. Patiesībā viņam bija pilnīgi vienalga.” Par sēļu valodu Kārlis saka: Kad sēlis runā, viņam ir dzelžaina balss, saspiesta, mazliet asa. Neviens nezina, kāda bija sēļu mēle senos laikos, bet kaut kas jūsos ir palicis, kas jūs uzreiz atšķir no pārējiem. Sēļu balsis skan. Sākumā likās, ka tikai daži tā māk.”

Vārdi birst kā briljanti
Kārlis Kazāks sēļu valodas prasmes mācījās pie zasietes Andas Svarānes mammas Dzintras. Anda dzīvo Zasā, ir keramikas mākslas meistare, skolotāja vietējā mākslas skolā un amatniecības centra “Rūme” vadītāja. Jautāju Andai, vai ikdienā bieži iznāk runāt sēļu mēlē? Viņa teic, ka lieto to ik dienu, ikreiz, kad satiek zasieti, par kuru zina — viņš atbildēs sēliski. Arī iepērkoties vietējā veikalā, preci prasa sēliski. Dzīvojot šeit, citādi jau nevarot. Valodu apguvusi, kā viņa saka, “ar mātes pienu”. Ģimenē tā runāja gan vecmamma un vectēvs, gan mamma. Andas tētis gan ne.

Sēļu izloksnei daudz līdzību ar lietuviešu valodu, un, satiekot kaimiņu valsts iedzīvotājus, viņi, klausoties Andu, teikuši, ka Lietuvā vienā no reģioniem runā ļoti līdzīgi. Lai arī tā saukto sēļu valodu prot salīdzinoši daudzi, par pilnvērtīgu valodu to nosaukt nevar. Neesot saglabājušies, piemēram, gramatikas pieraksti, pēc kuriem valodu varētu iemācīties. Tā vietā prasmes manto vien savstarpējā komunikācijā. “Runājot sēliski, viss izklausās “sulīgāk”,” stāsta Anda. “Atbilst vietai, kur to lieto, un katrai dzīves situācijai. Bieži gadās, ka “pareizajā” — literārajā — latviešu valodā savu domu nevar izteikt.”

Vai sēliski prot runāt arī gados jaunākie zasieši? Andas kā skolotājas novērojumi liecina, ka bērni pārsvarā runā literārajā valodā, tomēr ik pa laikam iestarpinot Zasas pusē lietotos vārdus. Tas ģimenes iespaidā. “Bērns pats to nemaz neapzinās, bet, klausoties to, ļoti labi var pamanīt, piemēram, krūzes vietā saka “skrouze” vai “skrūze”, atnes vietā — “atņeš”, aiziet — “daīt”. Mana meita cenšas lietot sēļu vārdus ģimenē, bet, runājot ar sava vecuma jauniešiem, skumji, bet tos nelieto.”

Anda arī teic, ka Jēkabpils pusē sēliskais platais vai šaurais “e” runā ir saglabājies, par ko, piemēram, zemgalieši saka — jūs nepareizi runājat. “Teikumā jaucot abas valodas, gala iznākums ir nekāds,” atzīst Anda, “tomēr no tā vaļā tikt arī nevar.” Pēdējā laikā gan notiek pretējais — katru dialektu, izrunu vairāk cienī, un runāt atšķirīgi kļuvis par modes lietu. Lai gan gluži visos pasākumos, piemēram, sakot publisku runu, lieto latviešu valodu, dialektus izmanto publikā, kas runātāju saprot. Zasiete teic, ka gados vecāki cilvēki gan mēdzot neievērot šādas “pieklājības normas” un ar visiem pēc kārtas runājot ‘‘pa savam”. “Esmu Zasas frizētavā noklausījusies, kā sarunājas vietējās. Klausos un priecājos, vārdi kā briljanti birst,” stāsta Anda. “Es runāju dignājiskajā sēļu izloksnē, bet Zasai ir nedaudz atšķirīga. Dignājiskajam, tāpat kā citām sēļu izloksnēm, raksturīgi skaņas kāpumi un kritumi. Sīns, pīns. Rakstot vārdi izskatās vienādi, pat saskan ar latgaliešu valodu, izrunā atšķirības ir lielas. Latgaliešu izloksnei klāt ir mīkstums, izmanto daudz “š” un “ķ”, kā arī loka un lauž vārdus. Kā mēdz teikt — ja visi apkārt runā ļiru ļeru, tad sēlis, kad saka, tad ir blaukt — kā āmurs pa pieri. Ja citi izlocīsies, meklēs pareizāko izteicienu — a, voi, cik brīsmīgi, tad sēlis pateiks konkrēti — suņa souds. Labs piemērs ir vārdi purvs un pūrs. Ja intonācija ir uz leju — puurs, tad skaidrs, ka runa ir par purvu, bet meitas pūrs ir pours.

