Dieva ausī — Dānijā

2019. gada 17. septembris 00:00

(1. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 10. septembra numurā.)
***
(vēls vakars)
Biju uz dievkalpojumu. Labi, ka Daina tomēr nāca līdzi — par to priecājos gan es, gan Mikaels. Baznīca no iekšpuses bija mazāka, nekā no ārpuses varētu domāt. Ļoti biezas sienas — izturētu gan vētru, gan karu, man šķiet. Saskaitīju kādus 37 dievkalpojuma apmeklētājus. No tiem tikai trīs nebija veci — es, Daina un viens jauns džeks, kas laikam ir dēls vai mazdēls vienam no vecajiem pāriem. Nu ok, vēl meitene, kas dala dziesmu grāmatas un dzied visiem priekšā, arī ir jauna. Bet viņai jau esot trīs bērni.
Dievkalpojums pēc sava formāta ļoti līdzinājās tiem, ko esmu redzējusi Latvijas luterāņu baznīcās un arī pie anglikāņiem. Tikai tas baltais kruzuļotais žabo, protams, visu padarīja nedaudz amizantāku, lai gan uz beigām jau pieradu.
Pēc dievkalpojuma Mikaels stāstīja, ka tas žabo saglabājies no kāda 16. gadsimta, kad visi nēsāja lielas un sapūderētas parūkas, un arī paši traki pūderējās. Žabo mērķis bijis vienkārši pasargāt melno talāru no pūdera pēdām. Jocīgā kārtā pūderis izgāja no modes, parūkas tāpat, bet šis kruzuļu vainags gan ne.
Mikaela sprediķī esot bijis stāsts no kādas jaunas lugas. Tēvam bija trīs dēli un tikai viens burvju gredzens, kas tā nēsātāju padara visiem tīkamu un viņa darbus Dievam tīkamus. Tēvs nevarēja izlemt, kuram dēlam gredzenu atstāt, tāpēc uztaisījis vēl divus identiskus dublikātus un iedevis katram dēlam pa vienam gredzenam. Dēli to nezināja un katrs sāka “zīmēties”, ka viņš ir galvenais un ka viņu tēvs mīlējis visvairāk, bet tad atklājuši, ka gredzenu saņēmuši visi trīs. Gājuši pie tiesneša, lai tas noskaidro īsto, bet arī tiesnesis to nav varējis, tāpēc uzlicis katram dēlam par pienākumu dzīvot ar apziņu, ka tieši viņa gredzens ir īstais, un tad jau, kad mirs, būšot redzams, kurš no dēliem visiem ir vistīkamākais un kura darbi vistīkamākie Dievam. Stāsts ar to arī beidzoties, vismaz tā man Daina atstāstīja, bet Mikaels savā sprediķī to pārvērta līdzībā, ka arī reliģijām savā starpā nevajadzētu strīdēties, lai pierādītu, kura ir tā pareizākā un pārākā par citām — katrai vienkārši vajadzētu darboties pēc labākās sirdsapziņas, ticot, ka tā ir īstā, nevis censties karot ar citām. Vismaz tā man Daina to pārstāstīja.
Pēc tam vēl, sēžot zālītē, ēdot Mikaela paštaisīto saldējumu (pasakains!) un vērojot saulrietu, daudz runājām par reliģiju. Mjā, ja tāda izpratne par visām lietām būtu kādai konfesijai šeit, Latvijā, varbūt es nebaidītos tai piederēt. Labi, anglikāņu baznīca ir tāda, bet kaut kā kristīties angļu valodā tomēr šķiet nedabiski.
29. jūlijs
Ja varētu sākt pierakstīt visas tās stulbās vai laimīgās lietas, tās trakās, neticamās sakritības, tos “Dieva pirkstus”, kas filmās liktos pārāk nereāli, bet patiesībā dzīvē izrādās pavisam iespējami... Ņem un notiek. Man liekas, ka tādu patiesībā ir ļoti daudz, bet tagad, protams, neviens nenāk prātā.
Šodiena velkas lēni, jo daudz jau ir izdarīts, bet vēl nav pat četri!
