Dzejas lappuse

www.staburags.lv

2019. gada 3. septembris 00:00

Ārija Āre
Manai skolai
Mana baltā skola — tu vēl aizvien tā pati,
Tik gadi aizsteidzas un mainās skolas stāsti.
Te bija viss — gan smiekli, asaras un prieki,
Gan Piena Ceļš pie debesīm.

Mana baltā skola — dzidri ieskandināts zvaniņš,
Ziedu pušķītis, kas cieši rokās kļauts,
Līdzās mātei solis sīciņš, maziņš,
Pretī skolotājas acis, kurām ticēt ļauts.

Mana baltā skola — mugursoma pirmā,
Vējos atrisušas matu lentes košas.
Pirmie sniegi skolas eglēs sirmās,
Salatēvs un eglēs sveces spožas.

Mana baltā skola — klases logi gaišie,
Putnu dziesmām piedziedāti rīti.
Pirmais mulsums, dzīves sapņi plašie,
Draugu vēlējumi, ceļam ierakstīti.

Mana baltā skola — dzīvei ligzda vītā,
Kā gājputnēns es tajā atgriežos.
Tu raugies pretī man kā saule siltā rītā,
Un, skolas durvis verot, es tev pateikšos.

Arvīds Točs
Īstā laime
Vai laime tā, ja ģimene ir laba
Un katrā sirdī mīlestība mīt?
Kad dienas gaitās pavadām mēs mīļos
Un varam vakaros tos mājās sagaidīt?

Vai laime tā, ja spēks un veselība kaulos?
Pie ārstiem gājiens tad ir lieks.
Tas, protams, labi, ja tu vesels jūties
Un labsajūtā tevi pārņem prieks.

Vai laime tā, ja darbā tevi ciena,
Ar tevi rēķinās un tavam darbam tic?
Tas prieku sagādā, un pacilāts tu jūties,
Ka darbu veiksi tu, un nevis cits.

Vai laime tā, ka neesi tu nabags,
Bet liela bagātība sveša tev?
Tu pateicies, ko Dievs tev devis,
Jo mantu dzīvē nesakrāsi sev.

Bet laime tā, ja Jēzus tavā sirdī
Ir mājokli sev radis, dzīvo tur.
Tad zini, tā ir laime īstā,
Un laimes īstākas nav it nekur!

Maija Vegnere
Fēnikss
No pelniem fēnikss
Pasauli grib radīt,
Bet uzpūš vējš,
Un tie pa gaisu skrien.
Tā dažu reizi
Putnam nākas saprast,
Ka pelnos dzimt
Lemts viņam vienam vien.

Sarmīte Rode
Viršu pušķītis
Tev nepasacītais paldies
Ik rudeni smagāks top.
Viršu pušķītis sasiets,
Devēja rokas nesastop.
No rudzu tīruma vējš
Maizes smaržu atnes,
Tavus soļus neizdzēš —
Laiks, pārvērtis zvaigznēs.
Tev nepasacītais paldies
Viršu sārtumā zied,
No tiem, ko mīlam,
Sirds projām neaiziet.

Maija Vegnere
Uz rudeni
Ar spārniem miglā stārķi sveikas raksta
Un dzērves notis pierindo tur klāt.
Jau kartupeļu dzeltējošie laksti
Uz birumu sāk visus aicināt.

Kas esi, august, — vasara vai rudens?
Vēl kastaņi kā eži dusmojas.
Bet vēsāks debess izlaistītais ūdens,
Kaut zibens bultas karstas mētājas.

Teic, stārķi, kādēļ ceļam spārnus kārto,
Ja tik daudz saules dienu te vēl dots?
Vējš apsēs smejas — pīlādži jau sārto!
To tikai cilvēks liekas neredzot.

Sarmīte Rode
***
Kamēr par tevi domāšu es,
Būs mani rīti saules pilni.
Domas pie tevis aiztrauksies
Ar Daugavā modušos vilni.
Kamēr pēc tevis ilgošos es,
Sirds kā dūja tev atsauksies.
Neko man neatņems rudens
No saules tavās plaukstās.

