Dieva ausī — Dānijā

2019. gada 10. septembris 00:00

Šovasar man bija iespēja desmit dienas padzīvoties Dānijas laukos — mazā ciematiņā Bredstrupā, kur mani mīļi uzņēma Daina, Mikaels un viņu jestrais sunītis Eko. Viņa — latviete, kura studē pedagoģiju, glezno un rītos nodarbojas ar jogu. Viņš — luterāņu mācītājs, teoloģijas maģistrs, kurš pārzina vismaz sešas valodas, tostarp sengrieķu valodu un ivritu, bet tagad lēnītēm ielaužas latviešu valodā, jo Mikaelam ir svarīgi zināt savas nākamās sievas — Dainas — dzimto valodu.

Viņi kopā dzīvo mācītājmājā, kurai vienā pusē ir auzu lauks, bet otrā pusē Mikaela darbavieta — baznīca. Māja ir tik plaša, ka neuzņemt ciemiņus patiešām būtu grēks, tāpēc viņi regulāri aicina ciemos draugus un ģimeni, lai dotu iespēju izbaudīt mazā Bredstrupas ciematiņa mieru un idilli, bet, ja miers nedaudz apnīk, tad tuvāku vai tālāku izbraukumu attālumā ir arī pilsētas un muzeji, kas gan pārsteidz, gan iedvesmo. Jutos kā nonākusi paša Dieva ausī, un beidzot bija arī laiks šo to pierakstīt no redzētā, uzzinātā un pārdomātā, tāpēc tapa šīs piezīmes.
27. jūlijs. No rīta pamodos un pa logu redzēju zaķi. Esmu Dānijā. Mikaels raksta sprediķi. Daina glezno, Eko gaida, kad viņam kāds pametīs kociņu, bet es vienkārši gribu kaut ko pierakstīt, lai pēc tam atcerētos. Zāles pļāvēju—robotu sauc Viktors. Viņš strādā pats savā nodabā, bet vispār viņš varot iebuktēties arī manī.
Man priekšā ir Viktora nopļautais mauriņš, tālāk auzu lauks, tālāk laikam mežs. Tagad sāk likties, ka varbūt tiešām astoņas dienas ir par maz, bet nu redzēs. Šodien ir otrā pilnā diena, atbraukšanas dienu neskaitot.
Laiks ir burvīgs, vakar pie jūras pat nedaudz apdedzinājos, nākamnedēļ līšot lietus. Lasu A. Neiburgas “Stum stum”. Paldies Dainai par to, ka šī grāmata stāvēja “manā” istabā uz naktsskapīša.
Es īsti nezinu vai zinu, ko darīt ar mieru, visu laiku šķiet, ka “tūlīt sākšu kaut ko darīt”. No telefona arī nevaru atrauties, bet mēģināšu.
Bredstrupa ir mazmazītiņš ciematiņš, apmēram 700 iedzīvotāju, bet divi bērnudārzi! Veikala gan neviena. Vakar Daina izrādīja pilsētu Fredericia — Frederiči, latviski sakot — tuvāko pilsētu ar tās zvaigznes veida aizsargvaļņiem. Tādi paši esot Daugavpilī un, ja nemaldos, arī Bolderājā. Šajā pilsētā ir viens no pirmajiem pieminekļiem, kas veltīts vienkāršajiem karavīriem, nevis kaut kādam karavadonim.
19. gs. vidū 6. jūlijā te bijušas lielas cīņas, bet tieši Frederičes karavīri noturējuši pozīcijas, lai vācieši neieņemtu vairāk no Dānijas teritorijas. Jā, mēs esam netālu no Vācijas robežas. Tagad pat Frederičes luksoforos ir maršējoši vai stāvoši karavīri. Tā esot bijusi vietējo vidusskolēnu ideja. Vēl viena forša ideja, ko Dānijā izdomājuši vidusskolēni, ir ““welcome” kastes” — cilvēki, kuri ievācas jaunā pilsētā, no domes saņem kasti ar dažādām praktiskām dāvaniņām un informāciju, kas var noderēt. Mīļi. Palīdz veicināt piederības sajūtu.
Mikaels Bredstrupā ir mācītājs, no savas vannasistabas (jā, man te ir pašai sava — atsevišķa tualete un duša) loga es redzu viņa darbavietu — baznīcu. Un kapus ap tiem. Baznīcas zvans katru dienu zvana astoņos no rīta un sešos vakarā. Rīt gribu aiziet uz dievkalpojumu. Un apskatīt kapus, protams.
Vakar kapi, ko redzēju pilsētā, vairāk izskatījās pēc daiļdārza ar visādiem krāšņumaugiem, perfekti apcirptiem krūmiem, perfektiem taku labirintiem un perfektu oļu segumu viscaur. Pašas kapavietas vispār bija grūti pamanīt. Nomirsti un guli kā tādā Rundāles pils dārzā teju pašā pilsētas centrā. Jocīgi. Skaisti.
