Priecīgs un mazliet dulls

2019. gada 24. septembris 00:00

Dziedātājs Normunds Rutulis pats atzīst, ka viņam teju uz pieres uztetovētas dziesmas “Cāļus skaita rudenī” vai “Lecam pa vecam”, taču ir lietas arī bez mūzikas, par kurām viņš runā ar īpašu degsmi. Tādas, par kurām aiz sajūsmas jāspiedz. Un mani saviļņo mirklis, kad mūsu sarunas laikā viņš ļoti patiesi saka: “Uzskatu, ka mani bērni ir manas dzīves labākais sasniegums.”

Normunda Rutuļa koncertcikls “Man nav žēl” jau sācis savu skanējumu — desmit koncerti izskanēs kopā desmit dažādās Latvijas pilsētās. 27. septembrī viņš iepriecinās skatītājus Aizkrauklē. Saistībā ar to arī aicinu dziedātāju uz sarunu.

— Aizkrauklē izskanēs trešais jūsu koncerts. Ko tajā dzirdēsim?
— Koncertprogramma veidota no jaunā projekta “Man nav žēl” un 2003. gadā izdotā albuma “Lecam pa vecam”, ar kuru lielākā klausītāju daļa mani arī iepazina, melodijām. Koncertā skanēs deviņas no 12 jaunā albuma dziesmām. Kopš pagājušā gada marta ar septiņiem radio singliem no šī albuma mēģināts aizkustināt klausītāju sirdis, un trīs no tām noteikti jau “aizķērušās” — “Atskrien raiba dievgosniņa”, “Man nav žēl” un “Ziņģe par mīlu”. Ar šiem skaņdarbiem koncertā arī sasniegsim dinamisko augšupejas punktu, koncertā skanēs 19 dziesmas, arī savulaik vairāk jauniešu vidū populārā “Rozā”. Vispār repertuārs ir enerģijas, pozitīvisma un prieka pilns. Uz skatuves koncertā ar mani ir divi mūziķi — bundzinieks Uldis Beitiņš un ģitārists Anrijs Grīnbergs, ar kuriem kopā strādāju jau no 2000. gadu sākuma, esam labi saspēlējušies un uz skatuves rodas mūsu trīskāršā sinerģija, kuru saņem arī skatītājs.

Koncertā piedalās četri dejotāju pāri, ko savā grupā apvienojis deju horeogrāfs Reinis Rešetins. Būs manai koncertu pieredzei netipiskas gaismas — trīsdimensiju un lāzeru risinājumi. Tas viss kopā radījis ievērojamāko šovu visā manā 25 gadu skatuves karjerā, un šajā labo emociju virpulī tiek ievilkts arī klausītājs.

— Kāds bija pirmais koncerts Latgales vēstniecībā “GORS” Rēzeknē?
— Esmu dzirdējis labas atsauksmes. Turklāt pats saņēmu tik daudz pozitīvu emociju, ka varu teikt: koncerts bija vēl labāks, nekā biju iedomājies. Tiešām! Varbūt vienīgi par daudz runāju, taču man patīk reizēm aizrunāties. Tā kā gadus četrus vairs neesmu aktīvajā radio ēterā, varbūt tādā veidā kompensēju šo vajadzību runāt. (Iesmejas.) Vēl ar dejotājiem kopā izpildījām divas dejas, vienā man jākrīt no divu metru augstuma, bet Anrijs mani notur. Jāsaņemas, lai to izdarītu, bet tas reizē ir tāds kāpiens tuvāk debesīm.
Ja runājam par apmeklētību, apzinos, ka uz skatītāju pilnām zālēm cerēt nevaru, jo neesmu vairs pirmā svaiguma latviešu šovbiznesa zvaigzne. Un es ar to rēķinos. Teikšu godīgi — pirms koncertiem neinteresējos, cik biļešu pārdots. Es vienkārši strādāju un domāju, kā izklaidēt skatītāju, būt labā formā un omā. Mana meita Linda fotografēja koncertu Rēzeknē un pēc tam teica: “Tēti, es pirmo reizi redzēju tevi tik precīzi savā vietā! Tagad var redzēt, ka tu nenodarbojies ar lietām, kuras tev nav jādara.” Jo līdz šim pats esmu rīkojis, administrējis daudzas lietas, kas arī uz skatuves kaut ar mazāko prāta daļu liek par to domāt. Šoreiz varu pilnībā atdoties savām radošajām izpausmēm, un to var labi redzēt.

