Cauri Krievijai uz Ķīnu

2019. gada 30. augusts 00:00

(20. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)
76. diena
Ierodamies Hospetas stacijā un uzreiz dodamies pirkt biļetes nākamajam braucienam uz pludmali Goa štatā. Tas ir astoņas stundas ilgs, bet šoreiz nav nakts brauciens. Šodien jātiekas ar mūsu draugu Višalu. Viņš ir ēdienu mīļotājs un rīko dažādas tūres savā dzīvesvietā Mumbajā. Par noteiktu samaksu Višals interesentus aizved uz pavisam neatklātām vietām un iesaka, kas kurā ir vislabākais. Jā, ar šādu vīru Indijā ir droši ēst. Višals taksometrā nejauši saticis nīderlandieti, sākuši sarunu, sadraudzējušies un atbraukuši mūs satikt šajā tempļu pilsētiņā. No Hampi esam desmit kilometru attālumā.
Mūsu eiropiešu draugs ir mākslinieks. Jau divus gadus dzīvo Indijā un ar telefonu uzņem filmu. Meklē sponsorus un rediģētājus.
Esam paēduši brokastis un beidzot esam ceļā uz Hampi. Nekur neapstājamies, bet visu redzam no auto loga. Apkārt ir lieli kaļķakmens krājumi, kuru galos parādās arī tempļi, veltīti dažādiem hinduisma dieviem. Saprotam, ka nākamās divas dienas būs tās, kad patiešām redzēsim tempļus, jo pašlaik atkal sēžam kafejnīcā, kur mūsu draugi stundu bauda kafiju, un vēlāk dodamies uz citu kafejnīcu, kur nīderlandietis noguļas savā stūrītī un stundu runā pa telefonu, kamēr Višals parāda dažus jogas vingrinājumus.
Skaistākā dienas daļa ir tad, kad nonākam pie kāda ezera. Šeit var peldēties, daudzi ārzemnieki, kas atbraukuši uz Hampi, arī sauļojas. Jābūt uzmanīgam — ir samētāti atkritumi, saplīsušas pudeles. Mēs jautājam Višalam, vai tiešām indiešu zemē mešanas ieradums nācis no tiem senajiem laikiem, kad visi trauciņi bija no māla vai banānu lapām. Te izskatās briesmīgi. Mēslošana ir visbēdīgākā Indijas seja.
77. diena
Darbinieki atnes brokastu kuponus. Drīz jāiet ēst. Ātri sataisāmies un nonākam virtuvē, kur uzraksti vēsta — katram viena maizes šķēle, viens banāns un viena vārīta ola. Tam visam komplektā tradicionālie rīsu plāceņi, šķelto zirņu miltu maizītes un dažādas mērces. Pēc brokastīm tiekamies ar Višalu un Andreasu uz piecām minūtēm, lai atvadītos. Vīri dodas uz Mumbaju, mēs uz Hampi. Beidzot apskatīsim mazo tempļu pilsētu ar vēsturiskajām drupām, kas veltītas hindu dieviem.
Mums gandrīz beigusies skaidrā nauda, tāpēc meklējam bankomātus. Pusi no pilsētā esošajiem izstaigājam, bet nevienā nav skaidras naudas! Sēžamies busā, kas par desmit centiem ved uz padsmit kilometru attālo Hampi. Ceram, ka tur atradīsim vismaz valūtas maiņas centru. Cik labi, ka vēl ir eiro! Skaidrajai naudai vienmēr jābūt kabatā.
Cauri maziem ciemiem, aitu bariem un bērniem, kas nekad neaizmirst pajautāt pēc rūpijas, dodamies uz Hampi. Brauciens ir diezgan ilgs, paspējam apskatīt rīsu laukus, vietējo mazās būdeles, taisītas no māliem un salmiem, un arī dažus skaļus rituālus tempļos.
