Komentārs

www.staburags.lv

2019. gada 20. septembris 00:00

Labklājības ministre Ramona Petraviča rosina ar nākamo gadu samazināt bezdarbniekiem izmaksājamā pabalsta apmēru, kā arī saīsināt pabalsta piešķiršanas laiku par vienu mēnesi. Vai šādas pārmaiņas nepieciešamas, un vai tās varētu sasniegt vienu no plānotajiem mērķiem — motivētu bezdarbniekus intensīvāk iesaistīties darba meklējumos?

Ināra Gaile,
Aizkraukles sociālā dienesta vadītāja
— Manuprāt, salīdzinoši maz ir to, kuri nostrādā gadu, uzraksta atlūgumu un ļaunprātīgi izmanto iespēju saņemt pabalstu. Lielākoties par bezdarbniekiem kļūst citu iemeslu dēļ. Štatu samazināšana, uzņēmuma likvidācija kā arī problēmas ar veselību, kuras neapmierina darba devēju — tie ir biežāk sastopami iemesli. Pēc tam nav viegli atrast savai profesijai atbilstošu darbu, turklāt ar iepriekšējā atalgojuma līmeni. Manu radu lokā nesen bija šāds gadījums. Īsti līdz galam neizprotu daudzu darba devēju sūkstīšanos par darbinieku trūkumu. Ja, piemēram, konkursa kārtā piedāvā vakanci, bieži ir jau iepriekš zināms cilvēks, kurš šo darba vietu iegūs. No apkārtējiem bieži esmu dzirdējusi frāzi — “dabūju darbu caur pazīšanos”. Ir gadījumi, kad no darba aiziet slimības dēļ. Turklāt, ja sāk kārtot invaliditātes grupas saņemšanu, tas ir ilgstošs process. Tāpēc jebkurš valsts atbalsts ir svarīgs. Ir cilvēki, kuriem grūti atrast viņu spējām atbilstošu darbu. Ne visi var strādāt kūdras purvā vai ilgstoši nostāvēt kājās. Bieži vien darbu nevar atrast pirmspensijas vecumā esošie, kā arī veselības problēmu dēļ. Vērtējot ministres ierosinājumu, noteikti gribu atzīmēt, ka nepieciešamas diskusijas starp visiem sadarbības partneriem — Pašvaldību savienību, Sociālo dienestu apvienību u. c. ◆

Ingūna Grandāne
SIA “IMIga” valdes priekšsēdētāja
— Man šādam ierosinājumam ir duāls vērtējums. Manā uzņēmumā strādā 35 cilvēki, un personāla mainība ir ne tikai tāpēc, ka cilvēki meklē ko labāku. Iemesli ir arī bērna kopšanas atvaļinājums, veselības problēmas. Tāpēc ik pa laikam ievietojam sludinājumus un meklējam strādniekus. Te saskaramies ar problēmu — cilvēks negrib strādāt vai arī viņš rēķinās ar garantēto pabalstu un no darba aiziet labprātīgi, teju gavilējot, jo deviņus mēnešus varēs nestrādāt. Šādā gadījumā man gribas teikt — nevajag tik dāsni dalīt bezdarbnieka pabalstus. Taču ir gadījumi, ka cilvēks spiests aiziet no darba — uzņēmuma likvidācija, štatu samazināšana, un tā nav labprātīga izvēle. Šajā gadījumā esmu par to, lai pabalstu maksā. Par viņu uzņēmums maksājis nodokļus, un ir negodīgi atņemt viņam to, kas pienākas. Ir arī gadījumi, ka pabalstu izmanto ļaunprātīgi, jo paralēli strādā un algu saņem aploksnē. ◆

Inga Spēlmane,
bijusī bezdarbniece
— Pirmkārt, cilvēkiem būs vēl lielāks juceklis, mēģinot saprast, cik lielu pabalstu kurā mēnesī saņems. Jau tagad, kad spēkā ir trīs dažādas procentu likmes, daudzi to neizprot. Šāds ministres piedāvājums izklausās pēc vēlmes cilvēku pēc iespējas ātrāk atgriezt darbā. Vēl salīdzinoši nesen mainījās noteikumi par laiku, kāds jānostrādā, lai saņemtu pabalstu. Agrāk tie bija deviņi mēneši, tagad astoņpadsmit kalendāro mēnešu laikā jābūt vismaz divpadsmit darbā pavadītiem mēnešiem. Par vakantajām darba vietām. Ja esi gatavs strādāt par pārdevēju no pusastoņiem rītā līdz desmitiem vakarā, tevi paņems atplestām rokām. Neiespējamā misija jāuzsāk, ja vēlas atrast kaut cik normālu darbu. Personīgi neizskatu variantus par darbavietu tālu no Aizkraukles. Tad jārēķinās, ka automašīnai vienmēr jābūt darba kārtībā, jo sabiedriskā transporta kustības laiks ne vienmēr piemērots darba grafikam. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Komentārs

Kategorijas