Produkts ar savu garšu

2019. gada 24. septembris 00:00

656

Pirms pieciem gadiem Staburaga pagastā Alda Paura ar vīru Aināru sāka cept maizi pēc senajām tradīcijām ar malku kurināmā krāsnī. Viņu veidotais uzņēmums “Sēļu zeme” šo darbu turpina un tagad piedāvā tikai no dabīgām izejvielām cepto rupjmaizi, paplašinot arī bioloģisko saimniekošanu. Darbības sākšanai uzņēmēji piesaistīja bankas, Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai un valsts attīstības finanšu institūta ALTUM finansējumu. Kā šajā laikā veicies un kādas ir atziņas par uzņēmējdarbību, saruna ar Aldu, kura vada biedrību “Aizkraukles rajona partnerība” un ikdienā palīdz citiem gūt atbalstu saviem projektiem.

Interesē maizes cepšana
— Kas tolaik mudināja to visu sākt?
— Daudz runā par katra novada vietējo produktu, ka vajag atkal godā celt senās prasmes, veicināt vietējo izejvielu pārstrādi, un arī es biju uz tāda viļņa, ka vajag un varu. Maizes cepšana mani ieinteresēja, un tas viss šķita skaisti — to cept pēc mūsu senajām tradīcijām. Sākumā tas bija domāts arī saistībā ar tūrismu — rādīt un stāstīt par šo procesu. Ātri gan sapratu, ka šādu ražošanu un tūrismu nevar salikt kopā, kaut vai no higiēnas viedokļa, tāpēc to tālāk neattīstīju. Turklāt, iesaistoties tūrismā, vienmēr jābūt gatavam uzņemt viesus, ko ne visu laiku var nodrošināt, jo ir pamatdarbs un arī citi pienākumi.

— Maizes cepšana apgūta no pamatiem?
— Tas viss apgūts ar padomu un darot. Esmu skatījusies, kā to dara citi, palīdz arī internets, bet pamatā mācījos pati. Atceros, kāds satraukums bija sākumā, bet tagad tas viss ir jau ierasts. Tomēr katra cepšanas reize joprojām ir īpašs brīdis, jo jābūt īstajai temperatūrai, kukulīšiem nobriedušiem, un šķiet, ka pat vēja pūsma visu procesu var ietekmēt. Tad ne par ko citu nevar pat domāt.

— Uzņēmums ir paplašinājies vai otrādi?
— Sākumā man bija arī darbinieki, un tas ir vissmagākais posms tāda neliela uzņēmuma darbībā. Vispirms jau samaksas ziņā, jo bieži pats sev algu nevar nopelnīt, nerunājot par vēl kādu. Turklāt otrs nekad neizdarīs tā, kā esi iecerējis vai vēlējies. Nav tās izjūtas. Turos pie maizes cepšanas metodes, kā to darīja jau sendienās, un tas nozīmē smagu roku darbu, bet savu pieeju, ko ne vienmēr var uzticēt citam. Ja šo procesu mehanizētu, tas vairs nebūtu tas. Laika gaitā, cepot šo maizi, esmu sapratusi, ka tas nav ikdienas plaša patēriņa produkts. Ar to jāprot apieties, jo nav “ķīmisks”, ko var atstāt, kur pagadās, un nebojājas ilgāku laiku.

