Ieraudzīt Sēlijas dvēseli

2019. gada 31. augusts 06:20

647

Kopš “Staburags” raksta par Sēliju, tās cilvēkiem, arvien labāk izprotu šīs puses cilvēku lepnumu par vietu, kurā dzīvo, lepnumu par saviem senčiem. Gleznains, sirsnīgu cilvēku, gudru prātu novads. Lai arī mūsdienās Latvijas kartē Sēlijas robežas nav ievilktas, katrs sēlis tās zina. Nevis lai norobežotos, bet gan tāpēc, ka ar sirdi un prātu mīl šos pakalnus, līkloču ceļus, seno pilskalnu vietas.

Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris aknīstietis Valdemārs Ancītis teju visus dižos sēļus apkopojis savā mūža veikumā — “Sēlijas grāmatā”. Grāmatas pirmā daļa izdota 1999. gadā. Tajā rodami daudzi interesanti fakti par novadu, kuru vieni varbūt uzskata par nevajadzīgu izcelt starp mūsdienās visiem labi zināmajiem — Zemgali, Kurzemi, Latgali un Vidzemi. “Sēlijas grāmatā” nodrukātā novadu karte būtiski atšķiras no šobrīd lietošanā esošās. Balstoties uz valodas īpatnībām, seno cilšu apdzīvotajām vietām, Ancītis Latviju sadala deviņos novados, atsevišķi izceļot Ziemeļsēliju — plašu apgabalu ap Madonu, ieskaitot Aizkraukli, Skrīverus, Koknesi, Pļaviņas, Ērgļus, un līdz pat Malienai, kā arī Dienvidsēliju — teritoriju Daugavas kreisajā krastā, no Daugavpils līdz Neretas novadam ieskaitot. Tajā pašā laikā konkrētas robežas novilkt pagrūti un Daugava nebūt nav robežšķirtne sēļu izplatībai. Arī Latvijas robeža dienvidos nenozīmē, ka aiz tās sēļi nav dzīvojuši. Varas un kungi, dalot zemes, velkot robežas, izveidojuši pašreizējo politisko karti. Sēļi, kas dzīvo tagadējā Lietuvas teritorijā, kā saka Valdemārs Ancītis, ir pārleitiskojušies.
Šis raksts ir veltīts Sēlijas māksliniekiem, viņu radītajiem mākslas darbiem un atstātajam mantojumam. “Sēlijas grāmatā” apkopoti arī nozīmīgāko Sēlijas mākslinieku vārdi. Tiesa, nodaļā vienuviet ir tēlotājas mākslas, lietišķās mākslas un arhitektūras jomas darbinieki. Starp viņiem arī tādi Latvijā pazīstami cilvēki kā koknesietis Jūlijs Feders, jaunjelgavietis Teodors Hermanovskis, bebrēnietis Voldemārs Jākobsons. Arī Džemma Skulme, kuras saknes ir Jēkabpilī, aizkrauklieši Taiga Kalvišķe, Juris Letinski, Vilma un Zane Zariņas, pļaviņietis Aleksandrs Štrāls, neretieši Jānis Jaunsudrabiņš, Mikus Skruzītis, seciete Ausma Matcate, daudzesietis Kārlis Mudelis un daudzi citi. Apkopoti 190 sēļi, bet saraksts nebūt nav noslēgts.

