Drosmīgi un nedaudz traki

2019. gada 4. oktobris 00:00

2554

Laime plastmasas un digitālajā laikmetā satikt cilvēkus, kurus aizrauj mūžīgas, stabilas vērtības. Sandris Punculis un Inga Dundure šobrīd ir rīdzinieki, kas ikdienā strādā birojā, bet Latvijas lauku vide viņus vienmēr saukusi, aicinājusi. Senās ēkas ir abu vājība. Braucot ārpus Rīgas, kad vien ir iespēja, viņi izvēlas nogriezties no asfaltētās šosejas un pa ceļam apskatīt kādu muižiņu. Arī dziļi krūmos ieaugušās, uz kurām nav norādes, kuras nav iekļautas tūrisma katalogos. Tā soli pa solim satikās Sandris, Inga un Vecmēmeles muiža.

Sākumā visu
izmēza
Lietainā rudens sestdienā dodos uz Mazzalves pagastu. Inga un Sandris mani sagaida uz Vecmēmeles muižas kāpnēm. Veram biezās ārdurvis un nonākam priekšnamā. Labajā pusē platu koka kāpņu loks ved uz ēkas otro stāvu. Ievēroju masīvos virpotos margu balstus. Kāpnes platas, ērtas, tā vien vilina doties augšup. Kreisajā pusē durvis ved uz saimnieku galu. No turienes plūst tikko ceptas ābolmaizes smarža.
Stāvot priekšnamā, ir sajūta, ka skatos sirmas, dzīves gadu nastu sakrājušas sievas acīs. Muiža pieredzējusi trakoti daudzu saimnieku maiņu, iznesusi sevī visdažādākās iestādes, uzņēmumus, bijusi māja, veikals, skola, klubs un kas tik vēl. Pēdējais gads ēkai ļāvis beidzot ieelpot svaigu gaisu. No istabām izvākts simtiem burku, kurās reiz glabāta bērzu sula, bet ziemas salā tās visas sasprāgušas. Katras brīvdienas, atvaļinājuma laiku metru pēc metra Inga un Sandris atbrīvoja ēku no uzkrātā kultūrslāņa, līdz atklājās tās bijušais cēlums — greznie griestu gleznojumi, apgleznotie sienu paneļi, oriģinālā būvgaldniecība.
Pēc manis gaidīja ierodamies arhitektus, kuri novērtēs ēku un ieteiks tālāko darbību plānu. Interesē arī atklātie gleznojumu, krāsojumu slāņi, kurš ir senākais, kuru būtu vērts restaurēt. Lai arī gada laikā ēku iepazinuši kā savu kabatu, joprojām atklājas jaunas nianses, kas rada jaunus jautājumus par ēkas sākotnējo veidolu un iekārtojumu. Piemēram, priekšnamā esot bijusi flīžu grīda, bet varbūt tie ir tikai nostāsti.
Plānoja Nacionālā teātra radošo rezidenci
Muižas saimnieki mani ved ekskursijā. Stāsta Sandris: “Muiža savu šī brīža izskatu ieguvusi 19. gadsimta beigās, bet konkrēts celtniecības gads līdz šim nav atrodams, pieļauju, ka pamati likti 18. gadsimta sākumā. Sākotnēji bijusi vienkārša vienstāva ēka. No informācijas, kuru atradu arhīvos, redzams, ka muižai nomainījušies ļoti daudzi saimnieki. Dažos periodos pat ik pēc pāris gadiem. Pēdējie, kas ēku pārbūvēja ampīra stilā, tajā skaitā uzcēla otro stāvu un atstāja pašreizējā izskatā, bija barona fon Hārena dzimta. Viņi šeit saimniekoja no 1858. līdz 1920. gadam. Baronam bija loģiska izpratne par saimniekošanu un, moderni sakot, arī cilvēku resursu vadību. Katrai muižai bija sava saimnieciskās darbības specifika. Vecmēmelē tā bija mežizstrāde un spirta brūzis.