Brīvības kaifs
— Vai par soli tuvāk debesīm nevar nosaukt arī jūsu aizraušanos ar motocikliem?
— O, jā, tas ir vaļasprieks, ar kuru esmu saistīts kopš 11 gadu vecuma. Tagad manam dēlam ir vienpadsmit, es tādā vecumā sāku nodarboties ar motokrosu, piedalījos dažādas kvalifikācijas sacensībās, kas vēlāk noveda līdz Latvijas PSR čempionāta posmiem. Kopš tā laika tehnika, īpaši motocikli, ieņem īpašu vietu manā dzīvē, un allaž esmu meklējis iespēju vizināties ar motorizētu divriteni— padomju laikos man bija Jawa, ar to pārvietojos pat bez vadītāja apliecības, vēlāk desmit gadus braucu ar motorolleru. Pagājušajā gadā nolēmu, ka beidzot jākāpj uz moča. Sāku ar apņemšanos nokārtot A kategorijas vadītāja apliecību, ko bez problēmām arī izdarīju, un pirms gada nopirku Harley Davidson moci. Braukšanu ar moci vari apzīmēt vienā vārdā — kaifs! Pavasarī, uzkāpjot uz moča, no sajūsmas burtiski spiedzu — tas ir tik forši! Uz moča esi ātruma, laika un sajūtu pārvaldnieks. Sajust brīvību, stāties pretī vējam, traucoties ar simt kilometriem stundā — to automašīnā nevari izbaudīt. Protams, ar vecumu apzinos risku, braucot ar divriteni bez dzelzs karkasa, kas tevi pasargā. Ja pirms gadiem divdesmit būtu pārgalvīgi lidinājies uz sava moča, tagad esmu uzmanīgs un tīri intuitīvi jūtu, kas notiek ap mani.

— Jums patīk ekstrēmas lietas?
— Kādreiz bijusi doma lidināties ar deltaplānu vai izlēkt ar gumiju no Lorupes tilta vai gaisa tramvaja Siguldā. Taču neesmu to izdarījis, un tagad uz šādām ekstrēmām lietām vairs nevelk. Šogad maijā biju Sočos, kur bija iespēja ar gumiju nolēkt no 80 vai 309 metru augstuma. Man nebija drosmes ne vienam, ne otram. Varbūt vienkārši ar gadiem sāc apzināties dzīves, ģimenes vērtību? Mājās mani gaida sieva, meita un dēls, mamma. Nebiju tam sagatavojies, bet riskēt, ka kaut ko salauzīšu vai traumēšu — nē, paldies, tas nav tā vērts!

— Sakāt “ar vecumu”. Jūtaties vecs?
— Nē, nejūtos vecs, bet jūtos nobriedis. Pieredzējis. Apzinos dzīves nozīmīgumu un esmu elastīgāks pret daudzām dzīves situācijām. Neuzvelkos, ja kaut kas nenotiek pēc mana prāta, jo apzinos, ka pasaulē nedzīvoju viens. Viens no vēlējumiem, ko tuvākajiem vēlu jubilejā: lai tu vienmēr būtu kādam noderīgs!

Tā ir laba sajūta — kaut kur derēt. Tāpat cenšos jebkuru darbu ne tikai darīt, bet izdarīt. Ja ķeries klāt, tev jābūt pārliecībai, ka vari. Un var tikai tad, ja tev ir zināšanas. Līdz ar to man ir vieglāk dzīvot, jo vairs nav lieka uztraukuma par lietām, kurām faktiski mani nevajadzētu skart. Papildu rūpestus sev nemeklēju, un arī azarta alku piepildīšana vairs nav manā stilā. Jā, man patīk ātri traukties mašīnā, bet tikai tad, ja tas ir droši. Ir rampas, pa kurām vari ar tehniku lidināties, bet ne ikdienā uz ceļa, kur ir citi. Cenšos ar šīm lietām neriskēt.