Mazāk runāt, vairāk klausīties un redzēt

Mākslinieces Aijas Zariņas dzimtā puse ir Sauka. Viņa 1982. gadā absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu un kopš tā laika ir arī Latvijas Mākslinieku savienības biedre. Kā raksta portāls painting.lv — māksliniece iestājas par ideālismu un personības brīvību. Galvenā tēma viņas darbos — cilvēka esamība, fundamentālie konflikti, garīgā izvēle. Tajā pašā laikā viņas darbi ir arī ainavas, klusās dabas, portreti.
Aija Zariņa ir no retajiem māksliniekiem, kas par savu nodarbošanos nevilcinoties var teikt — esmu gleznotāja. “Tas ir vienīgais, ar ko dzīvē nodarbojos. Nevis ar saimniecisko darbību. Uzskatu, ka tā mākslinieku noliek vienu pakāpi zemāk nekā radošā darbība. Tas ir tā, kā darboties pa ķēķi, un šo vietu uzskatīt par svarīgāko vietu ģimenes mājā. Es nedomāju, ka virtuve, vēders ir svarīgākā lieta, kā dēļ dzīvojam.”
Aijai Zariņai Sēlija vispirms saistās ar dzimtas saknēm — senčiem, radiem. Šo saikņu atrašana nav tik daudz fiziska, cik intuitīva. Sēlijas ainava gleznās viņai saistās ar siltām sajūtām, ko ļoti pazīstamu. “Ir sajūtas, kas mūs pārsteidz. Tās varbūt smaržas, kas izraisa asociācijas. Tās nepakļaujas analīzei, bet tās manī aizķeras, saviļņo,” stāsta māksliniece. Vai Sēlija ir citāda nekā pārējās Latvijas daļas? Aija Zariņa saka, ka atšķirības ir vērā ņemamas. “Atšķiras ar pilskalniem, meža kapsētām, kas citviet Latvijā nav tik izplatītas. Arī pilskalni ir citādi — maziņi un ļoti stāvi. Tas liecina, ka Latvijas veidojums neatbilst tai teri-
torijai, kāda tā ir pašreiz. Man Sēlija saistās arī ar šībrīža Lietuvas teritoriju. Latvijas valsts, tās robežas ir neilgu laiku, un savas dzimtas saknes esmu atradusi vēl labu laiku iepriekš valsts izveidošanas. Tāpēc svarīgi pie manām sajūtām par Sēliju atzīmēt plašumu, kuru neierobežo valstu robežas. Sēliju es jūtu plaši un arī redzu kā māksliniece. Ūdens netek tikai līdz robežai. Gaisam, jūtām arī to nav. Ar savu mākslu un tendencēm neatbalstu aprobežotību un provinciālismu. Man patīk plašizpratne, un to rādu arī ar saviem darbiem,” saka Aija Zariņa. No Sēlijas vecmeistariem viņa atzīmē Jāni Jaunsudrabiņu. “Viņa sirsnīgā attieksme un konkrētība, ko ar katru savu darbu vēlas pateikt. Arī viņa darbi ir pārlaicīgas vērtības, tās neierobežo laiks. Ja gleznā attēlota veca māja, tad darba jēga ir prieks, kāds ir, piemēram, pavasarī vai kādā citā gadalaikā, kas skar visus mūs un vienmēr. Saules ritums ir nemainīgs, un tas nenoliedzami iespaido arī mūsu izjūtas. Tieši tas ir arī mākslas mērķis un jēga — šīs izjūtas saglabāt un nodot tālāk. Laikam ritot, sajūtu ziņā Sēlijas ainavā nekas nav mainījies. Pakalnu dinamika ainavā sēļiem joprojām rada saviļņojumu. Tas ir neizskaidrojami. Harmoniskas proporcijas dabā, objektu izvietojums mūsos rada iekšēju atbalsi. Tāpat kā ieraugot skaistu sievieti, cilvēkā ir saviļņojums. Ja lūgtu izskaidrot, kāpēc tas rodas, vai tāpēc, ka deguns ir tādā garumā, vai kāda cita iemesla dēļ? Tas nepakļaujas analīzei. To vien atliek konstatēt, atsaucoties uz cilvēciskajām vērtībām.” Māksliniece teic, ka dziļākajā būtībā šādos brīžos cilvēks redz dvēseli. Šajā gadījumā varam runāt arī par Sēlijas dvēseli. “Varam to iedomāties kā lielu būtni, kas ir pilnīgi citādāka nekā, piemēram, Kurzeme. Cilvēks, kas skatās gara acīm, Sēliju redz citādu. Neatkarīgi no tā, kā mēs dalīsim Latvijas teritoriju. Pēc kāda laika, kad visi dalījumi, visas valstis izjuks, Sēlija atkal būs jūtama atsevišķi,” saka Aija Zariņa un piebilst — mūsdienās cilvēki lielu nozīmi piešķir sarunām, velta tām daudz enerģijas. Tā vietā būtu vairāk jāskatās, jāklausās. Mūzika, gleznas.

