Patīk būt daudzveidīgām

2019. gada 13. septembris 00:00

Šī būs neierastāka saruna. Ierastā dialoga vietā sarunājāmies trijatā — es ar Līgu Volkovu un viņas meitu Olīviju. Lai arī Olīvijai ir tikai 8 gadi, brīžiem šķita, ka man pretī sēž pieaudzis cilvēks — patstāvīgi domājošs, ar savu viedokli un interesantu domu ceļu. Olīvijas lielākā aizraušanās ir grāmatas. Viņa tās gluži vai “apēd” — ar acīm un prātu. Vēl viņa kā sūklis uzsūc visu, ko dzīve tik mazam bērnam var piedāvāt — spēlē klavieres, dejo tautas dejas, dzied popgrupā “Sprakšķi”. Mamma Līga studējusi Latvijas Universitātē. Ieguvusi bakalaura grādu (vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja specialitātē) un maģistra grādu pirmsskolas pedagoģijā. Ir vēlme stāties doktorantūrā, studēt izglītības vadību. Ir grāmatas “Vērtību vācelīte pasakās, rotaļās un spēlēs” līdzautore. Tā paredzēta 5 — 6 gadus vecu bērnu apmācībai. Tētis Andrejs studējis Starptautiskajā praktiskās psiholoģijas augstskolā un ieguvis datordizainera kvalifikāciju un bakalaura grādu. Vēl pagājušajā gadā ģimene dzīvoja un strādāja Rīgā. Tieši pirms gada Līga un Andrejs Volkovi ar meitu Olīviju (8) un dēlu Helmutu (2) atgriezās Andreja dzimtajā Aizkrauklē.

Drošāka vide bērniem— Kāpēc no Rīgas pārcēlāties uz Aizkraukli?
Līga (L.): — Aizkraukle mums nav sveša — vīrs ir no šejienes, es no netālajiem Skrīveriem. Te ir mierīgāk, klusāk, drošāk. Meita pērn sāka iet 1. klasē, un gribējām viņai rāmāku vidi, ne Rīgu. Te viss ir pa rokai. Bija grūti sadzīvot ar domu, ka bērnam būs nedroša vide pagalmā pie daudzdzīvokļu mājām, turklāt bez mūsu klātbūtnes. Protams, Rīgai ir arī savi ieguvumi. Tur mēs ļoti bieži apmeklējām kultūras pasākumus. Katras brīvdienas uz Leļļu teātri, kino, āra pasākumiem. Ziemā — slēpošana, slidošana, šļūkšana ar kamerām. Aizkraukles kompaktums ir patīkams, tikai brīžiem rada sajūtu, ka visu laiku ejam pa riņķi. Īpaši jau bērnam tas ātri apnīk. Nepatīk arī sākumskolas novietojums — Rūpniecības ielā. Tā nav vieta, kur dienu pavadīt maziem bērniem, kuriem ikdienā ir spēles, fiziskās aktivitātes. Tur tam nav vietas. Izejot no skolas, bērns principā nonāk uz ielas.