Viktors tomēr izlēma nebraukt man virsū — dažus metrus pirms manis pagriezās un aizbrauca prom.
***
Šodien vēl bijām uz džeza festivālu Rībē (Ribe). Skaista, koša pilsētiņa, ko sākumā neatšķīru no Frederičes. Te bija Doma baznīca, kas mani pārsteidza tā, kā vēl neviena baznīca nebija pārsteigusi.
Jau no ārpuses. Tās trīs torņi pa gabalu izskatījās kā trīs dažādas baznīcas, kas vienkārši sabūvētas blakus. Tik dažādi tie bija — katrs savā arhitektūras stilā, katrs piebūvēts klāt citā laikā. Bet iekšā bija vēl trakāk — burvīgas, greznas ērģeles aizmugurē, raibu raibās kolonnas pa vidu, bet altāra daļā — košās krāsās, Pikaso cienīgā kubismā, 80. gadu bezgaumīgās kompozīcijās kolāžas tehnikā kādas piecas briesmīgas “gleznas”, kas altāra centrā esošo krustu padara pilnīgi neiederīgu vai nepamanāmu. Tas tik ļoti kontrastē ar visu pārējo baznīcu, ka to var nosaukt tikai par kaut kādu montāžas kļūdu — it kā divas nesaderīgas bildes būtu salīmētas vienā. Un uz griestiem vēl tādi paši ķēmi indīgi zilās un netīri dzeltenās krāsās. Nekādu garīgumu tas īsti neraisa, vai zinies. Grūti tikt pāri tam kontrastam vēl tagad.
Šobrīd, sēžot pie loga, caur kuru atkal redzams gaiši dzeltenais auzu lauks, tālāk mežs, virs visa tā skaisti apmākušās debesis, es vienkārši nesaprotu, kā cilvēki, kuri ikdienā redz šādu harmoniju, varēja baznīcā ielikt kaut ko tik briesmīgu.
28. jūlijs. Nogulēju kādas 12 stundas vēsā mierā. Pāris reizes gan pamodos un pārbaudīju, cik pulkstenis, it kā tas kaut ko mainītu, bet tas laikam pieradums. Nedzēru kafiju. Dzēru melno tēju. Tas arī pirmo reizi pēc ilgiem laikiem. Mikaelam no rīta bija “viesdievkalpojums” citas pilsētas baznīcā. Jau pulksten 9 rītā. Turienes mācītājam atvaļinājums.
Pagājušajā svētdienā tur baznīcā bijuši astoņi cilvēki, šodien — 15. Sanākuši uz jauno, svešo mācītāju paskatīties. Smieklīgi, bet kārtējais pierādījums, ka cilvēku ziņkāre visur ir vienāda — maksā viņi baznīcas nodokli vai nemaksā. Bet pati sabiedrība jau, protams, atšķiras — Dānijā cilvēki ir pieraduši uzticēties sistēmai, jo sistēma strādā. Mums īsti tādas pieredzes nav.
Mikaels pārbauca mājās savā smieklīgajā mācītāja tērpā — melnā “kleita” kā jau visur, bet ap kaklu balta, kruzuļaina apkakle kā klaunam. Vai kā vēdeklis ap kaklu.
Tad nu iedomājies tādu garu, melnbaltu klaunu lienam ārā no mazas, baltas mašīnītes, ar kādu viņš brauc (šeit gandrīz visiem ir identiskas tādas mašīnītes).
Kā atzīst pats Mikaels — dāņu luteriskā baznīca ir superprogresīva visos jautājumos, izņemot mācītāja tērpu, kur nekas nav mainīts jau gadusimtiem. Latvijā gan laikam ir otrādāk. Dānijā sievietes var būt mācītājas. Homoseksuāli pāri var laulāties baznīcā, bet mācītajiem, kuriem tas tomēr šķiet nepieņemami, ir tiesības atteikties šādus pārus laulāt, bet tā ir viņu pašu izvēle, ko neviens ne atbalsta, ne nosoda.
Brokastojot ar Dainu, runājām par mākslām, filmām un izglītību. Forši, ka brokastu laikā var būt īstas sarunas par šādām tēmām. Tādas abpusēji ieinteresētas sarunas.
Ai, kā tikko auziņas viļņojās!
Kā šejienes ainava atšķiras no Latvijas ainavas? Te gar visām lauku ceļmalām nav elektrības stabu. Dāņi ieguldījuši diezgan lielus līdzekļus, lai lielāko daļu no visiem vadiem ieraktu zemē. Es to sākumā nepamanīju, vienkārši jutu, ka ainavā kaut kas atšķiras, lai gan debesis, lauki un koki izskatās ļoti līdzīgi.
(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Dieva ausī — Dānijā

Kategorijas