1920. gadā muižu nacionalizēja un te atvēra skolu. To likvidēja 1956. gadā un izveidoja slimnīcu. Te bija arī kolhoza “Dzimtene” kantoris, kultūras nams, kinoteātris, pasta nodaļa, telefoncentrāle, saimniecības preču veikals, kolhoznieku dzīvokļi, autobusu šoferu naktsmītne. Astoņdesmito gadu beigās Nacionālajam teātrim esot bijusi doma te veidot radošo rezidenci. Pēdējos trīsdesmit gadus ēka bija privātīpašums, kas piederēja ar teātra, kino un mākslas pasauli saistītiem cilvēkiem, tāpēc savulaik to sauca par aktieru muižu. Katrs bija saimniekojis pēc savas sapratnes — viens ar pietāti, cits ar daudz nesaudzīgāku attieksmi pret vēsturisko ēku un tās vērtībām. Kritiskākās vietas ir caurais jumts, nojauktās vai piebūvētās sienas, dalot domājamās daļas.
Tomēr šai ēkai paveicās, nebija izsisti logi, kaut kas dramatiski salauzts. Atšķirībā no citām apkārtnē esošajām muižām, piemēram, Gārsenes vai Ērberģes, arī skolu pārbūves vilnis 30. gados muižu skāra nenozīmīgi. Gārsenes pilī es kādreiz mācījos, tajā no sendienām palikusi tikai viena oriģinālā podiņu krāsns. Ērberģes muižā pēc pārbūves gandrīz nekas vēsturiski vērtīgais nav palicis. Vecmēmeles muižā nenotika tik skarba pārbūve, tāpēc gribam saglabāt šo fundamentālo, unikālo skaistumu.
Doma ir muižu saglabāt tuvu tādai, kāda tā bijusi baronu laikā — ar senatnīgu šarmu. Restaurēt vietas, detaļas, kuras iespējams, tajā pašā laikā organiski iekļaujot modernās komunikācijas un tehnoloģijas. Neizmantosim celtniecības putas, vati vai tamlīdzīgus mūsdienu sintētiskos materiālus. Nebūs plastmasas logu, radiatoru. Inženieriem būs sarežģīts uzdevums izplānot, kā ēkā nodrošināt siltumu ziemā. Tai ir ap metru biezas sienas. Piemēram, ja sienas vienus 150 gadus nostāvējušas ar ģipša apmetumu, nostāvēs vēl tikpat. Tāpat ir doma piesaistīt jaunos speciālistus, piemēram, restauratorus, kuriem šī būtu laba prakses vieta.”
Slēdzene
pazudusi
Dodamies uz lielāko telpu muižā, kurā padomju varas gados bija ierīkota sarīkojumu zāle un rādīja kino. Tā vajadzībām muižas labajā spārnā piebūvēja neglītu būceni, kurā izvietoja kinoaparatūru. Zināms, ka tā vietā agrāk bijusi piebūve, kurā risinājušās visas saimnieciskās darbības — gatavots ēdiens, mazgāta veļa, bija kalpoņu istabas. Diemžēl piebūve ir zudusi un nav attēlu, lai redzētu, kā tā izskatījās. Zem ēkas visā tās garumā ir pagrabs ar velvju griestiem.
Lielo telpu senāk sadalīja siena, kas nojaukta skolas sarīkojumu zāles vai kinoteātra vajadzībām. Toties jau pēdējo trīsdesmit gadu laikā piebūvētas jaunas sienas. Podiņu krāsnis prasa rūpīgu kopšanu un ik pēc laika jāpārmūrē. Tāpēc tās nojauktas, un vietā uzslietas apaļās metāla krāsnis. Zāles sienas un griestus klāj grezni gleznojumi. Ar laiku tie daudzviet pārkrāsoti ar vairākām vienlaidus krāsu kārtām. Vietām vēl redzami paneļi, kas krāsoti ar koka imitāciju, turklāt tik meistarīgi, ka “viltojumu” neatklāt, pat tuvu aplūkojot. Vietām atsegti arī griestu smalkie, filigrānie gleznojumi. Saglabāti ir daudzi logi un dažiem arī no iekšpuses ierīkotie āderējuma tehnikā apgleznotie koka slēģi.