“Par ko bēdāties?”
— Esat nodēvēts par Latvijā pozitīvāko dziedātāju. Tāds esat arī dzīvē?
— O, tas ir labs apzīmējums! (Iesmejas.) Protams, skatuve uzliek kaut kādus rāmjus, taču — kāds esmu dzīvē, tāds esmu arī uz skatuves. Man patīk būt dabīgam, un to pozitīvismu patiešām neuzspēlēju nevienā brīdī. Es esmu priecīgs. Par to, ka esmu dzīvs. Par to, kā dzīve iekārtojusies. Manā dzīvē vairāk ir plusu nekā mīnusu. Esmu laimīgs. Par ko man bēdāties?

— Jums nav bijis tumšu dzīves brīžu?
— Protams, visiem dzīvē ir mirkļi, kas neļauj vienmēr priecāties. Taču par tiem nav jārunā, tāpat kā nevajag runāt par sapņiem. Nevajag uzjundīt melnos brīžus un nevajag kavēties vēsturē.

— No kā esat mantojis pozitīvismu?
— Droši vien no mammas, kura allaž bijusi dzīvespriecīga un tāda ir joprojām savos 74 gados. Es vienmēr esmu bijis mazliet dulls un mazliet pārgalvīgs.

— Kāda bijusi jūsu bērnība?
— Vispirms tā man saistās ar vārdu “saulaina”. Šaubos, vai tiešām tajā laikā vairāk spīdēja saule, bet es jau tad spurdzu no prieka. Bērnībā un arī skolas laikā biju kā dzīvsudrabs. Nesen tikāmies ar klasesbiedriem, un lielākā daļa atmiņu visiem saistās ar mani: Rutulis tur, Rutulis šur! Mans uzvārds izskanēja visos piedzīvojumos, bet tajā pašā laikā biju ļoti mīļš un paklausīgs puika, kurš ļoti respektē savus vecākus. Mamma gan mani allaž mācījusi: “Saki jā, bet dari, kā tu pats domā!” Tas man devis drosmi dzīvē palikt pie sava viedokļa. Man reti nākas pateikt “es nezinu”, jo 99 procentos gadījumu man ir viedoklis, ir risinājums.

— Esat vienīgais bērns ģimenē?
— Man ir septiņus gadus jaunāka pusmāsa Sandra. Mani vecāki izšķīrās, mamma apprecējās otrreiz, un jaunajā ģimenē piedzima māsa. Esam ar viņu kopā auguši, esmu viņu auklējis un audzinājis, varbūt tāpēc ar saviem bērniem man bija viegli.

Sargeņģelis savējiem
— Kādā intervijā jūsu meita Linda teica, ka jūs klausās, bet vai klausa? Kāds tēvs esat saviem bērniem?
— Linda tā dara! Taču ar meitu esam ļoti tuvi, labākie draugi. Viens otru labi zinām, uzklausām un viens otram esam kā sargeņģeļi. Mēs visa ģimene sargājam viens otru. Arī mamma mūs sargā, un mēs sargājam viņu. Ar puiku man ir citādākas, vīriešu attiecības, bet arī esam mīļi un nešķirami. Vispār esmu atšķirīgs tēvs meitai un dēlam. Linda piedzima, kad pats biju jauns — man bija 21, sievai — 20 gadu, līdz ar to meitas audzināšana vairāk bija tāda neprasmīga. Puiku audzinot, esmu licis lietā spēju pateikt pareizu viedokli, piekāpties bērnam, līdz ar to dēlam ar mani bijis daudz vieglāk. Kad meita auga, bija brīži, kad viņai uzkliedzu. Reiz uz sienas ieraudzīju ar krāsas baloniņu uzpūstu uzrakstu: kliedzienus nedzird! Tas uz mani atstāja lielu iespaidu. Cenšos nekliegt, kaut esmu spāniski ekspresīvs — ātri uzvelkos un ātri atdziestu. Linda to piedzīvoja vairāk, tagad cenšos neuzvilkties. Bet — jā, esmu labs tēvs, mums ir labas attiecības. Uzskatu, ka mani bērni ir manas dzīves labākais sasniegums.

