Staburags.lv ARHĪVS

Jāmācās domāt ārpus standartiem

Sandra Pumpure

2019. gada 30. augusts 00:00

398
Jāmācās domāt ārpus standartiem

Jaunjelgaviete Irēna Roma­novska ir no tiem cilvēkiem, kuriem vajag būt kustībā. Ideju, ko īstenot, viņai netrūkst, pats galvenais — ir apņēmība to darīt. Tādu esmu Irēnu iepazinusi klātienē un redzu sociālajos tīklos, kur viņa bieži dalās ar iespaidiem par notikumiem un vietām. Plašāk ar un par viņu runājām dzimšanas dienā, ko jaunjelgaviete svinēja šonedēļ.

Pamazām un uz priekšu
Jau daudzus gadus Irēna darbojas tūrisma jomā. Tās ir bijušas aktivitātes Sēlijā, kādu laiku strādājusi Lielvārdes pašvaldībā, tagad sadarbojas ar Jūrmalas pilsētas domi un iesaistījusies dažādos projektos. Viņa atzīst, ka bieži, darot vienu darbu, atnāk citi darbi.
— Neesmu apzināti izvēlējusies darboties šajā jomā, bet viss kaut kā virzījās uz to. Vispirms sāku ar vides projektiem, kur bija arī dabas tūrisms, pamazām šī joma kļuva plašāka. Esmu gan strādājusi tūrisma aģentūrā, gan pati to vadījusi, vēlāk jau sekoja projekti un tagad vairāk ir sadarbība ar starptautiskām asociācijām, kur darbības joma ir plašāka. Paralēli kā pasniedzēja koledžā Jūrmalā lasu lekcijas par tūrisma biznesa pamatiem un mārketingu. Tā ka šī joma iepazīta no dažādiem aspektiem, un tas liek sekot līdzi aktualitātēm, jauniem projektiem un piedāvājumiem, — stāsta Irēna.
Viņa atzīst, ka Latvijā joprojām lielākais tūristu pieplūdums ir Rīgā, reģioniem tiek mazs procents. Tūrisma jomas pārstāvjiem ir vēlme un centieni šo situāciju mainīt, bet ne vienmēr tas sekmīgi izdodas, un viss prasa lielu darbu. Līdzīgi ir arī Jaunjelgavas novadā, kas sava ģeogrāfiskā izvietojuma un citu iemeslu dēļ diezin vai var kļūt par apmeklētāko galamērķi, jo jārēķinās ar konkurenci. Tomēr ir savas nišas, kur arī Jaunjelgavai ir, ko piedāvāt.
Saistībā ar darbu Irēnai bijusi iespēja apceļot daudzas valstis. Braucieni gan vairāk piepildīti ar darba pienākumiem, tomēr katrā izdodas baudīt atpūtu un vietējo kultūru.
Apņēmības
pietiek
Tūrisms gan nav joma, ko Irēna studējusi. Izrādās, viņa beigusi Latvijas Kultūras akadēmiju, un šis fakts nereti daudzos raisa pārsteigumu. Kultūras lauciņā strādāt iznācis studiju prakses laikā tādos populāros pasākumos kā “Modes asambleja” un filmu festivāls “Arsenāls”, kas deva pieredzi starptautiskos projektos. Irēna teic, ka arī pasaulē atzītās tehnoloģisko studiju augstskolās studentiem māca ne tikai specialitāti, bet arī mākslu un literatūru. Tāpēc, ka cilvēka smadzenēm jāattīstās vispusīgi un jāmācās domāt ārpus standartiem. Izglītība un līdzšinējā darba pieredze to visu arī devusi, un viss bijis tikai ieguvums. Daudz mācīties var darot, arī kļūdīties, kas ir skarbs, bet labs skolotājs.
Irēnai netrūkst ideju un apņēmības tās īstenot. Ar vīru Andri savulaik izveidots mājražošanas uzņēmums “Sēlijas ziepnīca”, kurā paši gatavoja ziepes un sveces. Tagad tā darbība pieklususi, un ziepes top tikai pastāvīgajiem klientiem pēc pieprasījuma. Tomēr apgriezienus uzņem Romanovsku mobilā fotodarbnīca “1000 fonu studija”. Darba pietiek, un ir iestrādes jaunumiem.