Vienā no telpām — barona kabinetā-bibliotēkā — sienā ierīkotas divviru koka durvis, aiz kurām ir metāla durvis, citiem vārdiem — seifs. Metāla durvīm bijusi pamatīga, sarežģītas sistēmas slēdzene, kas pazudusi nezināmā virzienā. Seifu pēc pasūtījuma izgatavoja Zviedrijā. Telpas sienas un griestus arī klāj gleznojumi, turklāt tumšā krāsā, kas tolaik bija prestiži, jo pretstatā gaišajai krāsai, tumšā bija dārgāka. Aiz šīs telpas ir cita, kurai dēļu grīda ir pamatīgi nostaigāta, izdilusi. Šajā vietā bija muižas ēkas savienojums ar piebūvi, un dēļus nodeldēja biežā kalpu staigāšana.
Inga: “Otrajā stāvā bija tik ievērojams “kultūrslānis”, kādu līdz šim nekad nebiju redzējusi dzīvojamajā mājā. Braucot uz Rīgu, bieži līdzi vedām pilnu piekabi ar atkritumiem vai metāllūžņiem. Atbalstām videi labvēlīgu saimniekošanu. Otrajā stāvā ir salīdzinoši tumšas telpas, zemām durvīm, maziem logiem. Te arī bija piebūvētas dažādas, uz dēļiem sēdinātas krāsniņas, plītiņas, kuras nojaucām. Krāmu kaudzē bija arī šis tas noderīgs — senas durvju eņģes, logu mehānismi.”
Katrs solis kā uzvara
“Šis ir mūsu privātais gals,” saka Sandris un ved mani lielā istabā. Fonā skan Frenka Sinatras “Strangers in the night” (“Svešinieki naktī”), uz klātā galda deg sveces. Vēsturiskajā vidē harmoniski iekļaujas mūsdienīga virtuves iekārta. “Šī arī senāk bija ēdamzāle. Baronu ģimene bija kupla — deviņi bērni. Līdz pieaugušo vecumam gan izdzīvoja seši. Sieva nomira pēdējā bērna — meitiņas — dzemdībās, kura nodzīvoja tikai līdz četrpadsmit gadu vecumam un apglabāta tepat netālu Mēmeles kapos. Arī pats barons Eižens for Hārens tepat apglabāts.”
Inga: “Kad muižu nopirkām, apkārtne bija ļoti nekopta. Ceļam priekšā nogāzies koks tā, ka pat piebraukt nevarēja. Krūmi piecu metru augstumā, upi nevarēja redzēt. Pirmajās talkās ar ģimenes, radu un draugu palīdzību sakopām tuvējo muižas teritoriju. Vēlāk arī sakopām iekštelpas, lai varam te pārnakšņot un nav jāguļ teltī. Sakārtojām apkuri, ūdeni. Cilvēks pierod pie ikdienas ērtībām, bet šeit katrs solis bija maza uzvara. Kad nevajadzēja vairs tos 50 metrus iet ar spaini līdz akai. Uz šejieni atceļoja arī divdesmit gadu senā virtuves iekārta un piedzīvoja savu trešo reinkarnāciju. Blakus telpā plānojam izveidot savu bibliotēku. Šajā ēkas pusē lielākais cīniņš būs novērst ēkas sēšanos. Sienās izveidojušās nepatīkamas, caurejošas plaisas. Kā to pareizi izdarīt, zināsim pēc būvtehniskās ekspertīzes. Ar pagrabu ēkas kopējā platība ir 620 m2.”
Sandris: “Vairākas ēkas ir arī muižas apkārtnē. Zināms, ka bijis liels stallis, bet tas jau zudis. Stallis pēc platības bija kādas trīs reizes lielāks nekā muiža. Tam bija lubiņu jumts, bet, laikus neremontēts, izraisīja visas ēkas bojāeju. Zināms, ka staļļa sienas mūrētas no laba māla, un tas vēlāk izmantots apkārtnes māju krāšņu un plīšu mūrēšanai. Tāpat citu lietojumu raduši akmeņi. Koka māja pretī muižai ir bijusī kalpu māja un ir ļoti bēdīgā stāvoklī. Interesanta un skaista ēka ir senā klēts, bet arī tā nevērīguma un bojātā jumta dēļ ir tuvu avārijas stāvoklim.”