Beidzot nokļūstam pašā Hampi. Kāpjam ārā no busiņa, mūs uzreiz aplenc desmitiem autorikšu, piedāvājot izvizināt pa tempļu teritoriju. Kad sakām, ka iesim kājām, mēģina ieskaidrot, ka viss atrodas ļoti plašā teritorijā un kājām to nav iespējams apiet. Zinām, ka Hampi ir milzīga platība apburošu tempļu, bet laiks mums ir un brauciens autorikšā neatdos tās takas, ko var izstaigāt kājām. Uzreiz dodamies uz kādu tempļu kompleksu, ko vietējie, šķiet, atjauno. Tie kaļ akmeņus un taisa ap templi grīdas. Pašā templī iekšā ir milzu ziloņa statuja, veltīta Ganešam — Šivas un viņa sievas Parvati dēlam. Pēc indiešu grāmatās lasītā, Šivas sieva no māliem uztaisīja bērnu, kamēr dievs bija prom. Kad Šiva atgriezās, ieraudzīja dēlu pie vannasistabas, kurā viņa sieva mazgājās. Viņš nezināja, kas tas īsti ir, tāpēc nocirta tam galvu. Atnāca sieva un jautāja, kāpēc Šiva nogalināja abu bērnu. Šiva atrunājās, sakot, ka tūliņ dēls tiks atjaunots — tā galva tiks aizstāta ar pirmās garām ejošās dzīvās radības galvu. Un pirmais nāca zilonis. Tā nu arī tas kļuva par dievu. Te jāpiemin, ka hindu mitoloģija vai reliģiskie tēli (kā nu katrs tos sauc) tiešām ir interesanti, un tie stāsti ir kā pasakas. Nemaz nestāv līdzās baisajam Korānam, kas katrā otrajā lapaspusē atkārto, ka visi, kas nav musulmaņi, cietīs vai tiks nogalināti.
Paejam tālāk un atklājam milzu akmens grīdas, uz kā savelti citi akmeņi. Šī vieta ir kas neticams! Templis pie tempļa, akmens bluķi lielās kaudzēs un izkārtoti kā skaistā gleznā. Nespējam noticēt, cik daba var būt skaista! Un nespējam iedomāties, kas par impēriju reiz bija šajās platībās! Ne bildēs parādīt, ne aprakstīt! Koki, mazi dīķīši, tempļi dažādiem dieviem un visapkārt, cik vien acīm saredzams, — lieli akmens krāvumi.
Mums pie kājām ir liels tempļu komplekss, no kura skan mūzika. Atrastajā informācijā teikts, ka ārzemniekiem tur jāmaksā pieci eiro. Pirms paša tempļa ir pērtiķu bari, kas garāmgājējiem no rokām ārā rauj maisiņus, jo pieraduši plastmasas maisiņus asociēt ar ēdienu. Bieži tajos arī atrod banānus. Tepat mūs noķer kāds gids, pastāstot par rītdien rīkoto četru stundu ilgo riteņbraukšanu pa tempļiem. It kā jau forši, ka kāds vietējais izrāda tempļus un interesanti šo to pastāsta. Bet brauciens grupā var izvērsties lēns, nogurdinošs un laiks pazaudēts. Samaksa par četrām stundām ir seši eiro, kas iekļauj arī velosipēda īri. It kā forši, bet vēl nezinām, vai ko tādu ņemsim. Mēs esam lieli staigātāji, var arī kājām.
Ejam iekšā templī, izrādās, te nemaz nav ieejas maksas! Vien par apavu sargāšanu jāatstāj pieci centi. Atkal basām kājām dodamies templī, un pirmais, ko ieraugām, ir milzīgs zilonis, ar ko visi fotografējas. Tas izkrāsots košās krāsās un paredzēts visādiem rituāliem. Mēs gan neesam samaksājuši piecu eiro vērto filmēšanas atļauju, bet klusītēm tāpat visu izdodas iemūžināt.
