Dieva ausī — Dānijā

2019. gada 24. septembris 00:00

(2. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 10. septembra numurā.)
30. jūlijs
Šobrīd ārā traki līst, bet debesu jostiņa tik un tā skaisti rozā. Virs tās — tumši mākoņi, zem tās — pelēkie meži. Esmu palikusi vērīgāka pret dabu.

Sēžu savā istabā, dzeru sarkanvīnu un ēdu tradicionālo dāņu sapņu kūku ar kokosriekstiem (un nejautājiet, kāds sakars kokosriekstiem ar Dāniju!). Ļoti garšīgi! Pati tradicionālākā esot ar šokolādi, bet šī esot garšīgākā. Varbūt jāiestūķē tāda mugursomā un jāaizved uz mājām?

Vakar pabeidzu Neiburgas grāmatu, šodien iesāku G. G. Markesa “Neticamais un skumjais stāsts par tiklo Erēndiru un viņas cietsirdīgo vecmāmiņu”.

Šodien Mikaels izrādīja Pjedstetas baznīcu, vakar — Bredstrupas. Tik daudz interesantu faktu un stāstu, arī jaunas pieredzes — divas dienas pēc kārtas kāpu kancelē, paspēlēju ērģeles, paglaudīju baznīcu zvanus un izpētīju to mēles. Vakar pat ielīdu tajā altāra daļā, ko no mirstīgajiem atdala sētiņa. Apskatīju mācītāja grāmatas, rituālu “aizkadrus” — mācītāja darbs tomēr ir kaut kas vairāk par darbu, tam tiešām ir jābūt aicinājumam. Ar skolotājiem jau līdzīgi. Un šeit, Dānijā, tas vispār ir citā līmenī — mācītājam ir statuss, pilnvaras, tiesības lemt, apstiprināt, piemēram, apglabāšanas kārtību — viņš pārstāv aizgājēju un var nepiekrist radinieku vēlmēm. Viņam ir pieeja visu Dānijas iedzīvotāju dzimšanas un miršanas datiem, jo viņš ir tas, kurš tos reģistrē savā rajonā.

Kā darba mīnusu Mikaels nosauc to, ka nekad nevari nodalīt darba dzīvi no privātās, turklāt vienmēr jārīkojas “mācītāja cienīgi”. Un Mikaels saka, viņš zina, ka nekad nebūšot bagāts. Bet tu nekad nebūsi arī nabags, es viņam saku.

Būt mācītājam — tas te nozīmē strādāt valsts institūcijā, tā ir stabilitāte. Un te taču ir Dānija — pat baznīcas soli ir apsildāmi, un baznīcās ir speciāla frekvence, lai dzirdes aparātos labāk varētu dzirdēt sprediķi, te mācītājam piešķir naudu apkopējai, kas tīrītu mācītāja kabinetu un blakus esošo tualeti. Mikaels un Daina apkopēju nealgo. Pareizāk sakot — viņi algo paši sevi, un to viņi arī drīkst. Nu ir šeit tā, ka miljons sīkumos redzi, ka par cilvēku ir padomāts.

Interesanti stāsti bija arī kapos — piemēram, Pjedstetā ļoti spēcīgi izteikta tradīcija veidot tādas kā dzimtas teritorijas, kur atdusas visi vienas fermas ļautiņi — gan radinieki, gan strādnieki parastie. Nu, lūk, un šie fermu kapu placīši vienmēr novietoti fermas virzienā — tā, lai cilvēks guļ Dieva mierā starp savu baznīcu un savu fermu. Jā, visi kapi ir apkārt baznīcām. Jā, šie esot kārtīgi lauki — visi vecie, labi iedegušie un labi sakoptie seniori, ko redzēju dievkalpojumā svētdien, ir “pensionēti fermeri”. Ko tas vispār nozīmē? Vai pie mums zemnieki vispār kaut kad aiziet pensijā? Vai laucinieks vecumā var atļauties nestrādāt, jo valsts viņam tagad maksā pensiju? Es pat nesaprotu, kā tas strādā, bet tur tā ir.

Mikaels brīnās, ka es fotografēju radiatorus zem baznīcu soliem, bet es atceros, kā zem kora kleitas bija jāvelk džemperis, lai baznīcā Ziemassvētkos nenosaltu.

Bet, runājot par tiem fermeriem, — visur citur cilvēki normāli dod ziedojumus katrā dievkalpojumā, bet te izņēmuma kārtā tā neesot, jo fermeri dzīvo pēc cita grafika — viņi ziedo divas reizes gadā. Ražas svētkos septembrī un Ziemassvētkos. Tad nu Mikaels vēl nezina, kā draudze viņu vērtē un cik dāsna ir, jo viņš te kalpo tikai no februāra.

Iepriekšējais mācītājs te kalpojis 38 gadus. Mikaels sparīgi un pārliecināti teic, ka viņš tik ilgi te nepalikšot. Vai vienmēr, kad esam par kaut ko tik ļoti pārliecināti, tas obligāti piepildās?

***
Bredstrupas kapos uzzināju vienu superinteresantu stāstu, kas saistīts ar kādu te piedzimušu un apglabātu personu.
Aplūkojuši pieminekli, jūs teiktu — nekas īpašs, kaut kāds fabrikants vārdā Peter Emil… Es arī tā teicu, bet izrādījās, ka patiesībā piedzima nevis Peter, bet Petrine!

Bērniņš piedzimis ar abu veidu ģenitālijām, un ārsti vienkārši izlēma atstāt sievišķās. Tā nu piedzima Petrīna, kura, kā jau tajos laikos pieņemts, jēdzīgu izglītību neieguva, jo meitenēm jau to nevajag. Bet Petrīnai neauga krūtis — viņai auga bārda un muskuļi… Tas noteikti bija ļoti traki, bet Petrīna nekrita izmisumā. Viņa izcīnīja pieņemšanu pie pašiem augstākajiem karaliskajiem spēkiem un dabūja oficiālu atļauju kļūt par Peteru. Pat baznīcas grāmatā, kur atzīmēta dzimšana, vēlāk esot veikts labojums, ka ar tāda un tāda karaļa vai tml. pavēli tagad šis ir Peter, nevis Petrine. Bet stāsts ar to vēl nebeidzas — ja Peters būtu Peters jau no paša sākuma, viņam būtu pienākusies jēdzīga izglītība, taču tagad viss gājis secen, jo ārsti “nolohojās” un nogrieza kaut ko par daudz nost. Valsts vara piekrīt — tas nav godīgi — un piešķir mūža stipendiju Peteram, lai kompensētu izglītības trūkumu. Bet Peters patiešām nav muļķis. Viņš kļūst par tik veiksmīgu fabrikantu, ka no tās stipendijas pat ņem un kādā brīdī atsakās. Bērnu viņam, protams, nebija, tāpēc, ja nemaldos, naudu viņš ziedojis izglītībai, bet varbūt es tagad jaucu ar dāņu filmu, ko vakar skatījāmies. Tāds, lūk, “trans gender” stāsts jau 19. gadsimtā! Un nekas briesmīgs nenotika, kad Petrīnei atļāva kļūt par Peteru.
(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Dieva ausī — Dānijā

Kategorijas