Neticēja savām acīm
Ir pagatavota kafija, sēžamies pie galda nobaudīt ābolmaizi un parunāt par to, kā muiža nonākusi Ingas un Sandra īpašumā, kā arī par iecerēm.
Inga: “Muiža oficiāli mūsu īpašumā nonāca pērn 11. septembrī. Bet pirms diviem gadiem kādā sestdienā braucām uz Zalvi pa šoseju cauri Mazzalves pagastam Neretas virzienā. Sandris kā vienmēr gribēja apskatīt kaut ko tuvumā, un es internetā atradu Vecmēmeles muižu. Atpakaļceļš uz Rīgu bija vēlu, bija jau tumšs, nepiebraucām. Pēc pusgada Sandris ar brāli bija šajā pusē, tad arī pirmo reizi to ieraudzīja.”
Sandris: “Iepriekš diezgan aktīvi meklēju šādu vietu, kuru varētu sakopt sev un citiem par prieku. Latvijas tirgū pārsvarā par nesamērīgi augstu cenu piedāvā iegādāties drupas, bet, lai iegādātos kaut cik lietojamu, jābūt bankas īpašnieka ienākumiem. Tas bija ceturtdienas vakars, kad Rīgā, mājas darbojoties, atvērām sludinājumu portālu.”
Inga: “Sandris sauca mani un jautāja — tu redzi to pašu, ko es? Bija ievietots sludinājums par Vecmēmeles muižas pārdošanu. Piektdienas rītā ar īpašniekiem norunājām tikšanos svētdienas rītā. Svētdien Sandris apskatīja muižu, un uzreiz bija tā labā sajūta, ka ir īstā un ilgi meklētā. Tā kā es toreiz netiku līdzi, pēc pāris dienām braucām vēlreiz, sajust, vai abi esam uz viena viļņa. Tās bija augusta beigas. Pēc darba, ap astoņiem, bijām šeit, izbridām cauri brikšņiem līdz upei. Stāvam krastā, un pēkšņi no upes izlec zivs. Tā bija kā zīme — ir! Abiem bija sajūta, ka tā ir īstā vieta, ēka. Vietai un ēkai ir ļoti laba aura. Vasaras vakaros ilgi nevar aiziet gulēt. Kad atbrauc draugi, upmalā dažreiz nosēžam līdz rīta gaismai. Zināms, ka apkārtnē bija izveidots parks, par ko liecina arī pakāpienu veidā veidotais laukums no ēkas līdz upei. Ainavas arhitektūras izpēte būs vēl viens virziens, kuram pievērsīsimies.”
Sandris: “Katrā ziņā neesam kļūdījušies. Katru reizi šeit atbraucot, jūtamies ļoti labi. Arī tad, kad vēl nebija ierīkots ūdensvads, nebija siltuma. Vienkārši laukā, terasē pasēžot un pļāpājot. Gandrīz katras brīvdienas pavadām šeit. No mājām tas ir pusotras stundas brauciens. Viens no pirmajiem darbiem, ko paveicām, — iekļāvām ēku kultūras pieminekļu sarakstā. Tas paredz daudzus pienākumus, bet nenonāk pretrunā ar vīziju par to, kā šai ēkai būtu jāizskatās. Skaidrs arī tas, ka pēc gadiem desmit, ja ar ēku neko nedarītu, — mēs, iespējams, stāvētu nevis virtuvē, bet drupu kaudzē.”
Pārsteigums
pēc pusdienām
Sandris: “Esmu cilvēks, kuram patīk senas lietas. Nesen no makulatūras izglābu ap tonnu grāmatu, dažas no tām ir tīri interesantas un manā skatījumā vērtīgas. Šai Rīgas Porcelāna rūpnīcas servīzei arī draudēja bēdīgs gals, šodien to lietojam pirmo reizi. Visiem draugiem saku — ja gadījumā gribas tīrīt bēniņus un kaut ko iemest ugunskurā, vispirms pasauciet mani.”
