Katrs likums pirms pieņemšanas jāizvērtē

2019. gada 30. augusts 15:33

134

Katrs likums pirms pieņemšanas jāizvērtē

Kā viens no galvenajiem Latvijas teritoriālās reformas ieguvumiem norādīta ekonomiskā attīstība, pašvaldības spēja vieglāk apgūt Eiropas Savienības projektus, kas arī tālākos novados veicinās uzņēmējdarbību. To, vai un kā reforma skars uzņēmējus, pāragri spriest, tikmēr, papētot kaimiņvalstu pieredzi, jāsecina, ka vietas pievienošana uz papīra faktisko būtību nemaina. Uzņēmēja liktenis atkarīgs no ceļiem un likumiem, kas skar tā darbību.

Kungi neļauj atslābt
Sarunai ar bijušo Biržu mēru Valdemāru Vaļkūnu pievienojas Rimants Čīgs, alus darītavas “Rinkuškiai” un restorāna “Alaus kelias” Biržos direktors un īpašnieks. Uzņēmums dibināts 1990. gadā. Alus darītava kļuvusi par vienu no lielākajām lietuviešu kapitāla alus darītavām valstī. Produkcija tiek pārdota arī ārpus Lietuvas robežām.
Rimants Čīgs stāsta, ka Lietuvas teritoriālo reformu nav jutis ne kā uzņēmējs, ne kā Biržu iedzīvotājs. “Ja runājam par Biržiem, mēs neko neizjutām, jo nekas būtībā nemainījās. Kā alu ražojām, tā arī turpinām. Iespējams, tas varēja atstāt ietekmi uz ražotājiem, kas atver veikalus, jo viņiem nepieciešams apbraukāt rajonus, lai iegūtu atļaujas un sagatavotu licences. Tagad ir vairāk birokrātijas, tas saistīts arī ar sistēmu digitalizāciju. Papīru principā nav, grāmatvedība notiek elektroniski. Grāmatvedības izdevumi nav samazinājušies, jo birokrātija augusi, jāapstrādā vairāk dokumentu. Likumu vairāk, dokumentu mazāk. Kungi neļauj biznesam atslābt. No vienas puses, process kļuvis vieglāks, vairumu “papīrlietu” var nokārtot birojā, taču zaudēta komunikācija. Vienīgais, ja visu laiku bija viens rajona mērs, tad tagad ir divi, jo jāņem vērā arī apriņķa vadītājs. Labi, ja priekšnieks ir tuvu, bet izmaiņas kā tādas nejūt,” saka Rimants. Viņš, tāpat kā Valdemārs, uzsver ceļu nozīmi, jo attālumu no punkta A uz punktu B vairs nemēra kilometros, bet laikā, cik nepieciešams pavadīt ceļā.
Ceļu kvalitāte tiešā veidā ietekmē uzņēmējdarbību. Lietuvā ceļi ir sakārtotāki nekā Latvijā. Tas panākts gan ar Eiropas Savienības, gan pašvaldības līdzekļiem. “Ar “vienu ausi” esmu dzirdējis, ka mēs Lietuvā vairāk Eiropas naudas ieguldījām ceļu sakārtošanā, bet Latvijā līdzekļi aizgāja piļu un muižu uzturēšanai un renovācijai. Kā braucu pa Latviju, tā vien redzu uzrakstus pie vēstures objektiem, ka tie sakārtoti par Eiropas naudu,” stāsta Rimants.
Valdemārs Vaļķūns teic, ka vajadzētu būt otrādi — Latvijas ceļiem būtu jābūt sakārtotiem kā kaimiņvalstī. “Akcīzes nodoklis abās valstīs ir vienāds, bet tehniskajā apskatē transporta nodoklis Lietuvā kā sociālismā ir simbolisks. Džipam tehniskā apskate, dokumentu noformēšana, iekļaujot nodokļus, uz diviem gadiem maksā vien 12 eiro. Un tagad parēķiniet, cik maksā tehniskā apskate Latvijā! Latvijas valsts budžetā ieripo daudz lielāka summa, ko varētu izmantot ceļu labiekārtošanai. Kur šī nauda paliek, tas jau ir cits jautājums,” secina Valdemārs. Lietuvā autoceļu uzturēšana tiek finansēta no degvielas akcīzes nodokļa, no kura lielākā daļa tiek atgriezta šai nozarei, Latvijā ceļu fondā nonāk mazāka akcīzes nodokļa daļa, pārējā nauda aizplūst citām nozarēm.