— Kur realizējat savu maizi?
— Savu produkciju pamatā gatavoju bioloģiskās tiešsaistes pulciņiem, kas piedāvā tiešās pirkšanas iespēju. Maizi cepu tikai sestdienās, un brīvdienās to ved uz Rīgu. Ir konkrēts pasūtījums, un zinu, cik jāizcep. Dažkārt gatavoju arī kādam pasūtījumam, bet vietējam tirgum vairs nē, jo pieprasījums nav tik liels, lai ieguldītais darbs un līdzekļi atmaksātos. Būtu jau labi, ja tikai ar to varētu nopelnīt iztiku, bet nevar. Domāju, ka līdzīgi ir visiem mājražotājiem, jo ar vienu piedāvājumu ir par maz. Lai darbotos šajā jomā, vajag daudz spēka. No malas raugoties, daudz kas izskatās viegli un labi, bet tā tas nav. Apbrīnoju citus bioloģiskos ražotājus, kuriem ir vairāki produkti. Viņiem jāpagūst ražot un vēl visu nepieciešamo dokumentāciju sakārtot, kas ir pietiekami apjomīga. Tāpēc atteicos no baltmaizes cepšanas, jo tā papīru rakstīšana bija milzīga. Mums gan maizes cepšana ir uzņēmuma viena neliela darbības daļa, jo vēl ir gaļas lopi, kā arī 15 hektāru platībā esam sākuši audzēt bioloģisko kartupeļus, ko iepērk “Aloja — Starkelsen” cietes ražošanai. Tam iegādāts stādītājs un eko vagotājs.

Dabīgs vienmēr būs labāks
— Kāpēc izvēle bija par labu bioloģiskajam produktam?
— Tā ir cita vērtība. Lai gan bioloģiskie produkti šobrīd ir diezgan ekskluzīva lieta, pieprasījums ir liels, vairāk gan Rīgā. Tomēr bioloģisko produktu ražošana nav vienkārša, jo maizei vajag veltīt pietiekami daudz laika līdz gatavam produktam, un arī izejvielas nepieciešamas tikai bioloģiskas izcelsmes. Vispirms jau milti, ko sākumā pirku no “Jelgavas dzirnavām”, bet tagad nepieciešamos piedāvā tikai “Dobeles dzirnavas”, kas ir Igaunijas uzņēmums, un izejviela jau ir dārgāka. Līdzīgi ir ar cukuru. Bioloģisko Brazīlijas cukurniedru cukuru izplatīja “Dansuker”, kas aizgāja no Latvijas tirgus, un tagad jāpērk dārgāk no Lietuvas uzņēmuma. Tā ir problēma, jo tā īsti bioloģisko produktu nevar saražot, jo trūkst izejvielu. Būtu jau labi, ja varētu gatavot no pašu izaudzētām izejvielām, bet tie ir pārāk lieli ieguldījumi un dzīve ir par īsu, lai ko tādu īstenotu.

— Vai cilvēki jūt un novērtē atšķirību starp bioloģisko un masveida produkciju?
— Domāju, ka arvien vairāk. Garšas ziņā atšķirību arī noteikti jūt. Interesanti, ka pieprasījumu nenosaka cena, kas bioloģiskajiem produktiem ir lielāka. Arī ar lielāku cenu pircēju nekļuva mazāk, jo izvēle galvenokārt ir par labu konkrētam produktam. Turklāt pircēji nav tikai ļoti labi situēti cilvēki, bet pamatā tie, kuriem ir svarīgi, ko viņi lieto, īpaši ģimenes ar bērniem. Tagad noteikti arvien vairāk esmu par bioloģiskajiem produktiem. Kādreiz šaubījos, vai tikai ar bioloģiskām metodēm var kaut ko izaudzēt, bet mūsu kartupeļi tam ir labs piemērs. Var, bet zemei, kur ilgstoši lietota ķīmija, jāļauj atpūsties un attīrīties. Tas ir jādara, un piekrītu teiktajam, ka, audzējot bioloģiski, lai arī kāda, raža būs vienmēr, bet, ja pietrūks naudas ķīmijai, nebūs arī rezultāta. Cilvēki par to aizdomājas arvien vairāk.
— Vēlme sākt kaut ko savu bijusi daudziem, bet tas viss nereti atdūries pret skaidro realitāti, ka tik vienkārši tas nav.
— Kā jau teicu — tas vilnis parauj līdzi daudzus, un par lauksaimniekiem vai mājražotājiem kļūst arī tādi, kas nekad nav bijuši ar to saistīti. Citādāk ir lielā rūpnīcā ar daudziem darbiniekiem, bet savā saimniecībā tas pats jāizdara vienam. Prasību ir daudz, dažkārt arī neizprotamas un tikai “papīra” dēļ. Domāju, ka mēs esam lieli “burta kalpi”. Piemēram, Eiropas Savienībā tagad noteikts, ka arī mājražotājiem saviem produktiem jānorāda uzturvērtība diezgan detalizētās niansēs. Šādas analīzes ir dārgs pakalpojums, bet vai kāds pircējs to visu vērtē? Visticamāk, nē, bet prasība jāizpilda. Vēl viena problēma ir pieminētie darbinieki. Lai gūtu atbalstu projektā, daudzi diezgan vieglprātīgi sola piesaistīt jaunas darba rokas, bet acīmredzot nav izjutuši, ko tas nozīmē. Tā ir ļoti dārga pozīcija un dažkārt “apēd” visus ieņēmumus.