Bērnības vietas nav vairs tādas

Agnese Krastenberga ir Latvijas Mākslinieku savienības biedre kopš 2006. gada. Beigusi Latvijas Mākslas akadēmiju un Latvijas Mūzikas akadēmiju. Regulāra mākslinieku plenēru dalībniece. Ikdienā strādā mūzikas skolā par klavierspēles skolotāju.
Mākslinieces vecvecāki dzīvoja Pļaviņās. Šīs pilsētas apkārtnē pagājusi arī viņas bērnība. Mamma Edīte strādāja pie arheologiem un ilgu laiku pavadījusi Pļaviņās, bet no darba brīvajā laikā gleznoja. Arī esot izrakumos Sēlpils pusē, vēl pirms Pļaviņu HES dambja pabeigšanas agrajās rīta stundās un pievakarēs viņa no darba brīvo laiku aizpildīja ar otām un krāsām. Tapa senās Daugavas ainavas.
Agnese teic, ka bieži piedalās Sēlijā rīkotajos mākslinieku plenēros — Jēkabpilī, Viesītē, Pļaviņās, Saukā, Jaunjelgavā un citviet. No bērnības viņa atceras Daugavas krastus pie Pļaviņām, dolomīta plienu, kas pamazām iestiepjas upē, kā arī avotus, stāvos krastus, kuros rāpās tad, kad vecāki stigri bija nolieguši.

Par šodienas Daugavu viņa saka — skatos uz upi, un sirds sāp. Toties par Viesīti viņa saka — burvīga vieta, un pilsētas ielas esmu gleznojusi plenēros. Arī tuvumā esošo Eķengrāves muižu un apkārtni, dīķi ar ūdensrozēm — pilnīga poēzija. Tāpat Jēkabpils vecā daļa ar senajām mājām un šaurajām ieliņām ir gleznošanas vērta.

Roberts Švēde — divu Sēlijas muižu īpašnieks

Par vienu no senākajiem zināmajiem, bet nepelnīti aizmirstiem māksliniekiem, kurš reiz dzīvojis Sēlijā, “Staburagam” pastāstīja Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktore, mākslas vēsturniece maģistre Edvarda Šmite.
Vācbaltietis Roberts Konstantīns Švēde (1806 — 1871) izglītojies Pēterburgas Mākslas akadēmijā, kur ieguvis mākslinieka kvalifikāciju. No pašlaik zināmajiem vairāk nekā 30 Roberta Švēdes darbiem lielākā daļa atrodas viņa pēcnācēju ģimenēs Krievijā un Vācijā. Latvijā no viņa gleznotajiem portretiem ir tikai Marijas Milnas portrets Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumā, bet nav drošu ziņu par šeit esošām viņa gleznotajām ainavām. Viens no viņa pazīstamākajiem darbiem ir Rīgas rātskunga A. Milna sievas ģīmetne. Ar garām tumšu matu cirtām dzeltenā zīda tērpā viņa parādās sarkana aizkara fonā. Pa kreisi kā intīmi romantiska piedeva — efejas vītnes. Delikātā gleznojumā un refleksu rotaļā vērojama saskare ar mākslinieka Brilova-Nefa akadēmisko tradīciju. Gleznojuma elegantais vieglums un prasme raksturot tērpā samtu, ādu, mežģīnes, zīdu u. c. redzams arī Marijas fon Kozenas portretā. Salīdzinoši vairāk Roberta Švēdes darbu saglabājies Krievijas muzejos, tādēļ jāpievēršas tur izteiktajam viņa daiļrades vērtējumam. Informācija par šo mākslinieku būtiski papildināta tieši pēdējā desmitgadē. Tie ir Annas Pogodinas no Maskavas Valsts Tretjakova galerijas pētījumi, kas veikti gan darbu formāli stilistiskās analīzes jomā, gan izmantojot arhīvu materiālus, gan apkopojot gleznu tehnoloģiskās izpētes rezultātus. Roberta Švēdes darbu kopā ietverams pēc viņa gleznas vai zīmējuma litografētais Mihaila Ļermontova portrets (1841), kas guva negaidītu publicitāti. Grūti pateikt, cik lielā mērā redzamais ideāltēls atbilst realitātei un pazīstamā dzejnieka litografētais portrets patiesībai. Turklāt jāpiebilst, ka 20. gs. Krievijā Roberts Švēde bija un, domājams, arī mūsdienās ir populārs galvenokārt kā Ļermontova pēcnāves portreta autors. Par viņa darbiem atzīti vairāki Kurzemes baronu fon Kampenhauzenu dzimtas pārstāvju portreti.
Jautāsiet, kāda tam visam saistība ar Sēliju? 1852. gadā Švēde pameta impērijas galvaspilsētu Pēterburgu un pārcēlās uz Rīgu, kā arī nopirka Danpeltes (Dannenfeld) Sēlijas pagastā un Viesītes muižu. Sēlpils un Sunākstes draudzes mācītājs viņu salaulāja ar Elizabeti Julianu Mariju Horsti. Danpeltē dzimuši seši no Švēdes otrās laulības bērniem. Viņa vecākais dēls parūpējies, lai Sēliju sauktu par Lietuvas nacionālā baleta pamatlicējas Olgas Dubeneckienes (Švedaites) tēva dzimteni. Edvarda Šmite teic, ka laikā, kad dzīvojis Sēlijas muižās, mākslinieks nenodarbojies ar gleznošanu, bet gan veicis dažādus saimnieciskus darbus. 1865. gadā pēc Sēlpils muižas pārdošanas pārcēlies uz Rīgu.

