“Varētu visu, bet ne viss man der”

2019. gada 6. septembris 00:00

480

Septembrī sākas ne tikai mācību gads, bet mūs atkal mudina mīlēt Raini. Tuvojas Dzejas dienas. Un kam gan vēl, ja ne bibliotekāriem tik tuvas abas šīs jomas — izglītošanās mūža garumā un literatūra. Tāpēc saruna ar Gostiņu bibliotēkas vadītāju Dainu Vikli. Par grāmatām, bibliotekāra sūtību un sadzīvi, kas ir pārsteiguma un humora pilna. Tāda kā pati Daina.

Prasīgi lasītāji
— Raini lasītāji vēl mīl?
— Ir cilvēki, kuri ņēmuši pārlasīt dzejnieka darbu sējumus, tomēr Raiņa laiks vairāk ir tad, kad skolā māca viņa darbus. Arī citi klasiķi vairs nav tik pieprasīti. Ir domu pērles, ko gribas ik pa laikam pārlapot, bet vismaz man pašai nepatīk atgriezties pie reiz lasītā, jo šķiet, ka dzīve tam ir par īsu. Tomēr cilvēki ir dažādi. Ir arī lasītāji, kuri atkal grib izlasīt, piemēram, “Kadriju” vai “Vējiem līdzi”, bet tad ir pārsteigums, ka izjūtas vairs nav iepriekšējās. Tā tas ir — cits laiks un cita dzīves uztvere. Viss iet uz priekšu, un gribas ko jaunu. Man savulaik mājās bija paliela personīgā bibliotēka, tagad tās vairs nav, bet nevienu brīdi neesmu izjutusi tās trūkumu. Kas izlasīts, tas izlasīts.
— Šobrīd grāmatu piedāvājums ir tik plašs. Ko tad vairāk lasa?
— Tas ir kā pa viļņiem — bija laiks, kad daudz lasīja daiļliteratūru, tad pārsvarā vajadzēja “krimiķus”, vēlāk sekoja psiholoģiskās un ezoteriskās literatūras laiks. Tad nāca brīdis, kad valsts piespieda visus mācīties, un meklēja izzinošo literatūru. Ar gadiem intereses mainās, cilvēki vēlas citu, un tas jādod. Tāpēc visu laiku jāseko līdzi pieprasījumam. Domāju, ka valsts un pašvaldība devusi mums tādu lielisku iespēju kā bibliotēkas, kur var bez maksas lasīt grāmatas, laikrakstus un žurnālus. Visiem saku — nāciet un izmantojiet to! Novada bibliotēkās ļoti bieži maināmies grāmatām, jo katrā filiālē nevar un arī nevajag iegādāties visus žanrus. Lasītāji ir ar atšķirīgu gaumi, un tā katram var piedāvāt viņam piemērotāko. Novada bibliotēkas vadītāja Ineta ļoti veiksmīgi prot nokomplektēt grāmatas, un katram lasītājam ir, ko atrast.
— Lasītāji ir izvēlīgi?
— Es drīzāk teiktu — dažādi! Ir tādi, kuri ienāk un paziņo, ka lasa tikai jaunākās grāmatas un literatūru no “augstākajiem plauktiem”. Tādās reizēs sāku drudžaini domāt, ko varu piedāvāt, un tad izvēle “krīt” uz kaut ko pavisam vienkāršu. Dažkārt tikai lasot, var saprast, vai tā grāmata ir piemērota konkrētam cilvēkam, viņa tā laika izjūtām un vēlmēm, bet lielākoties trāpu “desmitniekā”. Man reiz prasa konkrētu grāmatu, draudzene esot ieteikusi. Es jautāju, vai viņai tiešām to vajag, jo zinu lasītājas gaumi. Konkrētā grāmata noteikti ir laba, bet ne visiem piemērota, un, visticamāk, tā arī palika neizlasīta. Visas šīs sarunas pirms lasāmvielas izvēles ir interesantas un palīdz labāk izprast cilvēku, izvēlēties, ko piedāvāt un ieteikt.
Negrib vairs tikai pienākuma pēc
— Ko pašai patīk lasīt?
— Jaunībā un studiju laikos tā vairāk bija daiļliteratūra. Un tā ir palikusi kā bāze, uz kuras būvēt tālāko pieredzi. Tagad vispār nelasu romānus, bet tikai grāmatas, kurās ir kāds domu grauds. Atkarībā no gadiem un dzīves pieredzes ir arī lasāmā izvēle, un tas ir kā slāņiem. Dažkārt aizdomājos par jauniešiem — kādu slāni viņi būvēs uz savas esošās lasīšanas bāzes, kas ir diezgan plāna un lielākoties veidota ar piespiešanu? Interesanti, cik tomēr atšķirīgas jauniešu intereses, īpaši tiem, kuri vasarās atbrauc no Rīgas. Ja vietējiem tie ir vēl zombiji un “Krēslas” stāsti, tad rīdziniekiem no pieaugušo zinātniskās fantastikas. Grūti pateikt, kas to visu nosaka.
