Gadi ir tikai skaitlis

2019. gada 20. septembris 00:00

153

Pozitīvisms, prieks, darbīgums un interese par dzīvi ir tas, kas raksturo Veroniku Ruļuku no Vietalvas pagasta Odzienas. Tas viss viņai palīdz saglabāt možu garu, nosvinot 90 gadu jubileju. Garajā mūžā bijis daudz visa kā, bet skumjas nomaina atmiņas par priecīgajiem notikumiem.

Astoņas māsiņas
Veronikas kundzes dzimtā puse ir Dunavas pagasts. Vecākiem bijusi sava saimniecība, cēluši māju, jo auguši astoņi bērni. Turklāt — visas meitas! Vai tā bijis vai nē, bet ģimenē dzirdēts stāsts, ka tēvs dažkārt sūrojies, ka nav neviena dēla. Tomēr meitas bijušas vecāku prieks un acuraugs. Visas bērnībā vienādās kleitās un smukas, ka prieks skatīties! Veronikas kundze “iekritusi” pa vidu, un visu mūžu viņu biežāk dēvējuši vienkārši par Veru. Viena no māsām agri mirusi, un arī tagad šajā saulē daudzu vairs nav.
Jubilāre atceras, ka tēvs uzcēlis jaunu graudu klēti, ko iesvētīt un meitas kristīt braucis bīskaps. Bijusi liela balle, un Veronikas kundze no savas krustmātes dāvanā saņēma baranku krelles.

Mierīgo bērnību un cerību pilno nākotni izjauca karš un tad represiju gadi. Vecākus vietējā vara apcietināja par atbalstu mežabrāļiem. Viņu māja bija meža malā, un tajā nereti pēc pārtikas iegriezās tie, kuri slēpās mežā. Lielas izvēles jau tolaik nebija, ja sētā ienāk skarbi vīri. Pēc vecāku aresta meitenes mājā palika vienas pašas un vajadzēja izdzīvot, kā prata.

Zaudē dzimtās mājas
Pēc gada ieslodzījumā vecākus izsūtīja uz Sibīriju, un ģimene vēlreiz tika šķirta. Kad radās iespēja sazināties, māte aicināja meitas braukt pie viņas, bet tik vienkārši tas nebija. Kur lai brauc svešumā un tālumā? Vecākiem tomēr izdevās atgriezties. Tēvs dzimtenē nodzīvoja neilgu laiku, bet mamma gan garāku mūžu, ko pavadīja ar Veronikas ģimeni. Jubilāres dēls Laimonis atceras, ka viņš lielākoties audzis, vecāsmātes pieskatīts un aprūpēts, jo vecākiem vajadzēja strādāt. Pēc atgriešanās no Sibīrijas viņai gan nepienācās nekādi iztikas līdzekļi, arī pensija.

Kara laiks Veronikai liedza arī izglītību, un skolā izdevās pabeigt tikai septiņas klases. Tālāk mācīties nebija iespēju, jo vajadzēja strādāt, apgādāt sevi un palīdzēt māsām saimniekot. Šos laikus joprojām Veronikas kundze atceras ar asarām acīs. Arī vietējie kārtības sargi viņu nelika mierā, lai pasakot, kur slēpjas mežabrāļi, bet ne viņa ko zināja, nekā. Noteikto nodokļu dēļ dzimtā māja jau bija apķīlāta, un ģimene to zaudēja. Tagad no tās nekas vairs nav palicis.

Mācīties patika
Jau vairāk nekā pusgadsimtu jubilāre saistīta ar Vietalvas pagastu. Kad apprecējusies, pārcēlušies uz Garkalni, bet ne vīram, ne viņas mātei nepatika dzīve piepilsētā. Gribējies uz laukiem, un lūkojuši, kur varētu iegādāties māju. Izvēle bijusi par labu Vietalvai. Kad pārcēlušies, ģimenē jau bija piedzimusi meita Vija un dēls Laimonis. Jau daudzus gadus viņi dzīvo savā mājā Odzienas centrā.
Lai arī skoloties nebija iespējas, Veronikas kundze daudz mācījusies kursos — par šuvēju, mežsardzi, lopu apsēklotāju, lopu pārraudzi. Viņai patika mācīties, un tas deva iespēju strādāt dažādus darbus. Vietalvas pagastā atradās darbs vietējā kolhozā un vienubrīd arī kūdras purvā. Laimonis atceras, ka bērni nereti tur vizinājušies kūdras vedamajos traļos, kamēr pieaugušie strādājuši. No darba Veronika nevairījās, dažkārt gadījās, ka pēc kādas ballēšanās slaucējas fermā nav jaudājušas paveikt savu darbu un Veronika izslaukusi visas govis. Darbinieces pēc tam atvainojušās, ka tā iznācis, bet Veronikas kundze neņēma ļaunā.