Te ir ļoti daudz pērtiķu, arī lielie ar melnajām sejām un pelēko spalvu, saukti par languriem. Tie kaujas ar mazajiem makakiem. Arī vietējie par dzīvniekiem nav sajūsmā, laikam baidās no uzbrukuma. Templis ir skaists, kā jau visi te apkārt. Dažreiz žēl skatīties, ka atļauts ir viss — gan aptaustīt senos akmens gravējumus, gan iet un brucināt tempļa sienas. Ilgi šīs būves neizturēs.
Pie tempļa izejas mums atkal tiek prasīta nauda par apaviem, tāpēc te vienmēr stingri jāatgādina, ka tiešām ir samaksāts. Nāk bērni, piedāvājot iegādāties fotokartītes. Un tie pārdevēji! Vēl joprojām nesaprotam bungu padarīšanu — kāpēc tieši tās? Un te nu visiem ir arī cepures un saulesbrilles. Tāda sajūta, ka kāds pārdevējs “uzkodis”, ka “baltais” pērk tieši šīs preces, un nu visi tam vienkārši seko.
Bet mums jāmeklē bankomāts. Kāds indietis ieteica aiz stūra meklēt tūrisma aģentūru, kas no kartes var noņemt naudu ar savu aparātu, paturot piecus procentus par pakalpojumu. Ko tādu esam mēģinājuši Gvatemalā, tāpēc indietim uzticamies. Un šajā tūrfirmā riteņbraukšanas ekskursija ir jau par diviem eiro lētāka.
Atrodam lētāko ēstuvi, kur pusdienojam par diviem eiro, un dodamies cauri tirdziņam uz kādu kalnu. Izvēlamies neiestaigātās taciņas, tālāk no norādēm, un esam pārsteigti, cik šāda skaista vieta tomēr ir klusa — neviena tūrista un neviena indieša! Aiz katra akmens paveras arvien jauns templis, un nespējam noticēt — tik daudz skaistuma un pilnīgi bez maksas! Esam pārliecināti, ka ilgi tā nebūs. Atradīsies gan tie, kas sapratīs, ka drupām apkārt jāapvelk žogs, gan tie, kas iekasēs ieejas maksu. Bet, kamēr vēl var, tikmēr jābauda!
Pa nelieliem akmens pakāpieniem un bluķiem rāpjamies kalnā, ik pa laiciņam atklājot kādu alu ar akmeņos iegravētām figūrām. Tad arī paveras akmeņu krāvumu bezgalība. Kas šī par maģisku vietu! Te piecas dienas no vietas varētu sēdēt uz akmens un gremdēties tālumā. Te ir pasakaini un neaprakstāmi skaisti!
Mēs esam vieni, mēs esam ar dabu. Tālu no nekārtības, netīrības, noziedzības un skaudības. Esam te pie lielākās pasaules mākslinieces — dabas —, vērojot tik skaistu gleznu, kas neizdzēšami ierakstīta mūsu atmiņās. Te ir pasakaini! Tieši šī ir vieta, kur iepazīt Indijas skaistāko pusi! Kāpiens lejā no kalna nav viegls, akmeņi ir slideni, īsti pieturēties nav, kur.
Apskatām vēl divus tempļu kompleksus, kamēr spēcīgā saule sakarsējusi gaisu līdz 35 grādiem. Kāds indietis mums parāda, kā tiek gatavots īsts vīraks. Šī veikaliņa īpašnieks ar vīraku taisīšanu nodarbojas jau ceturtajā paaudzē. Un parāda, kā tiek uztaisīta masa no sandalkoka un gumijkoka, lai to vēlāk uzritinātu uz bambusa stienīša. Šis ir apbrīnojams meistardarbs un tāda smarža! Arī visas dabīgās eļļas ir kas unikāls. Protams, kas nav rūpnīcās ražots, ir dārgāks. Iegādājamies vien paciņu vīraka kā pateicību par lielisko stāstu, bet vairāk gan neko nevaram pirkt. Nezinām, vai Austrālijā mūs ar šīm vielām ielaidīs.
