Cik Dievs licis, tik jādzīvo

2019. gada 6. septembris 00:00

473

Sunākstes pagastā, Pikslaukos, piecus kilometrus no Sunākstes centra, dzīvo Marija Juruša (agrāk Strode). Vietējie viņu mīļi sauc par Marijas tanti.

Uzmauc cepuri un “vīlē”
“Krīt kā kaķis — vienmēr uz kājām” — tas ir par Mariju. Lai gan ierasts par cilvēka kaitēm daudz un skaļi nerunāt, šoreiz šķita vietā pateikt, ka lauzusi viņa teju visu, ko iespējams — abas kājas, abas rokas, ribas. “Sadauzos, paguļu, sadzīst, un dodu atkal tālāk.” Klausoties viņā, sevī nodomāju — kaskadiere. Īpaši tad, kad ar aizrautību stāsta par braukšanu ar kvadriciklu. Jā, 76 gadu vecumā vēl brauca — bez tiesībām, bez drošības ķiveres. No mājām līdz Sunākstes centram, veikalam, pēc avīzes uz Zilkalni, no lauka sienu veda. Gadus desmit nobrauca. ”Iemācījos ātri. Sākumā iedeva pa lauku pabraukt, lai nav, kur atdurties. Aha, iet tā lieta! Tad pa ceļu palaidu, “pavarotņikus” parādīja, kā ieslēgt. Uzmaucu cepuri un “vīlēju”. Tik bija bail, ka policija neaptur.” Braukšana beidzās, kad kādā dienā sakrāva kaudzi siena, lai vestu to mājās, bet kvadricikls nebija iedarbināms. “Nekā. Mirons.” Zvanījusi mazdēlam un teikusi, lai savāc, lai nervus nebojā! Tagad, trīs dienas pirms Marijas 80. dzimšanas dienas, jautāju viņai — ja dāvanā saņemtu četru riteņu motociklu, vai brauktu? “Protams, tur nekas grūts nav, tik jānotur “ručka”,” viņa smaidot saka.
“Tā mēs tur rukājām”
Skanēs banāli, bet Marijas spēcīgākais dzīves dzinulis ir darbs. “Nu kā es nedarīšu? Tas ir mans dzīvesprieks,” viņa saka. “Kad sāk kas sāpēt, iekrītu gultā ar visām drēbēm, paguļu, pāriet, ceļos un eju.” Tā tas bijis no paša sākuma. Tā tas ir tagad. Lai arī ikdienā dzīvo viena, joprojām apdara visus kūts un mājas darbus. Pagājušajās brīvdienās te bijusi kartupeļu talka, un sētā piebērtas pilnas, apsegtas stāv divas traktora piekabes. “Gaidu, kad māsa Vija no Sunākstes atbrauks, atsegs, bet, kamēr gaidu, domāju, ka pati arī varu.” Kam tas viss? Kūtī esot teliņš, ruksis, vistas. Tagad tik daudz kartupeļu nevajag. Augustā sareiba galva, krita, nonāca slimnīcā, un govi nācās pārdot.
“Būšu astoņdesmit gadus nomēzusi. Nostrādājusi.” Ģimenē bijuši deviņi bērni — četras māsiņas un pieci brāļi, no kuriem tagad tikai viens dzīvs. Dzīvoja Latgalē, Varakļānos. Pirmās četras klases pagāja Cekules skolā, pārējie gadi — piecus kilometrus attālajos Varakļānos. Pārsvarā gāja kājām, vien tad, kad no Lubānas vezumnieki veda sienu, varēja iekārties atsējās un šļūkt pakaļ. Rudeņos gāja palīgā mammai lauku darbos. Tolaik audzēja mūsdienās reti dzirdēto koksagīzu, ko izmantoja gumijas ražošanai. Marija ar māsām un brāļiem palīdzēja vecākiem ravēt un novākt. “Tā mēs tur rukājām,” atceras jubilāre.
Pie lopiem
ar mīlestību
Vecākiem bija pazīstams Sunākstes puses kolhoza priekšsēdētājs, un viņš pirms 55 gadiem ģimeni ataicināja pie sevis. Sākumā dzīvojuši netālu — “Rautiņos”, bet māja, kurā Marija mīt tagad, bijusi dāvana, precīzāk — par trim rubļiem nopirkta. Dzīvojuši “Skosānos” kādi vecīši. Radi šiem bijuši, bet par īpašumu neinteresējušies. Tad nu saimnieki apmaiņā pret kopšanu vecumā “Skosānus” pārrakstīja Strodiem. Tie celti vairāk nekā pirms 100 gadiem, par ko liecina uzraksts uz metāla plāksnes virs durvīm — “Apdrošināšanas biedrība. 1906. gads”.