Koknesieša vērienīgās ainavas

Rakstā par Robertu Švēdi pieminēta arī koknesieša Jūlija Federa daiļrade un 19. gs. 70. gadu pirmajā pusē tapušās romantiskās, vērienīgās ainavas. Ainavai piemīt Jūlijam Federam raksturīgais vēriens, spēja pat necilas ainavas gleznojumu apveltīt ar saviļņotāku vai rāmāku, tomēr izjustu poētisku noskaņu. Viena no Jūlija Federa glezniecības iezīmēm ir dabas skata gleznojumā radītais koptēls, kam autors apzināti vai intuitīvi pakļāvis kompozīcijā ietvertos reālās dabas objektus. Edvarda Šmite teic — svarīgi uzsvērt, ka Jūlija Federa gleznotajās ainavās cilvēka figūra iekļauta visai reti, un tādos gadījumos tā ir gleznas mākslinieciskās uzbūves loģiska sastāvdaļa, turklāt nekad to neredzam priekšplānā. Jūlijs Feders 1867. — 1868. gadā nepilnu trīsdesmit gadu vecumā Pēterburgas Mākslas akadēmijas izstādē eksponējis atzinīgi novērtētos darbus “Vidzemes Šveices ainava” un “Kokneses pilsdrupas”. Darbu pašreizējā atrašanās vieta nav zināma. Par “Kokneses pilsdrupām” mākslinieks saņēma trešās pakāpes mākslinieka grādu un dienesta pakāpi.