78. diena
Vēl viena skaista diena Hampi. Dodamies izpētīt vēl neatklātās vietas.
Ejam gar upi, kuras krastos lieli akmeņi, pa kuriem lēkā gan makaki, gan langūni. Vēl Krievijā kabatās sabērtas sēkliņas atdodam dzīvniekiem. Tie no plaukstas sēkliņas māk paņemt un pēc tam izlobīt. Te ir ļoti daudz pērtiķu, un vietējie tos trenkā.
Šodien redzam daudz vairāk ārzemnieku, daudz vairāk vietējo un patiešām daudz tempļu drupu. Kāds gan te komplekss reiz bijis! Kas nepārspējams! Bet šķiet, ka te arī neviens par tiem tempļiem nerūpējas. Ir zīmes, ka šīs ir svētvietas, un pirms ienākšanas jebkura tempļa teritorijā jānovelk apavi, bet nekādu nožogojumu grebumiem, nekādu citu aizliegumu.
Šodien saule atkal cepina. Ārā 35 grādi, bet vismaz nav sutīgs, izturēt var. Ejam ilgi, gar dažādiem tempļiem. Citos ir ieejas maksa. Ja indietim tā ir desmit centi, tad ārzemniekam pieci eiro. Ir starpība. Daži tempļi ir ļoti labi saglabājušies.
Gar banānu audzēm un palmu plantācijām nokļūstam pie upes, kas jāšķērso ar laivu. Te ir arī zīmes ar brīdinājumiem par krokodiliem, bet vietējie ir pārliecināti, ka te tādu nav. Uzreiz pajautājam brauciena cenu. 25 centi katram. Drīz piebrauc maza laiviņa, kas uzņem gan motociklus, gan pasažierus. Šķiet, ka tā var nogrimt. Laivas īpašnieks mums norāda uz īpašiem krēsliem, kas ir uz paaugstinājuma, un saka, ka tās labākās būs mūsu vietas. Bet indieši steidz tās aizņemt, un mēs atkāpjamies — lai jau paliek. Sēdētāji tiek sadalīti divās atsevišķās rindās — sievietes vienā pusē, vīrieši otrā.
Ceļš ir tāls, esam nolēmuši iet kājām, lai redzētu vairāk. Esam nokļuvuši pasakā. Plaši rīsu lauki, kas tiek novākti, jo ir ražas sezona. Skatāmies, kā vietējie krāmē kalnos rīsu graudus, lai tos izžāvētu. Esam pavisam nomaļā vietā, redzam vietējo dzīvi. Neviena cita kājāmgājēja te nav.
Pēc stundu ilga gājiena gar dabas ainavām, ko ik uz soļa cenšamies iemūžināt gan fotokamerā, gan prātā, apsēžamies ēniņā, lai apēstu tikko par desmit centiem nopirkto banānu ķekaru. Te banāni ir ļoti lēti. Jāatceras vienmēr paņemt svaigāko ķekaru, jo maisiņos, ko vietējie spiež rokās, ir jau pakaltušie augļi. Un tad augsts kāpiens kādā citā kalnā uz Hanumana templi. Hanumans ir dievs, kas izskatās kā pērtiķis. Šo dievu atceramies no leģendām par to, ka tas iemeta kalnu jūrā, tā izveidojot Šrilanku.
Esam augstu virs akmeņiem, virs palmām un rīsu laukiem. Tādi plašumi, tāds horizonts! Daži vietējie gan traucē visu izbaudīt, jo to vien dzirdam kā lūgumu pēc bildēm.
Esam sasnieguši templi akmens kalnā. Tepat var izstaigāt milzīgo akmens augstieni. Nu gluži kā viena liela grīda! Šī vieta ir maģiska! Un ne tikai svētvietu, bet arī neticamo dabas veidojumu dēļ.
(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Cauri Krievijai uz Ķīnu

Kategorijas