Cauri Krievijai uz Ķīnu

2019. gada 4. septembris 06:18

101

(16. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)
61. diena
Visu nakti ārā spēcīgi zibeņo. No rīta Zainals saka, tā nav retā parādība. Un bieži, protams, arī kādu sasper. Tas esot tāpēc, ka vietējie neklausoties brīdinājumus un arī lietū spēlē futbolu.
Ārā ir karsts, saulē vairāk nekā plus 35 grādi. Viss, kas pie sandalēm pielīmēts ar superlīmi, jau sen atlipis. Arī līmei šī temperatūra kopā ar augsto mitruma līmeni ir neizturama. Ar mašīnu traucamies cauri rīta satiksmei. Apkārt arvien tiek celtas augstceltnes, taču, lai arī malaizieši esot pārņemti ar savām ēkām, vēl joprojām džungļi aizņem 60% valsts teritorijas.
Pēc pusstundas brauciena nokļūstam Batu alās. Tas ir alu tempļu komplekss, viena no populārākajām hindu dievu pielūgsmes vietām ārpus Indijas. Šīs alas esot apmēram 400 miljonu gadu vecas. Šeit bijām arī pirms diviem gadiem, taču tad notika rekonstrukcijas darbi. Bet tagad viss tik skaisti uztaisīts! Augstās kāpnes, kas ved iekšā kalnu alās, ir sakrāsotas varavīksnes krāsās. Milzīga statuja tās sargā, kamēr augšup un lejup jau staigā cilvēku pūļi — gan tūristi, gan tie, kas templī nāk pielūgt savus dievus. Arī mēs dodamies pa stāvajām kāpnēm uz templi. Te gan jāatceras par piemērotu apģērbu vai arī vienkārši lakatu, ko apmest ap kājām un pleciem.
Apkārt skraida arī makaku bari. Zīmes vēsta, ka pērtiķus barot nedrīkst, tomēr, samaksājot vietējiem pāris centu, var dabūt sauju riekstu, ko mazajam dzīvniekam pasniegt. No tiem arī jāuzmanās, jo ass nags vai zobs ādā var izraisīt dažādas slimības. Pērtiķi pie cilvēkiem pieraduši, nemaz nekautrējas lēkt mugurā un raut no rokām ārā plastmasas maisiņus, ko tie asociē ar ēdienu.
Alās iekšā tempļi un indiešu dievu statujas ir atjaunotas, viss tik košās krāsās! Pirms ieiešanas katrā templī jānovelk apavi. Un tad arī var vērot indiešu kolektīvo dziedāšanu, uguns degšanu un citus rituālus. Paskatoties augšup, var redzēt arī debesis, kas spīd pa lielu dabīgo lūku. Arī te ir pērtiķēni, kas ātri vien no tūrista saņem kāroto.
Tepat ir vēl citi tempļi, veltīti dažādiem dieviem. Pirms katra no tiem jānovelk apavi. Indiešu tempļi ir patiešām krāsaini un skaisti! Un tik daudz dievību, ko iepazīt! Atceramies, ka mūsu indiešu draugi teica — viņiem taču tik forši, katrai lietai savs dievs. Ja vajag naudu, pielūdz vienu, ja vajag vairāk bērniņu, pielūdz citu. Par visu padomāts! Un vienā no tempļiem redzam īpašo kokosriekstu rituālu. Pirms tempļa ieejas novietota kaste, tiek dalīti kokosrieksti. Indieši ņem katrs savu kokosriekstu, to aizdedzina un sašķeļ pret kastes malu tā, lai kokosrieksta daļas iekrīt kastē. Ko līdzīgu esam pieredzējuši Indijā, tikai piemirsies, kam īsti tos kokosriekstus ziedoja.
Staigājam gar tempļiem un dalām sēkliņas arī baložu bariem. Atceramies, kā vasarā pie mums sēkliņas ēda mūsu draugs Hernando no Meksikas. Izrādās, ne visās pasaules malās var iegādāties saulespuķu sēkliņas ar visu čaulu. Puisis tās bēra mutē un košļāja tāpat. Tikai tad iedomājāmies viņam parādīt, kas tad īsti ar sēkliņām jādara.
Nokļūstam pie Hanumana tempļa — šis indiešu dievs radīja Šrilanku. Tik daudz interesantu stāstu ir par indiešu dieviem — esam lasījuši arī grāmatas. Bet par to visu vairāk pastāstīsim tad, kad būsim Indijā. Un šis tas būs izlasāms arī mūsu Āzijas grāmatā, kas jau decembrī būs grāmatu plauktos.
Zvanot zvaniņus, indieši piesaista uzmanību savai precei. Lielāko tirgus daļu veido ziedu vīteņi, ko indieši nes tempļos. Žēl vien tas, ka indiešu dievi nemāca vietējiem nemēslot dabā. Kur indietis iet, tur paliek miskaste.