Tas bija darbīgs laiks, kad arī Vietalvas pagastā valdījusi liela rosība. Kolhoznieki ne tikai daudz strādāja, bet arī prata svinēt svētkus un pulcējās pie klātiem galdiem. Veronikas kundze lielu dzīves pieredzi guvusi, ejot par saimnieces palīdzi dažādos godos. Kad pieredzējušās saimnieces devušās atpūtā, pati pārņēmusi šos pienākumus. Ko vajadzēja, to darīja.

Peļķei līkumu nemet
Daudzus gadus viņa pati vadījusi automašīnu. Savulaik vairākas Vietalvas dāmas apmeklējušas auto vadīšanas kursus, tostarp Veronikas kundze. Viņai iepatikās, un auto stūrējusi visu mūžu, tikai nesen to pārtraukusi. Vadījusi arī motociklu, ko kolhozs devis, lai varētu apbraukāt fermas. Citi teic, ka Veronikas kundze auto vadījusi droši un tikai taisni uz priekšu. Katra peļķe vai bedre noteikti nav apbraukta ar līkumu! Veronikas kundze atceras, kā braukusi uz Lietuvu pirkt savu pirmo zaporožecu. Tas bijis baltā krāsā. Ļoti gribējās savu automašīnu! Līdzi devusies māsīca ar vīru. Atceļā viņi skatījušies, kā Veronika braukusi pa priekšu — pāri ceļa grambām, ka žvīkst vien!

No viņas māsām tikai vēl viena iemācījusies vadīt automašīnu. Reiz no kādiem kapusvētkiem atceļā Veronika ar savu “zapiņu” apdzinusi māsas vadīto moskviču. Par to viņa bijusi tik nikna — kā var apdzīt moskviču! Savā dzīvē Veronika nomainījusi kādus trīs “zapiņus”. Beidzamais bija “golfiņš”, kas tagad stāv dīkā bez savas vadītājas.

Dārzeņu vietā — puķes
Tagad visa viņas saimniecība ir sunītis un kaķītis. Abi mīļi un aprūpēti. Saimniece jau baras, ka kaķis tik gaida gardumus, bet mīļš gan esot. Lai arī gadu skaits pietiekami liels, viņai joprojām tuvi dārza darbi, un visa vasara pagājusi, ravējot un apkopjot dobes. Kartupeļu vagas gan palikušas tikai dažas. Tā kā vairs nav lielas patikas daudz gatavot, tad ēdamās lietas lielākoties nomaina puķes. Mazlietiņ jau vajag no visa. Dārza darbos viņu fotogrāfijā iemūžināja vietējais fotogrāfs Ēriks Sprindžuks, kurš nu jau aizsaulē. Tajā redzama visa viņas būtība — darbā un dārzā.

Tagad Veronika iecienījusi arī seriālus televīzijā. Jubilāre smaida, ka nu viņa palikusi laiskāka un daudz ko vairs negribas darīt, par ko apkārtējie saka — viņa noteikti var to atļauties. Pāršķirstot fotoalbumu, jubilāre atzīst, ka dzīvē daudz kas bijis. Tomēr svarīgākais ir ģimene, kas pulcēsies arī viņas jubilejas svinībās. Meitas dzīvo Slokā, bet dēls pie viņas. Veronikas kundzei ir četri mazbērni un gaidāms trešais mazmazbērns. Visi jaunie savās dzīvēs un, kā teic vecāki, pie vietas. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Gadi ir tikai skaitlis

Kategorijas