Bija privātstunda, pēc tam strādāju pie datora, tad gatavoju pusdienas, jo Daina un Mikaels aizgāja ciemos pie vienas draudzes locekles (vecas, protams), kura apsolīja Dainai atdāvināt savu velosipēdu.
Līdz promiešanas brīdim Daina bija ieslēgusies savā darbistabā un ignorēja mūs. Gleznoja laikam. Es, Eko un Mikaels kā tādi trīs bārenīši saucām, klauvējām, bet nekā. Nu neko, visus sasāpējušos jautājumus atrisinājām paši, tā ka malacis Daina, ka neļāva traucēties. Vai es arī tā varētu, nejūtoties vainīga un nejūtoties, ka bez manis neviens neko atrisināt nevar?
***
Varbūt jāiemācās neatskaitīties? Tagad pat — kāpēc man jāziņo Dainai un Mikaelam, kur es esmu? Nē, nu pavisam vienkārši — ja nu kaut kas notiks, viņi vismaz zinās, kādā virzienā mani meklēt. Vienmēr kaut kas var notikt, īpaši, ja svešā valstī, svešā vietā paņem svešu velosipēdu, kam ir tikai viens ātrums un draņķīgas bremzes. Ceļi gan te ir ļoti labi, bet ļoti mīl iet augšup un lejup. Izbraucu cauri vairākiem ciematiņiem — gandrīz visur vienādas mājiņas, stikla verandas, citiem priekšā glīti, sakopti dzīvžogi tā, lai neko cauri nevar redzēt. Citur redzi, kā sieviete glezno stikla verandā. Citur veca kundze lasa grāmatu. Citur dzirdi, kā bērni smejas.
Daina stāstīja, ka Dānijā cilvēki daudz lielāku uzmanību pievērš interjera dizainam, tas šeit līdzvērtīgi stāv blakus citiem mākslas veidiem. Cilvēki zina interjera dizaineru vārdus. Jūs kādu zināt? Es nē.
Braucot garām visām tām mājām un skatoties svešos logos, es arī sāku to dizaina lietu pamanīt — uz palodzēm stāv modernas vāzes vai dekori, bet lampas pie griestiem!!! Kā no izstādes vai “IKEA” otrā stāva. Viss tāds stilīgs.
Tagad sēžu pie jūras, atspiedusies pret laivu, kas, uz mutes apgāzta, sauļojas krastā.
Te ir milzīgi lielas, baltas muižas — pilis apkārt, kaut kas ne parastajiem mirstīgajiem domāts.
No pakalniem braucot, bremzes līdz galam neatlaidu.
Laikam tā sajūta, ka viss kaut kas jau ir noticis, jo lasu tos Neiburgas stāstus — dažās stundās no rīta paspēj izdzīvot vairākus stāstus, un tad liekas, ka diena jau pilna, lai gan ar mani pašu vēl nekas nav noticis.
***
Amerikāņi savu karogu var likt jebkur — uz pludmales dvieļa, uz bikini biksītēm, uz zeķēm un iešļūcenēm. Ar Latvijas karogu mēs nevaram pat iedomāties tādu izrīkošanos. Nu nevarētu es pludmalē slaucīties Latvijas karogā! Iespējams, tas ir tādēļ, ka daudzus gadus karogs bija jāslēpj — mana paaudze, protams, to nav pieredzējusi, bet pietāte arī mūsos ir ielikta milzīga. Mums karogs ir tik svēts, ka vienu brīdi pat sodu varēja dabūt par tā neizkāršanu. Dāņi šajā ziņā ir labs paraugs, kā neiekrist galējībās. Viņiem patīk savs karogs, viņiem tas plivinās gandrīz katrā pagalmā (tikai tāds šaurs un garš, kā svētku lente). Un Mikaels stāsta, ka dāņiem patīkot savu karogu likt arī daudz kur citur — Ziemassvētku eglītes nereti rotājot ar maziem valsts karodziņiem, arī uz dzimšanas dienas kūkām bieži esot vienkārši valsts karogs. Tas man šķiet jauki.
(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Dieva ausī — Dānijā

Kategorijas