Formula, kas strādā vienmēr

Viesītiete, goda pilsone, māksliniece Ligita Caune ir biedrības “Sēlijas palete” dibinātāja. Viņa saka — esmu sēliete daudzās paaudzēs. Viņas jaunības uzvārds ir Vecumniece. Tēva dzimtas saknes ir Valles un Sunākstes pusē. No dzimtas mājām “Vecumnieki” vārds dots arī ciemam. Tiesa, toreizējais mājas saimnieks Jurre Vecumnieks māju nospēlējis kārtīs, pats aiz bēdām nomiris, bet divi dēli aizgāja pasaulē laimi meklēt un nonāca Eķengrāves muižā, Viesītes pievārtē. Iedzīvojās, apprecējās, un tur dzimis arī Ligitas vecaistēvs Andrejs. Viņa ģimenē daudzi bērni kļuva par muzikantiem. Ligitas mammas dzimtā puse nav tālu jāmeklē — Biržos. Ligitas tēvs Alfrēds Viesītē bija dzelzceļnieks. Ligitas brālis Edvīns ir arhitekts. Viņa darbu sarakstā ir daudzas ievērojamas celtnes — sanatorija “Rīgas Jūrmala”, tagadējā “Baltic Beach Hotel”, Uzvaras piemineklis, viesnīca “Hotel de Rome”, viesnīcas “Konventa sēta” un “Gutenbergs”, piemiņas ansamblis Lestenes Brāļu kapos. Ligitai ir divas māsas — ķirurģe un inženiere. Māksliniece ilgu laiku strādāja Rīgas būvvaldē, bet šobrīd, esot pelnītā atpūtā, nodarbojas ar projektiem interjera dizainā.
Kā gleznotāja Ligita sevi sauc par ainavisti. “Ar mīlestību un pietāti eju dabā, mani uzrunā skaistums, un nevaru to neuzgleznot. Pat ja tas pirmajā brīdī nešķiet skaists. Savos darbos sliecos uz abstrakciju,” stāsta Ligita. Šogad piedalījusies septiņos plenēros dažādās Latvijas vietās. “Neapnīk, lai gan ļoti piekūstu. Stundām ilgi dabā, uz kājām, pie molberta. Bet izguļos, atpūšos, un gribas atkal. Man rodas tādi kā tematiskie loki, vienā vasarā gleznoju tikai kokus, citā — mājas. Gleznošana ir mans sirdsdarbs, tā mani aicina. Vienkārši sauc.” Jautāju māksliniecei, ko viņa savos darbos nodod skatītājam? Atbilde ir — mīlestību. “Ja darbu glezno ar lielu mīlestību, tā aiziet pie skatītāja un viņš to jūt. To var attiecināt arī uz teātri, mūziku. Kas no sirds nāk, tas uz sirdi iet. Tas tā tiešām ir, šī formula strādā!” Par radošo procesu viņa saka — tas ir kā dievkalpojums, patvērums, laiks, kad ieeju kā nirvānā, saplūstot ar dabu, sarunājoties. Kaut kur iemaujas govs, iedziedas gailis, lai arī to nevar iegleznot, tas tomēr paliek krāsu un otas triepienu struktūrā. Tādā kā vibrācijā.
Par unikālo Sēlijas ainavā, līdz ar to arī mākslas darbos, Ligita saka — kad braucu no Zemgales, ar līdzenajiem rudzu laukiem un zilo debesi, tuvojoties Sēlijai, parādās pauguraine. Un tāds mīļums. Aiz pauguriņa ir cits pauguriņš, kaut kur aizvijas ceļš, šur tur pa krūmam. Ap Ērberģi redzamas Jaunsudrabiņa zīmētās šai pusei raksturīgās vecās akmens mājas, reiz bagāto saimniecību staļļi, klētis. Jaunsudrabiņš bija labs gleznotājs, gleznās atainoja to, kas bija apkārtnē, bet kā zīmētājs, manuprāt, viņš redzēto kariķēja, mazliet smaidīja, darbos jūtams primitīvisms, naivums — žodziņš, gailītis. Ilustrācijas, piemēram, “Baltajai grāmatai”, ir perfektas, jo tās radījusi viena roka un viena sirds — to, ko viņš rakstīja, arī uzzīmēja. Gleznās gan nejūt naivismu — tur ir triepieni, tēma un koloristika.
Stāstot par Sēlijas māksliniekiem, nevar nepiemināt jauno paaudzi. Lai stimulētu vietējos Viesītes jauniešus pievērsties tēlotājmākslai un zinātnei, Ligita Caune un biedrība “Sēlijas palete” pirms 11 gadiem iedibinājusi viņas skolotāja mākslinieka Arkādija Kasinska vārdā nosaukto balvu. To saņem Viesītes vidusskolas audzēkņi par labiem rezultātiem vienā vai otrā jomā, un balva ir plenērā tapuša mākslinieka glezna.

Uzziņa
Sēlija, agrāk Sēla (latīņu: Selonia) vai Sēlenes zeme (latīņu: terra, que Selen dicitur), saukta arī par Augšzemi (lietuviešu: Aukšzemė), ir kultūrvēsturisks novads Latvijā, kas ietver teritoriju no mūsdienu Jaunjelgavas un Neretas novada pie Zemgales robežas līdz pat Krāslavas novadam Baltkrievijas pierobežā.
Mūsdienu Sēlijas teritoriālā identitāte izsekojama kopš Sēlijas bīskapijas dibināšanas 1218. gadā. Livonijas ordeņa valsts pastāvēšanas laikā to kopā ar 14. gadsimtā uz laiku iekarotajām Aukštaitijas zemēm sāka dēvēt par “augšgalu” (vācu: Oberland — 'Augšzeme'). Jau Kurzemes hercogistes laikā Sēliju mēdza uzskatīt par Kurzemes “augšgalu” jeb Augškurzemi. Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas 20. gadsimta sākumā to savukārt pieskaitīja Zemgales kultūrvēsturiskajam novadam.

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

+ 1

Staburags.lv ARHĪVS

Ieraudzīt Sēlijas dvēseli

Kategorijas