Pavada ar bākugunim līdz robežai
Amatniecības centra “Rūme” saimnieks ir Aivars Ērglis. Viņa dzimtas saknes ir Neretas pusē. Kādu laiku dzīvojis Asarē un uz Zasu atnāca deviņdesmito gadu sākumā. Asarē kaimiņi — vīrs un sieva — bija no Dvietes. Viņi sēļu valodu pratuši perfekti. Tomēr arī Aivars atzīst — par vienotu sēļu valodu nevar runāt, jo katrā apdzīvotajā vietā tā atšķiras. Aivara vecvecāki dzīvojuši Latvijas—Lietuvas pierobežā — Gārsenē, un viņu atstātajos pierakstos lasāms, ka gārsenieši bijuši par sevi tik pašpārliecināti ļaudis, ka sevi nav dēvējuši ne par latviešiem, ne leišiem. “Es ne latviška, ne leiša, gārseniška,” tā viņi par sevi. Aivars 1991. gadā vecomāti no Limbažu puses Liepupes atveda uz dzimto pusi. Uz Gārseni braukuši caur Lietuvu, jo tur ceļš labāks. Rokišķos mašīnu apturējuši leišu miliči. Vecāmāte Zane Ērgle, kura kopš 1949. gada nebija šajā pusē, kurai tolaik bija pāri deviņdesmit gadu, atvēra mašīnas logu un “Dēļiņ, nesatrauc...”, un skaidrā lietuviešu mēlē noskaitīja pantiņus, izrunājās, un milicija laipni, ar ieslēgtām bākugunīm pavadīja līdz pašai robežai.

Aivars teic, ka viņa interese par sēlisko, tajā skaitā valodu, novedusi pie dažiem secinājumiem. Viens, par ko strīdas vēsturnieki un antropologi — kā nošķirt zemgalisko un sēlisko. Nav artefaktu, pamatojuma, kas konkrēti norādītu. Vienīgais, kas parāda atšķirības, ir uzkalniņi, kapu vietas, upurkalni, kas bija izplatīti līdz pat 19. gadsimtam. “Maniem vecvecākiem attiecības ar kristīgo pasauli bija tādas: jāiet, jānokalpo tam dīvam, bet, ja var, es neīt.”

Jautājums, kurš joprojām nomoka valodniekus — no kā cēlusies mūsdienu latviešu valoda. “Negribu teikt, ka simtprocentīgi atbalstu teoriju, ka no sēļu valodas, bet man patīk šo faktu analizēt,” stāsta Aivars. “Valda viedoklis, ka mūsdienu valoda izveidojusies uz zemgaļu valodas bāzes. Par to runāja arī nesen konferencē “Baltu ceļš” Jelgavā. Šajā konferencē arī atzina, ka daļa zemgaļu, turīgākie, savulaik pārcēlās uz tagadējo Lietuvas teritoriju un laikā, kad sāka dzimt jaunlatviešu kustība un ideja par Latviju kā valsti, latviskā bīdītāji bija hernhūtiešu mācītāji. Savukārt latviskās identitātes identificētāji bija jaunlatviešu kustības dalībnieki — Rainis, Alunāns, Valdemārs un daži citi. Šajā laikā, 19. gadsimtā, par Zemgali kā novadu nerunāja. Nebija arī mūsdienās pazīstamās Vidzemes, kā vietā bija Līvzeme. Arī vārda Latgale nebija, bet lietoja vārdu “Čangaliene”. Visi pārējie, kas nebija čangaļi, bija čivļi. Sēlis vēl deviņdesmitajos gados man teica — es ne čangal's, es ir čivls. Čangals tij krastā, ar to domājot otrpus Daugavas.

“Kad vispār varam runāt par valodu — kad tā tiek piefiksēta,” saka Aivars. “Un piefiksēta tā tiek gramatikā. Kas radīja gramatiku? Mācītāji. Gliks, Stenders, kurš arī radīja pirmo vārdnīcu. (“Latviešu leksikona uzmetums’’ un “Latviešu leksikons’’ 1798. gadā — aut.) Tajā redzams, kā tapināti vārdi un gramatika. Latviešu valoda tapa pamazām, nivelējot dialektus, atrodot vidējo. Tas ir, kā māju ceļot — nelīdzenu zemi vispirms nonivelē, nolīdzina, lai varētu ielikt pamatus. Darba darīšanās esmu dzīvojis gan Kurzemē — Tiņģerē, Īves pagastā, gan Vidzemē — Limbažos. Tur valoda ir ļoti specifiska, bet, aizbraucis tur, joprojām varu parunāt “pa viņējam”. Bet sākumā, Limbažos esot, es nesapratu pilnīgi neko. “Mēs mauks ļečks ķīlet!” Izrādās, ka lečka ir sile. Limbažniekiem un ventiņiem ir norautās galotnes, lai gan šķir viņus liels attālums. Tajā pašā laikā pazīstu ļoti daudzus sēļus, kuriem ir sēļu saknes, bet viņiem bija ļoti viegli pāriet uz literāro latviešu valodu. Jebkuram citam, ventiņam, talsniekam atbraucot uz Rīgu, dzīvojot tur, vēl ilgi iet līdzi viņa dialekts. Šie visi ir argumenti, kas liecina, ka tieši uz sēļu un zemgaļu izloksnes visvieglāk bija izveidoties mūsdienu latviešu valodai. Tās ir vistīrākās un tuvākās šodienas latvieša mēlei. Starp citu, Stenders savu vārdnīcu aizsāka rakstīt Sēlijā. ◆

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Staburags.lv ARHĪVS

Sēlis ir tiešs un reizēm skarbs

Kategorijas