— Ar grāmatām jau tāpat kā ar citām lietām — gaumes jautājums, vienam patīk, citam nē.
— Tā ir, tāpēc ne visas ieteiktu vai pati lasītu. Esmu sapratusi, ka negribu darīt kaut ko pienākuma pēc, un tas attiecas arī uz lasīšanu vai pasākumu rīkošanu un apmeklēšanu. Domāju, novadā mums to ir daudz un dažādi, un labāk lai ir viens, bet kvalitatīvs un apmeklēts.
— Bērni un jaunieši bibliotēkā arī iegriežas?
— Man ir un daudz. Ne jau lasīt lielākā daļa atnāk — tā viņiem ir satikšanās vieta. Priekšroka ir “wi—
fi” un tehnoloģijām, bet tāds tagad laiks. Tomēr labāk, ka viņi ir te, nevis ielās, un kaut ko no apkārt redzamā arī pamana. Jau no 1997. gada mums reizi nedēļā darbojas bērnu interešu klubiņš “Brīnumzeme”, un apmeklētāju tam netrūkst. Bērni laicīgi virina durvis un vaicā, vai pulciņš būs, vadītāju Kristīni sagaida jau pie autobusa pieturas. Kopā top fantastiskas lietas, arī frizūras un rotas! Lielākoties apmeklētāji ir pamatskolēni, mazo bērnu tikpat kā nav, jo Gostiņos vairs nedarbojas bērnudārzs. Savulaik rīkojām kopīgus pasākumus un mazie nāca uz bibliotēku mācīties uzstāties, skatīties kino. Bija interesanti un noderīgi. Katrs, kurš atnāk uz šejieni, grib arī parunāties, un tās ir ļoti interesantas sarunas.
Zūd
stūrakmeņi
— Esat vietējā?
— Nē, Rīgas meitene, un Gostiņi man bija likteņa nejaušība un pašas lēmums. Iepazinos ar vīru un pārcēlos uz šejieni. Skaista vieta un savulaik ļoti darbīga. Tagad ir sajūta, ka piedzīvojam Gostiņu norietu. Nav vairs ne uzņēmumu, ne iestāžu — pasta un bērnudārza. Arī kafejnīcas, bet kas tur par gardiem ievārījuma “pončikiem” bija! Vēl tagad, šķiet, to garšu atceros. Savulaik teicām, ka mums kā trīs “B” stūrakmeņi — bibliotēka, baznīca, bērnudārzs, tagad palikuši divi. Viss mazinās, bet nekas jau nestāv uz vietas. Vieni aiziet, citi nāk vietā, arī Gostiņos. Veidojas skaistas vietas — kultūrvēsturiskais parks, skvērs līdzās bibliotēkai, ar pašvaldības labiekārtošanas dienesta vadītājas Aldas gādību ierīkotas gaumīgas puķu dekorācijas. Dažkārt jau nevajag daudz, lai kļūtu labāk un skaistāk. Lai arī paliekam mazāk, uz bibliotēku tomēr nāk daudzi un noteikti nevar sūdzēties par lasītāju trūkumu.
— Kāpēc izvēle bija par labu bibliotekāra profesijai?
— Tas savulaik nebija mans mērķis. Pēc skolas ļoti gribēju un gatavojos studēt mākslas zinātni, bet Mākslas akadēmijā šajā grupā uzņēma reizi piecos gados. Tad kaut kā izvēle bija par labu bibliogrāfiem Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē. Tagad saprotu, cik toreiz tie augstākie spēki gudri visu izdarīja, tā visu iekārtodami, jo diezin vai kā mākslas zinātniecei man tagad būtu darbs. Nu nevajag mums viņu tik daudz, bet bibliotekārus gan joprojām vajag.
— Daudziem gan šķiet, ka šo darbu var veikt ikviens bez speciālas izglītības.