— Vai ir kāds cilvēks, kura viedoklis jums ir svarīgs?
— Mana ģimene! Pirmā, kas vērtēšanai saņem manus ierakstus un bildes, ir meita. Jebkuru manu radošo domu augli pirmā pārbauda Linda, un pēc viņas reakcijas zinu, vai ir labi — ar četriem burtiem, vai dziļdomīgi: laaabi… Es orientējos šajās viņas intonācijās un uzreiz varu atkodēt. Protams, arī dēls un sieva ir manā vērtēšanas komisijā.

Par faniem un vecumdienām
— Zināt, kāda vecuma fanu jums ir vairāk?
— Droši vien mana vecuma un vecāki cilvēki, taču jūtu arī jauniešu klātbūtni. Jā, man ir nācies dzirdēt viedokli: tas jau omīšu dziedātājs! Tad man uzreiz rodas pretjautājums: vai tad omītes nav cilvēki un tu pats nekad nebūsi opītis vai omīte? Esmu laimīgs, ka mani klausās šī nobriedušo cilvēku auditorija, un esmu priecīgs, ja mani klausās arī jaunieši. Ar viņiem mana daiļrade dzīvos ilgāk.

— Jums atpazīstamība netraucē?
— Nē, vairs nē. Sabiedrībā nejūtos kā persona, kas varētu būt zvaigzne. Esmu gatavs saņemt arī negatīvo, līdz ar to man nav vēlēšanās būt pārākam par citiem vai meklēt atpazīstamību. Ja kāds mani pazīst, priecājos, bet vienmēr esmu gatavs saņemt noraidošu skatienu: atkal šitais jefiņš Rutulis! Un es pilnībā pieņemu šī cilvēka domu gājienu, jo arī man ir cilvēki, kas nav simpātiski, un tur neko nevar darīt. Vienkārši jāizvairās no viņiem, un viss. Paldies Dievam, lielākoties saņemu pozitīvu attieksmi un jūtos pagodināts, ja kāds mani atpazīst. Ja vēl uzslavē, ir pavisam forši.

— Jums ir vīzija, kā gribētu sagaidīt vecumdienas?
— Ar vismaz trim mazbērniem, ar kuriem esmu cieši saistīts un kurus esmu daudz audzinājis. Tas ir mans galvenais mērķis laimīgām vecumdienām. Protams, lai manā ģimenē visi ir veseli. Un gribētu dzīvot tik ilgi, lai nevienam mani nav jāapkopj. ◆

Pieturzīmes
◆ Dzimis 1971. gada 4. septembrī Rīgā.
◆ Latvijas Kultūras koledžā ieguvis svētku režisora kvalifikāciju.
◆ Pirmā solodziesma “I Wanna Be With You” ierakstīta 1995. gadā, taču nav publicēta. Pirmais publiskais darbs izdots 1996. gadā — Arņa Medņa dziesma “Hei, Mazā!”, pirmais soloalbums “Vasarā sniegs” — 1998. gadā.
◆ 90. gadu vidū sācis sadarboties ar Raimondu Paulu, kopā ar ansambli “Dzeguzīte” ieskaņojot latviešu tautasdziesmu apdares. Pirmais kopdarbs ar Maestro — 1996. gadā Jāņa Streiča filmai “Likteņdzirnas” duetā ar Kristu Teivāni ieskaņota dziesma “Par to” (“Raudāja māte”).
◆ Pazīstams arī kā dīdžejs N’Works. Izdevis trīs albumus, no tiem pirmais “Double B Tonality” (2009) saņēma Latvijas mūzikas ierakstu Gada balvu kā labākais deju mūzikas albums.
◆ Viens no nedaudziem Latvijas dziedātājiem, kurš dažādās nominācijās saņēmis desmit Latvijas mūzikas ierakstu gada balvas.
◆ Ģimene: sieva Iluta (apprecējušies 1991. gadā), meita Linda (26), dēls Edvards (11).
◆ Vaļasprieks: auto, motocikli, interneta tehnoloģijas, kino, skvošs, golfs.

Staburags.lv ARHĪVS

Priecīgs un mazliet dulls

Kategorijas