Ārija Āre
***
Tā ir ūdens valoda, no upes Pērses krastiem,
Kura jaunās skaņās virpuļo un šalc.
Vijas tērcītes kā senas melodijas
Un satikties mūs visus kopā sauc.

Ūdenskritumam ir jauna dvēselīte,
Tā spārnos necelsies, ne arī dzīlēs grims.
Ūdens trauks un čalos, iepriecināt spēs,
Te, laikam skrejot, jauni sapņi dzims.

No tāla ceļa pagātne nāk ciemos,
Lai atdzimtu un tālēs neizgaistu.
Vai saule iespīdēs, vai lietus līs,
Ūdenskritums šalks, tas nezudīs.

Tā ir svētvieta, kas dāvāta mums visiem,
Kurai pāri atmiņas un gadu simti slīd.
Ūdens lāsītes kā spožas pērles spīd,
Tās sirdī plūst kā vilnis tāls un mīļš.

Skries gadi prom, bet ūdenskritums šalkos,
Arī mēness naktīs savus starus spīgos.
Un parka koku līganajos zaros,
Tāpat kā agrāk, mazās lakstīgalas pogos.

(Veltīts jaunajam ūdenskritumam Koknesē)

Ārija Āre
***
Es neaizmirstules saplūcu pļavā
Un iemetu Pērses ūdeņos,
Lai ziedi pār viļņiem laistās
No manis un vasaras skaistās.

Ņem, upe, un viļņi lai ziedus tver,
Lai upes šalkojums laimīti dzer.
Nes tālu, līdz salnām un sniegiem,
No manis un vasaras smiekliem.

Citus ziedus es pļavā salasīšu
Un pirmajos sniegos izkaisīšu,
Lai ziema nav gara, bezgalīga,
Lai sniegos zied vasaras mīlestība.

Gina Viegliņa
Skolai jubilejā
Šī vieta ir mana skola,
Šī vieta reiz bija mans tilts.
Joprojām tā daudz ko sola,
Logs noraso, krūtīs kļūst silts.

Varbūt jau rīt būšu projām,
Kur priedes pie jūras šalc.
Tu teiksi — cik plaša ir jūra!
Bet man šķitīs — ūdens ir salts.

Es eju un nāku atkal,
Lai redzētu: kas te ir jauns!
Ar prieku un dziesmu sirdī,
Jo skola atpakaļ sauc.

Tās atmiņas, šķiet, ir tik vecas,
Un tomēr kā uguns tās deg,
Jo rudeņos bērnu stāvi
Kā lapas šo vietu sedz.

Tu vari būt visur, kur vēlies,
Bet labākais ceļš vienmēr tas,
Kurš atved tevi tai vietā,
Kas sākās no pasakas.

Laiks atstājis ceļā zīmes,
Šeit, Vallē, reiz celts dzīves tilts,
Un kāpnes, kad ieeju skolā,
Man saka — mīļie, kļūst silts.

Maija Stepēna
***
Kad ābelei esmu jau apnikusi,
kad vientulība kļūst par slogu,
es ļauju dvēselei aizlidot,
kur zvaigznes staro,
kur siltumu rodu.
Tur greizie rati un sietiņš no zelta,
saules dārzos ir atvērti vārti.
Turp, tikai turp bēg dvēsele mana
no vientulības,
kad tās jau ir gana.
Kad ābelei esmu jau apnikusi,
mana dvēsele tālumos klejo.
Ak, nesauciet viņu atpakaļ —
te dūmi kož acīs
un saule te dzeļ.
Pār zemi vējš asaru miglu veļ.

Sarmīte Rode
***
Viss ir tik vienkārši —
Vajag tikai noticēt.
Līdz pēdējai rudens oglītei
Kļavas galotnei piederēt.
Ne jau uz gājputnu spārniem
Tuvāk pie debesīm būt,
Brīdi pie pelēka laukakmens
Plaukstas mūžību jūt.

Staburags.lv ARHĪVS

Dzejas lappuse

Kategorijas