Māju izjūta
Irēnas dzimtā puse ir Jūrmala, un saistībā ar darbu viņai atkal ir iespēja tur būt biežāk. Lai arī kur ved darbs un intereses, viņas ģimenes mājas ir Jaunjelgavā. Abi ar vīru Andri izvēlējušies šo vietu, jo gribējās īpašumu ārpus lielpilsētas, bet ne pārāk tālu no Rīgas, jo tobrīd tur abi strādājuši. Apskatījuši vairākus piedāvājumus, un izvēle bija par labu Jaunjelgavai. Maza pilsēta, arī bērniem tur patīk un iegūti draugi. Dzīve Rīgā vairs nevilina.
Kā divu bērnu mamma pagūst apvienot mājas rūpes ar darbiem un daudzajiem pienākumiem? Irēna teic, ka tas iespējams tikai ar citu atbalstu. Turklāt nodarbošanos lielākoties izvēlas tādu, lai pati varētu plānot savu laiku. Neraugoties uz to, visu pagūt nav iespējams, un nereti cieš tieši ģimene. Ir skumji, ja bērni rītos jautā, kāpēc mammai atkal jāiet uz darbu. Tāpēc Irēna izmanto katru iespēju, lai būtu vairāk kopā ar savējiem.
— Nav vienkārši visiem kopā kaut kur aizbraukt, bet jācer, ka izdosies, jo bērniem patīk ik pa laikam redzēt ko jaunu. Kad vecākā meita bija nepilnu gadu veca, visi kopā lidojām uz Maroku. Viņa pati šo notikumu neatceras, bet to stāstu, kā tas noticis, gan. Arī bildes par to atgādina, un joprojām par to daudz tiek runāts — kā viņa 11 mēnešu vecumā jau ceļoja lidmašīnā, Marokā spēlējās un iepazinās ar vietējiem bērniem, — smaida Irēna.
No visām vietām viņa pati labprāt izmantotu iespēju atkal būt Peru un apskatīt Japānu, kas ļoti fascinē. No ceļojumiem viņa pārvedusi ne tikai iespaidus, bet arī vietējo ēdienu garšas izjūtas. Ar tām viņa savulaik dalījās žurnālā “Labu Apetīti!”, rakstot par gastronomiskajiem ceļojumiem. Tas deva ierosmi dažādu valstu vietējiem ēdieniem pievērst lielāku uzmanību — kā tie top, kādi ir pavāri, un ko varam pārņemt savās virtuvēs.
— Nekad neesmu bijusi liela gatavotāja, bet ar laiku iepatikās, un gribas izmēģināt ko jaunu. Interesanti pagatavot kaut ko no citur nobaudītā. Ēdienu ziņā ģimene nav izvēlīga, tomēr novērtējam vietējos produktus un pašu izaudzēto, — saka Irēna.
Ņemot vērā darba ritmu, dārza darbi pie mājas gan ir simboliski. Viņi vairāk paļaujas uz to, kas neprasa lielu kopšanu, taču zemenes un tomāti siltumnīcā ir vienmēr. Irēna atzīst, ka viņai nepiemīt izteikts dārznieka talants, kāds bija tēvam, kurš nodarbojies ar retu augu audzēšanu. Piemiņai no viņa pie mājas aug magnolijas.
Bija jautri
Meitas Eva Marta un Laura vēl ir bērnudārznieces. Māmiņa stāsta, ka Eva Marta vairāk ir māksliniece, jo patīk zīmēt, izdomāt stāstus un pasakas, rakstīt burtus. Savukārt Laura ir kustīga, sportiska, izmanto katru iespēju kaut kur kāpt vai traukties.
— Arī es bērnībā biju pasaku teicēja citiem bērniem. Ģimenē esmu vecākā, man ir jaunāks brālis un māsa. Bērnībā daudz laika pavadīju arī ar brālēniem. Spēlējām indiāņus, devāmies ekspedīcijās un kalām lielus plānus. Bija jautri, — atceras Irēna.
Tā kā dzimšanas diena Irēnai ir augusta beigās, neilgi pirms mācību gada sākuma, bērnībā tas bija labs vasaras noslēgums. Tagad jubilejas svin atkarībā no apstākļiem. Ja ir piemērots brīdis un noskaņojums, svinības notiek, bet svētku diena tā ir vienmēr. ◆