Fotografēšana — sirdslieta, kas uzlādē

2019. gada 30. augusts 00:00

425

Jevgēnijs Karlsons ir viens no pieredzējušākajiem un pieprasītākajiem Aizkraukles fotogrāfiem. Fotoaparāts rokās viņam ir kopš bērnības. Patstāvīgi pilnveidojoties un mācoties, viņš no entuziasta kļuvis par savas jomas lietpratēju, taču pret sevi ir kritisks un redz daudzas virsotnes, kuras vēl jāiekaro.

Maijā Jevgēnijs atgriezās no piecu mēnešu “pārziemošanas” Vācijā. Pavasaris tālienē bija skaists un silts, pat +30 grādu. Atgriezies aizkrauklietis gatavojas jaunam dzīves posmam, šobrīd viņš pārceļas uz jaunajām mājām Baldonē. Saikne ar Aizkraukli paliks, te ir draugi, ģimene un Aizkraukles fotokluba domubiedri.
Savas bildes
neattīsta
— Kad pirmo reizi paņēmi rokās fotoaparātu?
— Man vēl nebija 14 gadu. Tēvs kādreiz nodarbojās ar fotografēšanu, joprojām saglabājušies dažādi agrāko laiku fotoaparātu modeļi. Bija pat laiks, kad mājās paši attīstījām bildes. Kad tēvs beidza nodarboties ar fotografēšanu, sāku es. 16 gados man uzdāvināja pirmo digitālo kameru — “Samsung”, 2,1 megapikselis, ar milzīgu 8 megabaitu karti, kurā varēja saglabāt 1000 bildes. Lielāka interese par fotografēšanu radās līdz ar datoru ienākšanu ikdienā. Veicu fotogrāfiju manipulācijas bilžu apstrādes programmās. Pēc vidusskolas beigšanas ieguvu fotogrāfa diplomu Birutas Mageles starptautiskajā stilistu skolā. Mācības ilga 2,5 gadus, taču neko jaunu mācību procesā tolaik neuzzināju. Visu jau biju apguvis pašmācībā. Vienīgais — iepazinos ar labiem un interesantiem cilvēkiem. Piemēram, pasniedzējs fotomākslinieks Gunārs Binde ar savu stāstījumu aizrāva, Gatis Vanags vadīja fotoapstrādes kursus. Kopā devāmies dažādos izbraukumos, joprojām katru gadu tiekamies plenērā Ainažos.
Paralēli studijām sāku fotografēt profesionāli. Uzradās pirmās spoguļkameras. Iemūžināju Aizkraukles pagasta kultūras nama diskotēkas. Liku attēlus sociālajos tīklos, cilvēkiem patika. Pēc tam sadarbojos ar vietējiem klubiem “Laiks” un “La Palma”, braucu arī uz klubiem Jēkabpilī un Rīgā. Radās pastāvīgie klienti un dažādi pasūtījumi.
— Ko labāk patīk fotografēt — cilvēkus vai dabas ainavas?
— Abus. Cilvēki uzrunā ar emocijām, fotografēšanas procesā es tās izdzīvoju līdz ar modeļiem. Dabas skatu iemūžināšana prasa daudz laika. Tas ir individuāls process, kas palīdz atvilkt elpu no ikdienas skrējiena. Visvairāk man patīk bildēt jūru un kalnus. Kalnu Latvijā īsti nav, tad visbiežāk fotografēju jūru. Saulriets katru dienu ir citādāks.
— Kopš pirmsākumiem darbojies Aizkraukles fotoklubā. Nekas nav mainījies?
— Šonedēļ ar fotoklubu devāmies uz kopēju pasākumu Skrīveros. Klubā esam dažādu līmeņu un vecumu entuziasti. Diemžēl mūsu bariņā nav daudz jauniešu, domāju, ka vajadzētu pareklamēt fotokluba darbību un piesaistīt jaunus cilvēkus. Kopā ar kluba biedriem esam rīkojuši izstādes. Personīgi savas bildes neattīstu. Mani darbi apskatāmi sociālajos tīklos, glabāju tos digitālajā vidē. Pret sevi esmu ļoti paškritisks, labprāt pieliktu kādu savu darbu pie sienas, man noteikti neapniktu, tomēr nejūtu, ka esmu sasniedzis to līmeni, kas mani apmierinātu. Gribu kaut ko vairāk, labāku, visu laiku cenšos strādāt un attīstīties līdz konkrētam līmenim. Kad būšu sasniedzis sevis iedomāto latiņu, tad varēšu fotogrāfijas attīstīt un piekārt pie sienas. Iedvesmojos no pasaulslaveniem fotogrāfiem. Raugoties uz viņu darbiem, saprotu, ka vēl ir, kur augt.
— Kas raksturo labu fotogrāfu?
— Gaumes izjūta. Fotogrāfam jāprot saskatīt, novērtēt un iemūžināt skaisto. Katram fotogrāfam ir savs portfolio, taču mūsdienās, lai uzrunātu klientus, nepieciešama reklāma, lai piedāvājums sasniegtu klientu.
Fotogrāfijas nozare kļuvusi daudz pieejamāka salīdzinājumā ar to, kāda tā bija pirms vairākiem gadiem. Katrs, kuram ir fotoaparāts, var pamācīties un saukt sevi par fotogrāfu. Tomēr tas nenozīmē, ka, nopērkot labu tehniku, galarezultāts būs baudāms. Bildei jābūt gaumīgai un jāraisa emocijas. To tā vienkārši jebkurš iemācīties nevar.