Inga: “Mums ir ļoti izpalīdzīgi un atsaucīgi kaimiņi, kas piedāvā palīdzību neprasot, ar to ir ļoti paveicies. Ja piektdienas vakarā izdomājam izcept torti, viss ir, bet aizmirsies olas nopirkt, tad dodamies pie tuvākajiem kaimiņiem, un pēc trim minūtēm mums ir olas. Ja pietrūkst kāda instrumenta vai nepieciešama traktortehnika lielākiem darbiem, zinām, ka kaimiņi vienmēr palīdzēs. Mums ir saraksts ar cilvēkiem, kurus gribam apciemot un uzklausīt viņu stāstus, atmiņas par šo vietu. Ar mūsdienu tehnoloģiju palīdzību esam atraduši un sazinājušies arī ar vairākiem Hārenu dzimtas pēcnācējiem, lai apkopotu visu iespējamo vēsturisko informāciju par muižu. Dzimtas pārstāvji šeit bijuši 2005. gadā, tad arī kapos saviem senčiem ierīkoja jaunu piemiņas plāksni. Pirms pāris nedēļām, svētdienā, mums bija pārsteigums — paēdām pusdienas, sākām posties uz Rīgu, kad pagalmā iebrauca mašīna. Nesu traukus no terases, un mani sveicināja kāds pāris. Izrādās, barona Ādolfa Hārena mazmazmeita ar vīru. Tas tiešām bija patīkams pārsteigums satikt Hārenu pēcnācējus tepat muižā.
Šobrīd saimniekojam saviem spēkiem, bet, kad atvērsim ēku publiskai pieejamībai, būs vajadzīgs ne viens vien darbinieks. Lielākā grupa, kas līdz šim te bijusi, bija mana deju grupa — 45 cilvēki. Brauca ar laivām, vakarā uzslēja telšu pilsētiņu. Esam kļuvuši par lokālajiem patriotiem, jo neviens no atbraukušajiem šo vietu iepriekš nezināja. Popularizējot Vecmēmeles muižu, ar laiku arī vietējai pašvaldībai, ekonomikai no tā būs taustāms labums.”
Muiža — tas ir uz mūžu
Sandris: “Mūsdienās muižu apsaimniekošana, attīstība ir dārgs vaļasprieks, ņemot vērā nepieciešamos kapitālieguldījumus un potenciālo atdevi. Nevar iezīmēt to ļoti detalizēti, bet gribam, lai šīs vietas — ēkas un apkārtnes — skaistums būtu pieejams arī citiem — dzīves un svētku svinēšanai. Nav doma, ka šī būs milzīga privātmāja. Man ļoti patīk amatniecība, un sapņoju par savu galdniecības, restaurācijas darbnīcu. Latvijā izmirstoša, bet ļoti vajadzīga profesija ir veco mēbeļu tapsētājs. Kāpēc šeit neizveidot šāda veida darbnīcu? Tikpat labi te ir piemērota vieta brīvdabas koncertiem.”
Inga: “Tas, ka īpašumā ir muiža, mūs automātiski nepadara par citādākiem cilvēkiem. Tā ir papildu atbildība. Draugi mūs jokojot sauc par muižnieciņiem. Pamazām sākam kārtot dokumentus biedrības izveidošanai un plānojam startēt visām pieejamajām publiskā finansējuma iespējām.
Daļā ēkas vēl nav elektrības, jo vadi jāpārvelk no jauna. Visi skursteņi ir pārbaudīti un pielaboti. Bet satraukums nepamet. Apkārt ir skaisti veci koki, tomēr daži ir arī bīstami un diemžēl tos nāksies upurēt drošības nolūkā. Noteikti atbrauksim šeit Otrajos Ziemassvētkos, iedegsim eglītē svecītes, izcepsim pīrāgus un daļu svētku laika pavadīsim muižā.”
Sandris: “Tas ir mūža projekts. Tas nav komercprojekts, kurā ieguldīt, lai vēlāk pārdotu dārgāk. Principā bieži muižu īpašnieki ir nedaudz ķerti cilvēki, kuriem tas ir ilgtermiņa darbs. Gribas izdarīt kaut ko paliekošu. Starp citu, ja kādam mājās saglabājušās fotogrāfijas, dokumenti vai atmiņas par Vecmēmeles muižu, būsim pateicīgi, ja dalīsieties ar tiem.” ◆

+ 1

Staburags.lv ARHĪVS

Drosmīgi un nedaudz traki

Kategorijas