Ejam pa šaurām taciņām džungļos, līdz nokļūstam pie milzīgām notekcaurulēm. Arī tām jāiet cauri! Iepinamies lipīgos zirnekļu tīklos, cerot, ka nevienu indīgu nesatiksim, lai gan te indīgu radību netrūkst. Uzkalni, lejas, liānas, pie kā pieturēties, kad kāja slīd arvien dziļāk dubļos, un milzīgas koku saknes, kas savijušās tīklos. Upe. Esam pārsteigti. Lai arī mazais malaizietis pastaigu laikā ir ļoti lēns, nu tas kāpelē un lēkā pa akmeņiem kā īsts cirka meistars.
Dažreiz no biezās lapotnes un sakritušajiem kokiem uz mums nonāk skudras, kas uzreiz sāk kost, citu reizi jāuzmanās no džungļu augiem, kam ir asi ērkšķi. Atceramies, kā Meksikas džungļos kāds vietējais mūs brīdināja, ka šāda adatiņa, iekļuvusi ādā, virzās arvien dziļāk, līdz nokļūst asinsvadā un tad līdz pašai sirdij.
Esam pārliecināti, ka paši šādas takas neizstaigātu. Lai arī skaidri zinām, ka esam gatavi ļoti daudz kam un varam pārvarēt arī neiespējamo, šo ceļu vienkārši nevarētu atrast! Jau sen būtu apmaldījušies! Liela daļa laika jāpavada, brienot pa ūdeni, un tikai reizi pa reizei var redzēt izmītas taciņas, ko par gājēju celiņiem noteikti nenosaukt. Izrādās, ir arī vietējie gidi, kas tūristus šajās takās vadā par 20 eiro.
Pēc stundas gājiena sasniedzam skaistus ūdenskritumus. Te iespējams arī nopeldēties, bet, gluži kā Brazīlijā, tūliņ klāt ir arī mazas zivtiņas, kas kož kājās. Zainals saka, tās ir tās pašas zivtiņas, ko izmanto SPA procedūrās. Tā ka te viss glaunais kāju SPA par brīvu. Arčam gan viena zivtele pārkož kāju līdz asinīm. Jāuzmanās no dēlēm. Arī tās šeit atrodamas.
Uzrāpjamies augšā kalnā, līdz redzam tos pašus ūdenskritumus no augšas. Tad sasniedzam kādu populārāku vietiņu — te ir daudz vietējo, kas nedēļas nogalēs džungļos paliek arī teltīs. Diez kas nav. Bet, ja esi vietējais, tad jau zini, ko sagaidīt no šīs zaļās paradīzes. Vienīgi mums gan nebūtu patīkami būt tādā konstantā mitrumā. Sutīgs gaiss, apkārt vien ūdens.
Nokļūstam mājās pēcpusdienā, visi diezgan noguruši. Mēs ķeramies pie dienasgrāmatas ierakstiem, bet Zainals dodas uz kādu tikšanos — jāpārdod taču īpašumi! Ārā sāk līt un atkal zibeņo. Šoreiz pavisam tuvu.
Pagatavojam vakariņas un, sagaidījuši Zainalu, atkal iegrimstam sarunās. Diena ir izdevusies.
62. diena
Pēdējā pilnā diena Malaizijā. Zainals jau agri devies darbā, bet mēs paguļam ilgāk un nedaudz pievēršamies arī pēdējam Ķīnas video.
Dzīvoklī sanāk arī neliela nelaime. Verot vaļā logu, nokrīt viens no rokturiem. Lai arī Zainals sākumā teic, ka viss kārtībā, vēlāk pieprasa rokturi nopirkt vietā. Labi, ka Arčam visu izdodas salabot. Visi logi te tādi, pat bail taisīt kādu vaļā.
Dodamies uz centru. Ar vietējo palīdzību atrodam ceļu uz parku, un izrādās, tas ir pie tā paša Kualalumpuras torņa, tā ka atkal jākāpj kalnā. Pagājušo reizi gan gaidījām bezmaksas busiņu, bet nu jāsteidzas. Mūs gan sagaida vilšanās. Pie galvenās ieejas neviena nav. Jau pusdivi.
Esam bijuši divās no četrām parka ieejām, un skaidrs, ka laiks doties izpētīt parku vieniem. Pirms takām saliktas brīdinājuma zīmes par indīgām čūskām, skorpioniem un citām radībām. Šajos džungļos uztaisīti vairāki skatu torņi un tos savienojoši trošu tiltiņi.
Izejam bambusu taku un atrodam palmas daudzdzīvokļu māju augstumā. Nu īsti džungļi pilsētas vidū! Šis Kualalumpuras ekoparks ir viens no vecākajiem pastāvošajiem mežu rezervātiem valstī!
