Beidzot jābūt konkrētībai

2019. gada 24. septembris 00:00

172

Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija atbalsta bijušā Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa iepriekš parlamentā iesniegto likumprojektu par nepilsoņa statusa piešķiršanas izbeigšanu bērniem, kuri dzimuši Latvijā pēc 2020. gada. Par grozījumiem Saeimai vēl būs jābalso otrajā un trešajā lasījumā, bet konceptuāli tiem jau ir atbalsts. Līdz ar to bērns pēc šī gada tiktu atzīts par Latvijas pilsoni, ja vien viņš jau nebūs citas valsts pilsonis vai vecāki nebūs vienojušies par tādas piešķiršanu. Komisija arī izstrādājusi kārtību, kādā Latvijas pilsonība būs piešķirama, ja bērns būs dzimis ārpus Latvijas vai viens no vecākiem ir citas valsts pilsonis. Šis jautājums jau iepriekš cilāts ne reizi vien, bet līdz šim iniciatīva noraidīta. Kā atzinis Raimonds Vējonis — turpināt valstī šādu nepilsoņu institūciju nav pareizi, un kādā brīdī tam ir jāpieliek punkts. Bērniem, kuri piedzimst Latvijā, jākļūst par Latvijas pilsoņiem. Ja vecāki tomēr vēlētos atteikties no Latvijas pilsonības, tad lai viņi raksta iesniegumu un izvēlas to valsti, kuras pilsonību viņi tiešām vēlas. Šobrīd šī kārtība ir otrāda — nepilsoņu vecākiem ir iespēja izvēlēties Latvijas pilsonību, ja izsaka šādu vēlmi.

Biznesa augstskolas “Turība” profesors un bijušais Satversmes tiesas priekšsēdētājs Aivars Endziņš šos likuma grozījumus dēvē kā soli uz labvēlīgāku sabiedrības integrāciju. Turklāt šobrīd, kad ir pagājuši vairāk nekā 25 gadi kopš neatkarības atgūšanas, esot pēdējais laiks izbeigt šo iekapsulējušos politiku. Savukārt sabiedrības pretējais viedoklis ir, ka tas ir solis pretī valsts nodevībai. Turklāt nav jāapgrūtina un jāuzbāžas ar Latvijas pasi tiem, kuri to nevēlas, jo saliedētas sabiedrības vietā dabūsim milzīgu daudzumu Latvijai nelojālu vēlētāju, un Rīgas dome tam jau esot labs pierādījums.

Pēdējos gados dzimušo nepilsoņu skaits nav liels — vidēji 50 gadā, arī nepilsoņu skaits kopumā ir krietni sarucis līdz apmēram 11 procentiem. Tātad vairums cilvēku ir spējuši formulēt savu pārliecību, kas viņi grib būt piederīgi valstij, kurā dzīvo un audzina bērnus. Nevienas valsts iedzīvotāju sastāvs nav pilnīgi monolīts, un katrā sabiedrībā būs pamatnācija un cittautieši. Būtiskākā ir attieksme. Joprojām ir daudzi, kuriem ir pilnīgi vienalga, ka dzīvo Latvijā, bet viņi nesāks vairāk interesēties par valsti, ja kāds nepaies soli pretī. Var, protams, piekrist teiktajam, ka cilvēkam pašam jābūt pietiekami saprātīgam, lai lemtu par pilsonības izvēli savam bērnam un spētu ielikt to “ķeksīti” par labu konkrētajai valstij. Tomēr atcerēsimies, cik cilvēki vispār ir kūtri daudzās jomās. Varbūt viņi nav tam uzrunāti vai arī nejūtas aicināti šajā saimē. Domājošie un motivētie cilvēki savu izvēli izdara vienmēr, bet tieši šie šaubīgie rada vislielākās bažas jebkurā sabiedrībā. Idejas pretinieki bērnus uzskata par draudu valstij, bet tikpat labi ir arī pieaugušie, kuri iegūst Latvijas pilsonību un ne vārda nerunā latviski, turpinot dzīvot tā, it kā te būtu Krievijas province. Pilsonība vai nepilsonība nedod izpratni un pārliecību. To dod pašu pieredze un zināšanas. Nedomāju, ka bērni ir tie, kuriem gluži vai ar varu būtu jālaužas valsts pilsoņu statusā, ja viņu vecāki jau ilgtoši tajā dzīvo un paši tur dzimuši. Varbūt labāk ir nepieprasīt lojalitāti, bet to ieaudzināt, un pilsonības piešķiršana pēc dzimšanas ir viens no šādiem soļiem. Turklāt patiesība ir viedoklī, ka pagājis jau krietns laiks neatkarīgas valsts statusā, un šajā jautājumā ir vajadzīga konkrētība. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Beidzot jābūt konkrētībai

Kategorijas