Jānotic sev
— Šobrīd ir daudz gan valsts, gan pašvaldības atbalsta mehānismu jaunajiem un mazajiem uzņēmumiem. Tomēr nereti nav, kas to izmanto. Kāpēc?
— Iespējams, nenotic sev un neredz sevī iespēju uzņemties atbildību, jo maz ir tādu, kuriem atsaka atbalstu, bet pašam jābūt gribai sākt un darīt. Uzņēmējdarbība jau tāda ir — drosme un spēja uzņemties atbildību. Turklāt tiem, kuri dara, ir arī vislielākās problēmas, jo ne viss veicas tik gludi, kā bija iecerēts. Tad arī negatīva attieksme no citiem. Domāju, ka visvairāk attīstību kavē tas, ka Latvijā ir mazs tirgus. Tomēr mums ir daudz veiksmīgu mazo uzņēmumu, kas strādā un piedāvā labu produkciju.

— Vai pašai palīdzēja praktiskās zināšanas par finanšu instrumentiem un projektiem?
— Galvenais jau ir informācija, un tā ļoti palīdz. Zinu likumus, un ir vieglāk sekot līdzi visām izmaiņām. Tas viss tiešām ļoti palīdz. Arī konsultācijas ar cilvēkiem, jo viena situācija palīdz risināt citu. Šodien uzņēmējam ļoti daudz jāzina un jāattīsta prasmes, nepietiek ar to, ka proti vadīt traktoru vai cept maizi. Visus pakalpojumus jau nopirkt nevar. Dažkārt skatos uz mūsu reģiona uzņēmējiem un redzu, cik grūti daudz kas veidojas. Nereti dzirdam, ka savu darbību beidz kāda zināma saimniecība, un visi ir pārsteigti, bet varbūt cilvēki vienkārši ir noguruši no šī nemitīgā darba bez brīvdienām gadu desmitu laikā. Savā uzņēmējdarbībā pozitīvais ir tas, ka esi sava laika noteicējs, bet tajā pašā laikā nekad neesi brīvs.

— Kas pašu joprojām notur laukos?
— Savulaik es nevarēju iedomāties, ka varētu dzīvot laukos, turēt lopus un to visu tā pieņemt. Tagad nespēju iedomāties sevi tikai pilsētas dzīvoklī. Tas plašums laukos ir tas svarīgākais un vērtīgākais. Darbs gan ir nežēlīgs, bet tam, šķiet, ir lielāka vērtība un pamatīgums. Tādas svarīgas lietas. Pilsētā mēs daudz nevajadzīgu “putru kuļam”. Jā, tagad man principā nav tāda brīvā laika, jo visu laiku jādomā, kā izdarīt vienu vai otru, bet sajūtas noteikti ir labākas. Būtībā tas viss sākās ar vīru Aināru, kurš vēlējās saimniekot laukos un arī tagad ir lielākais darītājs. Mans lielākais sapnis šajā visā pasākumā ir, lai vīram varētu pieklājīgu algu samaksāt. Grūti pateikt, cik ilgi tā varēsim turpināt, tomēr atkāpšanās ceļa nav, jo ir finanšu saistības, un jāiet tikai uz priekšu. ◆

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Staburags.lv ARHĪVS

Produkts ar savu garšu

Kategorijas