Ceļš — veiksmīgas uzņēmējdarbības pamats
Rimants uzskata, ka veicināt novadu labklājību varētu valsts un pašvaldība, sniedzot palīdzību, piemēram, piešķirot zemi rūpniecības attīstībai. “Ja par reģionu attīstību tiks runāts tikai uz papīra, tad situācija turpinās pasliktināties. Protams, lielākas pilsētas uzņēmējam ir pievilcīgākas, pirmkārt, daudzpusīgās infrastruktūras dēļ — pieejami ne tikai lielie ceļi, bet arī dzelzceļš un plašāks darbaspēks. Tomēr arī izmaksas tur ir lielākas.” Lietuvieši atgādina, ka jāprot izmantot esošos “dārgumus”. “Tūrisms ir joma, kas spēj veiksmīgi attīstīties tālāk prom no reģionālajiem centriem. Kempinga atpūtas vietas Rīgas centrā neizbūvēs…”
Lietuvā uzņēmējiem kārdinošākās ir rūpniecības zonas, kas ir tuvu ostām. Latvijā to var pielīdzināt Ventspilij un Liepājai, šajās pilsētās uzņēmēji vēlēsies iekļūt vairāk nekā Rēzeknē vai Ludzā, lai būtu lielāka pieeja tirdzniecības kanāliem. Latvija nav tik liela, labs autoceļš spētu mazināt neērtības un veiksmīgi savienot tālākos austrumu novadu uzņēmējus ar ostu un tās privilēģijām.
“Ceļi ir veiksmīgas uzņēmējdarbības pamatā. Valsts un pašvaldības izdarītu lielu pakalpojumu, ja nodrošinātu ērtu un kvalitatīvu pārvietošanos. Ceļa sakārtošana atviegloja un saīsināja preču piegādi no Liepājas uz Daugavpili un Rēzekni. Šo posmu vajadzēja uzbūvēt jau pirms 15 gadiem, nevis tik ilgi par to domāt. Ceļi — tā ir netiešā palīdzība biznesam. Ar vienu vēzienu tiek sniegta palīdzība vairākām nozarēm — tūrismam, uzņēmējdarbībai, stratēģiskiem plāniem. Ceļš visas šīs nozares savieno kā ar diedziņu. Bez labiem ceļiem attīstībā iestājas stagnācija. Daudz atkarīgs no tā, kas ir pie vadības grožiem. Dos vai nu ceļiem, slimnīcām, vai kam citam,” viedokli pauž Valdemārs. Viņš lepojas, ka laikā, kad bija Biržu rajona mērs, palīdzēja attīstīt mazo uzņēmējdarbību, nobruģējot ceļu līdz Širvēnu ezeram, un mudināja vietējo komersantu izmantot tūristiem iecienīto ūdenskrastu, piedāvājot nomāt dažādus peldlīdzekļus.

Ietekmē nodokļu politika
Rimanta Čīga uzņēmumā “Rinkuškiai” strādā 125 vietējie iedzīvotāji. Restorānā ir 35 darbinieki, pārējie alus ražošanā un izplatīšanā. Uzņēmums veiksmīgi pārcietis jauno nodokļu politiku un likuma maiņu, kas tiešā veidā skāra tirdzniecības apjomu. Grūtības bijušas, taču ar radošu pieeju un darbu tās veiksmīgi pārvarētas.
Pirms pāris gadiem Lietuvā par vairāk nekā 60% palielinājās akcīzes nodoklis alkoholam. “Pirmajā pusgadā pēc nodokļa kāpuma bija grūti. Rudenī pacēla, janvārī jau bija jāmaksā. Nodokli pacēla, bet mūsu pircējam vairāk naudas kabatā nebija. Mazāk sāka pirkt, bija jādomā, ko darīt tālāk. Ražošanu nesamazinājām, izstrādājām bezalkoholisko dzērienu līniju,” stāsta uzņēmējs.
Apgrozījumu ietekmēja arī likums, kas Lietuvā svētdienā alkoholu ļauj iegādāties līdz pulksten 15. “Traki, ka trijos kase jāslēdz ciet, bet rindā vēl stāv desmit cilvēki, kas vēlas nopirkt alu. Ja viņš ir divkāršas nozīmes klients — tūrists, kā lai viņam paskaidroju, ka nevaru pārdot alu. Cilvēki reizēm nesaprot, kāpēc brīvdienā, kad nav jāstrādā, nedrīkst dzert, bet darbdienā alkoholu atļauts pārdot līdz pulksten 20.”
Latvijā vēl diskutē par ierobežojumiem, kas paredz neatļaut pārdot alkoholiskos dzērienus degvielas uzpildes stacijās. Lietuvā šīs normas jau stājušās spēkā. No biznesa viedokļa Rimantam būtu izdevīgāk, ja varētu pārdot. Atkal uzņēmums bija uz grūtību sliekšņa, tika meklēti risinājumi, un produkcijai, kas vairs nenonāca degvielas uzpildes stacijās, tika meklētas jaunas realizācijas vietas — alus nokļuva veikalu plauktos.

