Bezspēcība psiholoģiskā terora priekšā — komentē Ginta Grincēviča, laikraksts "Staburags"

2019. gada 11. oktobris 06:48

673

Bezspēcība psiholoģiskā terora priekšā — komentē Ginta Grincēviča, laikraksts "Staburags"

Pēc 17 gadu vecās Tīnas Jančevskas priekšnesuma šovā “X Faktors” sabiedrībā atsākušās diskusijas par jauniešu pāridarījumiem vienam pret otru. Jauniete uz skatuves stāstīja par dziesmu, kuru sarakstījusi kopā ar draugu. Tās mērķis ir pievērst uzmanību savstarpējiem jauniešu pāridarījumiem, neklusēt, bet runāt par to. Tīnas draugs, ar kuru kopā radīta dziesma “Zvaigznes ir šeit” atzinās, ka ir homoseksuāls. Klasesbiedri viņu tā izsmēja, ka puisis vairs neredzēja dzīvei jēgu un izdarīja pašnāvību.
Sociālajos tīklos cilvēki uzteic meitenes drosmi un vēlmi atklāti runāt par tik aktuālu, bet bieži vien “zem gultas paslaucītu” tēmu. Vecāki un arī paši jaunieši drosmīgi dalās ar skarbo pieredzi mācību iestādēs. Izsmiešanas iemesli ir visdažādākie — nemodernas drēbes, atšķirīgs izskats, runas problēmas, “nepareiza tautība” utt. Skola ir dzirnavas, kurās mēs visi esam “malti”, dažus tās “samaļ”, citiem paveicas. Gluži kā džungļos — izdzīvo stiprākais.
Esmu bijusi abās frontēs — gan aizskarta, gan pāridarītāja. Otrā pieredze gūta aizstāvoties, taču tas nemīkstina manu vainu. Vidusskolā šādu problēmu nebija. Visi bijām pietiekami nobrieduši, un apsaukāšanās bija vēsturē. Taču tieši sākumskolas un pamatskolas laikā gūtais rūdījums veidoja mūs kā pieaugušus cilvēkus. Tie, kurus vienaudži vairāk apvainoja, ieslēdzās sevī, kompleksi un neuzticēšanās citiem kļuva par dzīves līdzgaitnieku. Vienaudžu mijiedarbība personības veidošanās laikā atstāj dziļu iespaidu uz visu turpmāko dzīvi. Ko sēsi, to pļausi.
Lielais jautājums — kā šo problēmu risināt? Kas ir cēlonis? Man jāpiekrīt tiem, kas uzskata, ka pāridarītāji veidojas ģimenē. Laimīgs, ar dzīvi apmierināts bērns, kuram ieaudzinātas pareizās vērtības, nedarīs pāri vienaudžiem. Vecākiem jāgādā par bērnu fizisko un garīgo veselību. Tas nav pārmetums, drīzāk atgādinājums.
To, kā reaģēt uz pāridarītāja izteikumiem vai darbībām, mūs iemāca bērnībā. Tik bieži nācies dzirdēt, kā vecāki bērnam saka: “Ja viņš tev sit, mauc pretī! Aizstāvi sevi!” Šādā veidā problēma netiek risināta, bet kultivēta.
Vairāki pārmetumi tika virzīti izglītības iestāžu virzienā. Skolotāji redz un jūt, kādas attiecības valda starp skolēniem. Viņi var palīdzēt un uzlabot klases mikroklimatu, taču tas ir tik trausls process, ka tikai labākie sabiedrisko attiecību speciālisti to spēs izdarīt. Ar varu mīļš nekļūsi... Skola var nodrošināt fizisku neaizskaramību, taču psiholoģiskā terora priekšā tā ir bezspēcīga. Svarīgi nebūt vienaldzīgiem. Mēs tik bieži redzam un esam līdzās kaitniecībai un pāridarījumiem, taču izvēlamies neiesaistīties. Nav jātēlo supervaronis un jākļūst par aizstāvi, sākumam pietiks ar apvaicāšanos — vai tev viss kārtībā? Nezāles dārzā būs vienmēr, mums, vecākiem jāgādā par to, lai tās nepārņem visu dārzu. Mēs nevaram visu atbildību nogrūst uz skolu vai citu instanci. Pāridarītāji ir nelaimīgi bērni, kuri savas personiskās ciešanas un neapmierinātību izgāž uz citiem. Tas nav attaisnojums, bet sākumpunkts, kas norāda, kur meklēt problēmas sakni.

Staburags.lv ARHĪVS

Bezspēcība psiholoģiskā terora priekšā — komentē Ginta Grincēviča, laikraksts "Staburags"

Kategorijas