Olīvija (O.): — Rīgā ir vairāk aktivitāšu, ir, ko darīt. Aizkrauklē viens mazs, viens liels spēļlaukumiņš un vairāk neviena.
— Esi pārliecināta, ka arī turpmāk šeit dzīvosiet?
— Viss atkarīgs no apstākļiem, un negrasos ko tādu apgalvot. Dzīvē var satikt cilvēkus, kas maina domas un sajūtas, līdz ar to ļauj pieņemt lēmumus, par kuriem šobrīd pat nedomāju. Varbūt pēc gada dzīvosim Anglijā, Spānijā, Dagdā vai Nirzā pie ezera.
Nauda par lasīšanu
— Olīvija no maija līdz jūlijam piedalījās grāmatizdevēja “Zvaigzne ABC” rīkotajā lasīšanas stafetē. Cik daudz tā bija viņas izvēle, cik — vecāku ierosinājums?
O.: — Mamma ieteica, un es piekritu. Man ļoti patīk lasīt — brīvajos brīžos un arī tad, kad liek. Lasu biezās, nevis plānās — bebīšu — grāmatas. (Rāda ar pirkstiem, cik plānas nelasa — aut.) Romānus vēl gluži nē. Bija viena — “Beilija stāsts” — ļoti laba. (“Beilija stāsts. Aizraujošs stāsts par suni un viņa zēnu”. Autors — Viljams Brūss Kamerons — aut.) Lasīšana ir mans vaļasprieks, daru to arī, kad nav ko darīt. Dažas grāmatas pat lasu vēlreiz, tik ļoti tās patīk. Dažreiz iesaku arī citiem. Laukos dažreiz lasu arī žurnālus. “Ievas Stāstus”, piemēram, nesen par “Izsvītroto zvaigzni”, kas bija slavena visā padomijā. Žurnāli ir laba lieta.
L.: — Lasīt viņa sāka četros gados. Līdz piecu gadu vecumam visas grāmatas pirkām. Tagad mums mājās ir ļoti liela bibliotēka, kuru nodosim mantojumā brālim. Pa kādai nopērkam, ja ļoti uzrunā, bet, kad Olīvija sev atklāja Aizkraukles bērnu bibliotēku, pārsvarā izmantojam to. Tagad mēdz stundām tur sēdēt. Mājās viņas istabā siena ir nolīmēta ar viņas pašas rakstītiem pārspriedumiem, pārdomām par kaut ko izlasītu. Olīvija izteikusi arī vēlmi rakstīt grāmatu. Tā būšot par diviem kaķiem — Mačo un Čomu.
Lasīšanas stafetei bija jāizlasa līdz 16 grāmatām, bet viņai sanāca pat par sešām vairāk. To viņa izdarīja trīs nedēļās. Pārējā laikā gatavoja videorecenzijas par katru no grāmatām. Tās bija jānosūta konkursa rīkotājiem, un kopvērtējumā deva papildu punktus.
— Ko vēl nozīmē piedalīšanās “Lasīšanas stafetē”?
O.: — Par izlasītajām grāmatām dod balvas. Ja izlasītas visas 16 — balvā ir 100 eiro. Dalībniekus vērtē žūrija, un, ja viss ir rūpīgs, skaists, atbilstošs, tad dabū naudu un jūras ceļojumu. Man jau krājkasītē bija kādi 200 eiro. Tā kā es neieguvu ceļojumu ar prāmi, tad sarunājām ar tēti, ka es varētu pielikt savus simts eiro un kopīgi aizbraukt savā ceļojumā. Varētu būt forši. Ļoti, ļoti ceru, ka nākošajā reizē dabūšu gan naudu, gan ceļojumu.
L.: — Redzējām viņas acīs degsmi. Tētis viņai palīdzēja ar videorecenzijām — filmēja. Olīvija bija vecuma grupā no 7 līdz 9 gadiem, kurā piedalījās 30 bērni. Konkursā kopumā ap 400 bērnu, bet no Aizkraukles puses viņa bija vienīgā. Augusta beigās Rīgā uz prāmja “Tallink’’ bija uzvarētāju apbalvošana. Olīvija saņēma diplomu un aploksnīti ar īstu 100 eiro banknoti.
Nevar tikai ķēmiņus un dzīvnieciņus
— Ko Olīvija dara, kad nelasa?
L.: — Laukā dzīvoties viņai ne pārāk patīk. Raksta pati savus dzejoļus, stāstiņus. Jau no piedzimšanas brīža vakaros lasījām viņai priekšā pasakas, stāstus līdz brīdim, kad viņa pati sāka to darīt. Lai gan arī tagad viņa šad tad prasa, lai palasu. 1. klases beigās Olīvija saņēma atzinību no Aizkraukles bērnu bibliotēkas kā cītīgākā lasītāja.
O.: — Es būšu māksliniece, tāpēc man arī tagad patīk mākslot. Negribas latviešu valodu, kaut kādas grūtas lietas. Vienreiz laukos mēģināju zīmēt Monu Lizu, bet nesanāca. Visu laiku nesanāk. Ja grib kļūt par mākslinieku, jāzīmē arī slavenības, nevar tikai tā — ķēmiņus un dzīvnieciņus. Man patīk arī telefonā kaut ko krāsot, zīmēt. Spēles attīsta smalko motoriku.
L.: — Viņai patīk viss, kas saistīts ar fantāziju, domu lidojumu. Apmeklē gleznošanas un zīmēšanas nodarbības Aizkraukles Interešu izglītības centra Mākslas akadēmijā pie skolotāja Bruno Baha. Šogad viņa piedalījās daiļlasīšanas konkursā Neretā, tika izvirzīta republikas līmenī uz Jelgavu, kur ieguva augstāko pakāpi. Lasīja Māras Cielēnas dzeju.
No šī gada viņa sāks iet mūzikas skolā. Līdzīgi kā es, arī Olīvija var pēc dzirdes nospēlēt iepriekš dzirdētu dziesmu.