Koks ar diviem galiem
Rimanta pieredze liecina, ka divlitrīgo alus pudeļu aizliegums ir koks ar diviem galiem. Uzņēmēja peļņai tas ir labi, taču atstāj postu uz vidi. “Tagad, lai nopirktu vēlamo alus daudzumu, ar vienu pudeli nepietiek, tā vietā pērk sešas. Kā uzņēmējam man ir labi, taču tādā veidā tiek piesārņota daba. Vajadzētu pieņemt likumu, ja produkts tiek piedāvāts lielākā daudzumā vienā iepakojumā, tad uzņēmējam jāmaksā mazāk nodokļu. To varētu attiecināt uz daudziem dzērieniem, ēdieniem un citiem produktiem. Tas samazinātu lieku atkritumu nonākšanu vidē. Mūsdienās liela daļa produkta sastāv no iepakojuma vien,” saka Rimants.
Lietuvā jau pāris gadu darbojas tukšās taras depozīta sistēma. Sākumā to ieviesa tikai stikla tarai, tagad visu veidu atkritumiem. Kārtējo reizi pierādījies, ka viss nav tikai melns vai balts. Arī šai progresīvajai sistēmai ir monētas divas puses. Atdodot taru uzņēmējiem un saudzējot dabu, lietuviešiem nākas maksāt dārgāk par atkritumu apsaimniekošanu. “Klients pērkot par produktu samaksā, piemēram, 10 centu vairāk. Kad atdod tukšo taru, atdod arī naudu. Šī sistēma strādā ļoti labi. 86% saražotās taras atgriežas atpakaļ. Tas ir ļoti augsts procents. Piedevām vide kļūst sakoptāka. Tara netiek izmesta, kur pagadās, ir atpakaļ pie ražotāja. Tomēr ir arī mīnuss. Atkritumu pārstrādātāji zaudējuši “lielo kumosu” — taras pārstrādi. Lielie atkritumu pārstrādes uzņēmumi zaudējuši peļņu, atkritumu apsaimniekošana līdz ar to sadārdzinās, jo uzņēmējam nav centrālo ienākumu,” stāsta Rimants. Lietuvā ir reģionālās atkritumu pārstrādes rūpnīcas. Viena firma pārstrādā gan plastmasu, gan stiklu un pārējos atkritumus. Tā kā lielākais peļņas avots zudis, lai nodrošinātu uzņēmuma darbību un darbinieku algu izmaksu, atkritumu utilizācija sadārdzinājusies. Lietuvā par atkritumu apsaimniekošanu jāmaksā par katru deklarēto īpašumu. Nav svarīgi, pils vai būdiņa, apdzīvota vai ne, rēķins tiek izsūtīts īpašniekam.
Rimants Čīgs ir pārliecināts — katrs likums un iniciatīva pirms pieņemšanas jāizvērtē, galvenais, lai ieguvumu būtu vairāk nekā zaudējumu. ◆

Uzziņa
Birži ir pašpietiekams un uzņēmējiem bagāts rajons. Biržos ir divas alus darītavas, maiznīca, kura valstī ir trešā lielākā un nodarbina 350 darbinieku, linu audzētava, kas nodarbina 500 sievietes. Piedevām ir vairāki mazi uzņēmumi, kas nodarbojas ar transporta pakalpojumiem, kokapstrādi, lauksaimniecību un daudz ko citu. Šajos uzņēmumos strādā no 10 līdz 50 strādniekiem.

* Pilsēta un pašvaldības centrs Lietuvas ziemeļos, 22 kilometrus uz dienvidiem no Skaistkalnes Latvijā.

* Biržu rajonā ietilpst pilsētas Birži, Kuprelišķi, Likēni, Radvilišķi, Pabirže, Papile un Vabalninka.
* Biržu pilsētā ir 10 573 iedzīvotāji (2018. gada statistika), Biržu rajonā — 28 205 (2011. gada statistika).
* Biržu rajona kopējā platība ir 1476 km2.
* Latvijā robežojas ar Pilskalnes un Mazzalves pagastu Neretas novadā, Skaistkalni, Kurmenes pagastu Vecumnieku novadā.
* 98% Biržu pilsētas un rajona
iedzīvotāju ir lietuvieši, 1% — krievi, 1% — citas minoritātes.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Staburags.lv ARHĪVS

Katrs likums pirms pieņemšanas jāizvērtē

Kategorijas