Te ir arī kempinga vietas, bet viss izskatās diezgan pamests. Apmeklētāju nav daudz. Drīz uznāk lietus, dodamies ārā no parka pa trešo ieeju. Tur izdodas noķert kādu interneta savienojumu. Uzrakstām meitenei, ka meklējām viņu, bet nevarējām taču zināt, ka parkā ir vairākas ieejas. Pasakām, ka piecos būsim vēstniecībā, un nosūtām adresi.
Tad, sagaidījuši, kamēr lielās lietus lāses pierimst, dodamies uz Petronas dvīņu torņiem. Zainals mums teica, ka starp tiem ir kāds templis, kur lēti var iegādāties veģetārus ēdienus. Gājēju pārejas Malaizijā neviens neievēro, arī gājējiem domātie luksofori nestrādā. Tā nu ceļus šeit šķērsojam skrienot.
Protams, starp torņiem nevienam templim vietas nav, bet pašu torņu iekšpusē, kur ir gan iepirkšanās centrs, gan visādi biroji, atrodam ēdienu stāvu. Pārsteidzoši, ka šādā vietā ir arī lēti ēdieni. Tomēr porcijas nav īpaši lielas, tāpēc dodamies tālāk. Ceļmalās bieži redzamas ēstuves, kur pulcējas vietējie. Un tur var atrast visu ko garšīgu un lētu. Bieži ir tā, ka jāsamaksā par rīsiem, un tad saņemtos rīsus pats var papildināt ar visu no bufetē atrodamā. Vēlāk nāk darbinieks un uz lapiņas saskaita, cik būs jāmaksā. Par katru paņemto vienību jāpiemaksā aptuveni 25 centi neatkarīgi no daudzuma. Tā ka labāk ēst vienus salātus un daudz, nevis maz, bet no visa kā. Salāti ir ļoti interesanti, arī gurķi ar ananasiem.
Kopā paēdam par pusotru eiro un, kamēr vēl laiks, dodamies apskatīt gan ķīniešu templi, gan mošeju. Pases mums jāsaņem vien piecos, kā rakstīts mums izsniegtajā lapelē. Ķīniešu templī tūrists tālu iet nevar, bet mošeju gan kārtīgi var izstaigāt. Mums atkal tiek piešķirti mētelīši, šoreiz zaļā krāsā. Pašā lūgšanu zālē netiekam, bet vismaz nav neviena, kas mums atkal stāstītu visas tās dīvainās lietas. Jāpiemin, ka iepriekš mums dāvinātos islāma bukletiņus atstājam kādas metro pieturas bibliotēkā. Te ir dažas pieturas, kur iespējams atstāt savu veco lasāmvielu un pretī paņemt citu. Korānu gan atstājam. No šīs mošejas paņemam bukletiņu par musulmaņu ēšanas stilu. Tur rakstīts, ka cilvēkam nevajadzētu ēst nepieciešamības vai baudas dēļ, bet gan tāpēc, lai uzturētu ķermeni, kas pēc tam varētu pielūgt Allāhu. Bukletā minēts, ka musulmaņi nedrīkst kritizēt ēdienu, tiem nevajadzētu ēst no zelta vai sudraba šķīvjiem, kā arī sēdēt blakus kādam, kas ēd cūkgaļu vai lieto alkoholu un citas neatļautās vielas, jo tā šis musulmanis paužot savu atbalstu aizliegtajām darbībām. Jauki ir tas, ka ēdienu nedrīkstot atstāt šķīvī — tāpēc, ka neesot zināms, kurš gabaliņš tad ir svētīts.
Lēnām dodamies uz vēstniecību. Ir tikai divdesmit minūtes pāri četriem, tā ka vēl ir laiks. Tomēr, nokļuvuši pie iestādes, redzam, ka tās vakara darba laiks ir no diviem līdz pieciem! Ja būtu atnākuši tikai piecos, kā mums lapiņā rakstīts, savas pases varētu arī nesaņemt!
Ejam iekšā un uzreiz dodamies pie lodziņiem saņemt vīzu. Mums atnes vienu pasi, prasot, vai tad neesam no vienas valsts. Kā tad ne! Dāmai nākas steigties meklēt arī otru pasi. Īsti nav laika šādiem pārpratumiem. Tomēr Arčas pase arī atrodas, un drīz pārbaudām datus. Viss kārtībā, vīza derīga mēnesi no 10. decembra. Tagad jādomā, vai no Indijas kaimiņvalstīm arī kādu izdosies apmeklēt.
Dodamies prom no vēstniecības puspiecos. Malaiziešu meitenei laikam tomēr nebūs lemts mūs satikt. Atbildi no viņas neesam saņēmuši un vēl pusstundu negaidīsim.
Mūsu draugs ierodas pašā vakarā pārmijam arī vēl pāris vārdu par mūsu dažādo pieredzi ceļojumos. Ir jauki, ka Malaizijā izdevies atgriezties pie kāda jau zināma cilvēka.
(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Cauri Krievijai uz Ķīnu

Kategorijas