— Nedomāju, ka bibliotēkā var strādāt kurš katrs, turklāt bez zināšanām. Vienkārši no ielas ienākt nevar, jo darbs nav tikai izsniegt grāmatas. Aizdomājos, vai mums vēl ir kāda institūcija valstī, kas tik plaši un dziļi pratusi mainīties līdzi laikam? Mums jāveido saikne ar izglītību, iesaistoties mūžizglītības procesā, kultūras un novadpētniecības jomu, jo tiek rīkoti pasākumi un lekcijas, vākti dzīvesstāsti, nav svešs arī sociālais darbs, jo nereti bibliotekārs ir tas, pie kura nāk, lai palīdz risināt sadzīviskas lietas — e-pasta izveide, bankas pakalpojumu izmantošana un dažādu preču pasūtīšana. Nereti cilvēks domā, ka labāk aizies uz bibliotēku un nevajadzēs braukt uz kādu iestādi. Kāds prasa grāmatu par elektrības spriegumiem, citiem vajag bankā naudu “pagarināt”, bet no tiem “smārtiem” neko nesaprot. Sēžamies un meklējam risinājumu. Tāpēc ir daudz jāmācās un nevar paļauties tikai uz interneta meklētāju. Tā ir tā neredzamā bagāža, kas palīdz darbā un sarunā ar katru cilvēku. Domāju, ka ar laiku bibliotēkas būs tas centrs, ap ko pulcēsies kultūras un citas iestādes. Tādi piemēri jau ir Valmierā, Kuldīgā, Līvānos, kur viss notiek ap bibliotēku. Turklāt uz turieni cilvēki labprāt iet, jo visus attur ierēdniecība. Liela daļa pēc iespējas retāk cenšas iegriezties pašvaldībā, bankā vai sociālajā dienestā, bet bibliotēkā labprāt. Es noteikti atbalstītu vienas, bet spēcīgas, attīstītas un nodrošinātas bibliotēkas izveidi novadā. Dažkārt jau var domāt, ka bibliotēka pašvaldībā ir vēl viena lieka “mute”, kas jābaro, bet retais aizdomājas, ka tā ir kā valnis, kas vienojusi un pulcējusi cilvēkus. Ap to kūsā dzīvība.
Pārplāno divas reizes gadā
— Kas pašu saista ārpus darba?
— Es ļoti nopietni izturos pret savu iekšējo pasauli — interesēm un vēlmēm. Cenšos dzīvot ar domu, ka visu varu, bet ne viss man der. Ārējā dzīve gan ir citādāka, un tajā nevar bez sarunām un humora, mūžīgā kompromisa, lai visiem ir labi. Kad esmu viena, man vajag daudz domāt, un tad fonā nav ne televizora, ne radio, labāk izeju dārzā, kuru nemitīgi pārplānoju. Pavasarī šķiet, ka rudenī daudz kas būs citādāk, un otrādi. Svarīga ir arī ģimene, un, ja tuvākajiem nav labi, arī pats neko nevari.
— Par ko ir jādomā?
— Par dzīves jēgu, Dievu, cenšos analizēt pieļautās kļūdas, kāpēc vienā brīdī liktenis tevi apstādina, bet citā ļauj pilnu vaļu. Gribas to izprast, jo nevar būt, ka viss ir tik lēts, kā mums to pasniedz. Tāpēc visu laiku meklēju. Tomēr svarīgākais nav atbildes, bet tas ceļš līdz tām ir interesants. Tagad ir tik plašas iespējas meklēt, atrast un uzzināt. Lielu iespēju dod internets, ja to izmanto labām lietām. Tik ļoti priecājos, ka tur var atrast un priecāties par izcilām mākslas vērtībām, skatot tās pilnā apmērā.
— Interese par mākslu palikusi?
— Noteikti, un tagad ir tik laba iespēja muzeju dārgumus, izstādes un lekcijas par mākslu smelties internetā, ko arī izmantoju. Tā ir mana virtuālās telpas daļa. Mākslu man patīk baudīt vienatnē, lai varu tai atvēlēt tik daudz laika, cik pati vēlos.
— Gostiņi tam nešķiet par šauru?
— Rīga noteikti vairs nevilina, jo tā vairs nav mana pilsēta. Savulaik no šīs pilsētas esmu paņēmusi līdzi maksimālo, jo tā kultūras bagātība, ko varējām baudīt 70.—80. gados, bija fantastiska. Tagad visur — ielās, laukumos un namos — priekšplānā ir nauda, un tas man nepatīk. Pat ieejot dzelzceļa stacijā, nevar peronu saskatīt, jo visur priekšā veikali. Mans laiks ir ar plašām Rīgas ielām, muzejiem un brīvu pieeju tiem. ◆

Vizītkarte

Vārds, uzvārds:
Daina Vikle.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1958. gada 14. aprīlis, Rīga.
DZĪVESVIETA: Pļaviņas.
IZGLĪTĪBA: augstākā.
NODARBOŠANĀS: Pļaviņu novada bibliotēkas filiāles Gostiņu bibliotēka vadītāja.
ĢIMENE: vīrs Guntis un dēls Mārtiņš.
VAĻASPRIEKI: dārzs (kādi tik lielveikalu plauktos atrastie “mironīši” atdzīvināti!) un teātris, kas ir kā balzams dvēselei!

Staburags.lv ARHĪVS

“Varētu visu, bet ne viss man der”

Kategorijas