Marijai bija nedaudz vairāk kā 20 gadu, kad izpelnījās atzinību kā labākā slaucēja. Piešķīra viņai 14 pirmpienes. “Jāslauc bija ar rokām. Dzirdināšanas nebija. No dīķa kannās vedām ūdeni, lējām silēs. Šausmas, kā ziemā rokas pārsala, cimdi sasala. Kādas man tagad tās rokas ir...” Sastrādātas, stipras. Kad jautāju par tālāku mācīšanos, viņa neļauj man pabeigt teikumu: “Ko tur mācīsies. Vajadzēja jaunākos auklēt. Un strādāt. Ēst gatavot, mājlopus barot. Saulīte knapi lēca, kad jau gāju ravēt dārzu. Kad mamma iegūlās slimnīcā ar plaušu karsoni, kopu, auklēju arī jaunāko brālīti. Man toreiz bija 15 gadu.” Tomēr tagad Marija saka — es labāk lopus kopju nekā bērnus pieskatu. Bērns ir kaprīzs. Lopam iedod pa dibenu, un klausa. Tomēr ne lopu, ne putnu nokaut nevarot. “Peli, žurku varu nosist, man dusmas, ka viņas skādi dara, a lopus nē. Tādā ziņā man viņu žēl. Brāļa dēls Juris brauc to lietu izdarīt. Es tad eju istabā, ausis aizbāžu, radio ieslēdzu visā skaļumā, lai nedzirdu. Miers, un die's. Kad jau beigts, nekust, tad varu pieiet klāt, palīdzēt apstrādāt.” “Tu audzē, kop, baro,” es iesāku teikt, un Marija pabeidz: “...ar mīlestību.”
Viena kleita divām
Vai kam citam laiks neatlika? “Kad jau vecāki bijām, svētdienās gājām uz ballēm. Tas jau bija lielākais prieks. Kas kājās? Tenisa čībiņas. Ar zobupastu nospodrināja, un bija labas. Kleitu nebija, mainījāmies ar draudzeni. Kad viņa negāja uz balli, vilku es. Draudzene tagad Koknesē dzīvo. Nesen sazvanījāmies, un viņa man jautāja — vai tu atceries, kā mēs kleitas mainījām, kā sēdējām mājās, viena otru gaidījām, kad atnāks no balles un varēs pārģērbties?”
Nodarbošanos Marija nemainīja līdz pat pensijai. Kopa lopus, slauca, vēlāk bija brigadiere, apsēklotāja, kontrolasistente. “Kā smējās kolhozā, visus caurumus aizbāzu.” Kontrolasistents nozīmēja tauku satura noteikšanu pienā. Pārziņā bija četras fermas ar 100 govīm katrā. Kāda toreiz bija piena kvalitāte? Atkarībā no slaucējas. Bija tādas, kuras nekopa govs tesmeni, visus mēslus ieslauca iekšā. Tāpēc vēl tagad “kopējo” pienu nelabprāt dzer. Lai gan kopš 2006. gadu pienu nedrīkstot dzert. Tad “mīļo vēzīti” izņēma.
Var kaut bez biksēm staigāt
Ar vīru Arvīdu Jurušu iepazinās Sunākstē. Strādājis par traktoristu, vadījis amatierteātri. Kad kāda aktrise saslimusi, Marija atkal “aizbāzusi caurumu” — nospēlējusi viņas vietā. Un tas arī viss. “Man neinteresēja tādas lietas.” Kas interesēja? “Darbs,” viņa saka ātri, nedaudz pieklusināti un uz izelpas. Skan bez patosa, sirsnīgi, īsti.
“Dzīvot varēja, tik “iemeta” šad tad,” Marija turpina stāstīt par Arvīdu. Viņš arī albumus kāzu ceremonijām zīmējis. Uz ballēm jeb večerinkām gāja. Arī kad Zilkalnes pusē kolhoza “Komunārs” klubā kino rādīja.
Marijai un Arvīdam ir viena meita — Valentīna. Dzīvo Koknesē, ir viens mazdēls. Tomēr ikdienā palīgu netrūkst — radi, draugi, kaimiņi. Kurš sienu palīdz sastrādāt, kurš kartupeļus. Varbūt arī tāpēc, ka no Marijas staro silta enerģija. “Dusmas neturu un nekad nežēlojos, lai cik grūti būtu. Pavaidu pie sevis, iedzeru zāles, kad paliek labāk, sev saku — jāiet, es taču bišķiņ varu pakustēt. Vienmēr atceros, kā bija agrāk, kad maizes nebija. Es to negribu piedzīvot. Strādāju smagi, bet lai būtu paēdusi. Citi man saka — ko tu ņemies, kam tev to vajag? Bet es savam dzīvespriekam to daru. No citiem neprasu, ko varu, to izdaru. Priecājos, ka ir savs jumts virs galvas, ka nav jāstaigā pa socmājām. Te ir brīvība. Varu kaut bez biksēm skraidīt.”
Kā jūtas cilvēks, kad viņam ir 80? “Tā jocīgāk ir. Domāju, kur es tik garu mūžu esmu nodzīvojusi. Bet, ja Dievs tā licis, jānodzīvo. Dzīvs kapā neielīdīsi.” Jautāju, vai bail nāves, un Marija saka “Nē. Domāju tā — nomiršu un visu dzirdēšu, ko apkārt runā. Teiks — beidzot viņa nomira. Aprunās mani, bet neko nevarēšu padarīt. Es tā visam, ar jokiem.”
Lielās jubilejas svinēšana paredzēta 14. septembrī pulksten četros, kad radiem un draugiem jāsatiekas Sunākstes saieta namā. Muzikanti arī jau esot pieteikušies spēlēt. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Cik Dievs licis, tik jādzīvo

Kategorijas