Katram savs
redzējums
— Kā jūties kameras objektīva otrā pusē?
— Nepatīk. Studiju laikā mēs viens otru fotografējām un mācījāmies uzklāt grimu. Tas bija mācību process, kas palīdzēja izprast modeļa sajūtas. Personīgi nejūtu vēlmi fotografēties, šķiet, ka nekas skaists tur neiznāks.
— Nākotnes plānos ietilpst fotostudijas atklāšana?
— Nē, tas ir noiets posms. Agrāk fotostudijas bija pieprasītas, mūsdienās fotosesijas biežāk organizē dabā vai urbānā vidē. Ja ir nepieciešamība, studiju var īrēt. Tās vairāk vajadzīgas ziemā kādai ģimenes fotosesijai vai priekšmetu iemūžināšanai. Studijas ierobežo, fotogrāfs nevar izpausties pilnībā.
Es būtu gandarīts, ja gadā izdotos fotografēt vairāk nekā desmit kāzu un katras citā valstī ar atšķirīgu tematiku un noskaņu. Kāzu fotografēšana pārsvarā ir sezonāla, vispieprasītākās visu gadu ir privātās fotosesijas.
— Raugoties caur fotoaparāta objektīvu, redzi pasauli citādāk?
— Domāju, jā. Redzējums atšķiras no citiem cilvēkiem. Daļēji šīs iemaņas nākušas ar laiku — vienkāršībā saskatīt ko īpašu. To vislabāk pierāda plenēri. Vairāki fotogrāfi apmeklējam vienu vietu, taču fotogrāfijas krasi atšķiras, jo katram ir savs redzējums.
Motivē objektīva
kritika
— Vai nākas uzklausīt kritiku?
— Ļoti reti, gribētos biežāk. Produktīva kritika motivē, liek kustēties citā virzienā. Ja tās nav, tad veidojas apziņa, ka viss ir labi un pareizi. Ja ir kritika, attīstīties ir vieglāk. Ja ieklausās norādītajās niansēs, tad ir vieglāk virzīties uz labāku sevis versiju.
Skaļa mūzika
kā atkarība
— Fotografēšana — darbs vai vaļasprieks?
— Pirmkārt, tā ir mana sirdslieta. Pēc fotosesijām man nav noguruma. Esmu priecīgs, gandarīts, jūtos uzlādēts. Process ir kā darbs, un peļņa man ir otrajā plānā.
Latvijā ar fotografēšanu ir iespējams pelnīt, bet līdz tādam līmenim jāizaug, un tas prasa vairākus gadus. Vispirms jau tiek ieguldīta nauda aparatūras iegādē. Jāatpelna tehnika, un tikai tad var sākt pelnīt. Lai pelnītu, nepietiek ar labu fotoaparātu, jāprot to izmantot, jābūt savam unikālajam redzējumam. Fotogrāfa darbs neaprobežojas ar bilžu uzņemšanu. Daudz vairāk laika paņem fotogrāfiju apstrāde.
— Kuri nozares pārstāvji tevi iedvesmo?
— Tādu ir ļoti daudz. Digitālajā laikmetā informācijas apmaiņa ir tik jaudīga, ka iespējams iepazīt vistālākajos nostūros dzīvojošo fotogrāfu darbus. Viens, kurš mani īpaši uzrunā, ir Ukraiņu kāzu un modes fotogrāfs Vladimirs Ivašs. Man patīk, kā viņš strādā, iznākums ir vienreizīgs.
— Vai fotosesijās ir kas tāds, kas liek tev justies neērti?
— Īsti nē. Pats process kļūst nedaudz saraustīts, ja klients jūtas neērti, nevar atslābt un ļauties procesam. Nekomfortabli kļūst, kad visādi mēģinu palīdzēt, taču tas neizdodas un cilvēks paliek noslēgts. Kontakts ar modeli ir ļoti svarīgs, sākumā daudziem ir uztraukums un neizpratne, kā stāvēt un kur likt rokas, bet parasti fotosesijas beigās klients jau ir atbrīvojies un droši improvizē.
— Ja ne fotografēšana, tad...
— Tas noteikti būtu kaut kas saistīts ar ceļošanu — tālbraucējs, jūrnieks vai vilciena vadītājs. Man patīk kustība, cilvēku un vides maiņa. Fotografējot esmu izbraukājis visu Latviju. Visiespaidīgākā man šķiet jūras piekraste. Katrā vietā tā ir citādāka.
— Kas vēl tevi brīvajā laikā aizrauj?
— Visos laikos tā ir bijusi mūzika. Katrā dzīves posmā esmu to izjutis citādāk. Pusaudža gados mēģināju radīt pats savu mūziku, vēlāk saistīja kvalitatīvas mūzikas klausīšanās. Tagad ieguldu mašīnas apskaņošanā, tā ir kā atkarība — gribas izbaudīt skaļāku, jaudīgāku skaņu. ◆

Vizītkarte

Vārds, uzvārds:
Jevgēnijs Karlsons.
Dzimšanas laiks un vieta: 1988. gada 14. augusts, Aizkraukle.
Izglītība: Birutas Mageles starptautiskajā stilistu skolā ieguvis fotogrāfa diplomu.
Nodarbošanās: pašnodarbināts fotogrāfs.
Vaļasprieki:
mūzika, ceļošana, autosports.

Staburags.lv ARHĪVS

Fotografēšana — sirdslieta, kas uzlādē

Kategorijas