Lai skola nerada protestu
— Kā tu jūties šodien, laikā, kurā dzīvo?
— Viss atkarīgs no tā, kā uz to skaties. Var pamosties un domāt — cik jauki, brauksim uz Rīgu, iesim uz teātri, koncertu. Var pamosties drūms — atkal tas rīts! Tas attiecas arī uz bērnu audzināšanu, un es piederu pie tiem pirmajiem. Vēl kāda atziņa — nevajag paļauties uz kādu, bet apzināties, ko pati varu. Man svarīgi apkārt just sabiedrību, tajā pašā laikā saglabājot sajūtu, ka neviens netraucē. Noslēgties, pabūt vienai.
— Mūsdienās mums katram, tajā skaitā bērniem, ir ļoti plašas izvēles iespējas. Kā tajās neapjūc?
— Vispirms cenšos saskatīt pozitīvo. Ja redzu, ka Olīvijai skolā nepatīk matemātika, necentīšos viņai to uzspiest. Ir mājasdarbi, kontroldarbi, kas jāizdara, bet nekad neteikšu — sēdēsi līdz naktij, bet izdarīsi. Drīzāk palīdzēšu viņai. Lai neveidojas protests, ka vairs nevēlas iet uz skolu. Lai nav tā, ka deviņu gadu vecumā iestājas depresija un desmit gados aiziet no mājas. Atceros savu skolas laiku. Tad, ja nepadevās eksaktie priekšmeti, biji sliktais, nederīgs. Nevis uzsvēra talantus, to, ko māk, bet noniecināja. Toreiz bija tāda sistēma.
— Kādēļ izvēlējies studēt pedagoģiju, konkrēti valodu?
— Izvēle bija cieši saistīta ar vēlmi rakstīt grāmatas. Protams, patika un joprojām patīk viss, kas saistīts ar literatūru — pareizruna, domas lidojums, fantāzijas plūdums. Kad gāju studēt, vēl nebija tādas iespējas kā studiju programma rakstniecībā Liepājā. Gribēju būt rakstniece — rakstīju dzeju, prozu, iesāku romānus. Tas man viss ļoti patika. Vienubrīd domāju par mācīšanos Filoloģijas fakultātē, bet tur līdzi nāk antīkās lietas, kas man neinteresē. Skolotāja profesijā viss iepriekš nosauktais sasaucas. 5. — 6. klasē es nepildīju mājasdarbus, bet lasīju bibliotēkā paņemtu grāmatu. Četrus — piecus simtus lappušu bieza grāmata man bija divām dienām. Kā filmā “Matilda”, kur viņa grāmatas mājās ratiņos veda. Tas ir stāsts arī par mani. Bija laiks, kad lasīju tikai romānus, tad tikai latviešu klasiķus — Upīti, brāļus Kaudzītes. Kādu laiku aizrāvos ar dzeju — Vācieti, Ziedoni. Līdzīgi kā tagad Olīvijai uz sienas salīmētas lapiņas ar pārdomām, man visas sienas mājās bija nolīmētas ar dzejoļiem.
Bērni vēl nav salauzti
— Ko, tavuprāt, cilvēkam dod lasīšana?
— Paplašina redzesloku. Var braukt ceļojumos un cerēt, ka notiks kas līdzīgs, bet tā nav. Arī ceļojumā esot, grāmatu var ņemt līdzi, un kādā brīdī, kad gribi atslēgties no visa, pabūt viens pats — noder grāmata. Olīvija grāmatas ņem līdzi, kad brauc pie vecvecākiem uz Skrīveriem vai Koknesi. Mums abām grāmatas ir brīvība.
— Tev patīk valoda, spēlēties ar vārdiem.
— Spēlēšanās ir cieši saistīta ar grāmatu lasīšanu. Tā ir tā daudzveidība, kuru iegūsti lasot. Pēc vārda kabatā nav jāmeklē. Vienmēr ir, ko pateikt. Var lakoniski, īsti pateikt savu domu, un tas cilvēku aizskar, bet var bliezt visos veidos, sarunāt daudz, bet otrs tomēr neko nesapratīs. Tāpat svarīgi ir saprast zemtekstus un spēt tajos runāt.
— Vai šajā gadījumā varam runāt par dažādām sabiedrības daļām, kuras viena otru nesaprot?
— Principā jā. Strādājot ar bērniem, šī problēma nav tik izteikta. Viņi vēl nav salauzti. Ir patiesi, viegli komunicēt. Ar laiku sistēma viņus salauž. Bērnudārzā problēmas nereti sākas ar viņu vecākiem.
— Latvijas sabiedrībā vērojama noslāņošanās — tajos, kas interesējas, domā, un tajos, kuriem viss ir slikti un vienalga.
— Tāpēc, ka cilvēks savā dziļākajā būtībā ir nelaimīgs. Mēs varam dzert kafiju, sarunāties, smieties, likt bildes soctīklos. Bet patiesībā viss ir citādāk. Jautājums ir — kāpēc mēs to darām? Tāpēc, ka esam tik laimīgi? Vai iespējama totāla laime? Ja saskaras divi īstie cilvēki, domāju, ka jā. Paskaties uz bērniem bērnudārzā! Kāpēc draudzējas tieši tie, konkrētie bērni? Tāpēc, ka viņiem ir punkti, kas saskan. Un tie ir tie paši svarīgākie. Pieaugušo pasaulē, ar kādu kopā esot, mēs varam notēlot laimīgos, bet ja paskatāmies dziļāk... ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Patīk būt daudzveidīgām

Kategorijas