Cauri Krievijai uz Ķīnu

2019. gada 23. augusts 00:00

(19. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)
71. diena
Rīts sākas ar nelielu pārsteigumu uz balkona. Apkārt lēkā makaks. Nevarējām saprast, kur tomāti palikuši. Hareša dzīvoklī trūkst viena loga. It kā tā nav liela bēda — auksti te nekad nepaliek, uzrāpties tik augstu neviens nevar. Makaki gan var mierīgi ienākt mājā un paņemt no virtuves visu, kas garšo. Mēģinām pērtiķi padzīt, tas rāda zobus. No tādiem var dabūt arī kādu slimību. Nākas nedaudz pašļakstīt ūdeni, lai aizbiedētu. Ja nu pērtiķis tiešām tagad katru dienu izdomās nākt ciemos? Ja nu izstaigās vēl kādas istabas? Kārtīgi aiztaisām visas durvis, lai neizdomā ko vērtīgu aiznest.
Esam uzzinājuši arī to, ka Banglore ir īsta inženieru pilsēta. Te ir 21 inženieru skola, citās skolās ir inženieru fakultātes. Arī lielākais profesionāļu skaits ārzemēs ir no Banglores. Tā ka, ja satiec kādu indieti uz ielas, vari pajautāt, vai viņš nav no šīs pilsētiņas, un visdrīzāk trāpīsi desmitniekā. Arī Banglores informāciju tehnoloģiju kompānijas veido 33% no Indijas IT eksporta. Vairāk nekā 200 biotehnoloģiju kompāniju ir šajā pilsētā!
Banglore ir slavena ar saviem sastrēgumiem, kas ir lielākie Indijā. No tiem veiksmīgi izvairāmies, staigājot kājām. It kā jau varētu braukt ar busu, bet šādi taču daudz vairāk var apskatīt! Pie tam pilsēta ir nosacīti tīra, un pastaigas nav nepatīkamas. Vien ielu šķērsošana ir īsts pārbaudījums. Tiem dažiem retajiem krustojumiem, kuriem ir luksofors gājējiem, tas no zaļās uz sarkano gaismu pārslēdzas pēkšņi, un tad nākas attapties braucošu mašīnu vidū.
Tirgus mūs pārsteidz. Liekas, visi cilvēki sapulcējušies te! Tādi bari! Spiežamies ar indiešiem tā, ka nav pat, ko elpot! Tirgus ir plašs, pa vairākām ielām. Uz ceļa samētāti atkritumi, vecas kartona kastes. Moči un mašīnas var droši braukt visur, kur vien redzams, un tas apgrūtina. Īsti nespējam izbaudīt šo vietu, bet tā atmosfēra ir interesanta. Mēģinot aptvert apkārt notiekošo, preces neredzam. Redzam trīs vīrus, satērpušos sieviešu drānās, mēģinām kādam pārdevējam izspiest naudu. Tomēr ne visur tiem ir atļauts “noņemt negatīvo enerģiju” par samaksu. Izskatās briesmīgi. Raješs stāstīja, ka tikai pirms mēneša transvestīti tika atzīti kā pilnvērtīgi sabiedrības locekļi. Tā nu viņu paliekot arvien vairāk.
Pa tirgus ielām nonākam pie vilcienu stacijas, kur jāpērk biļete uz nākamo vietu. Tālāk dosimies kalnos. Arī tur sagaida kāds draugs. Šo vīru satikām kaučsērfingā Mumbajā. Pie viņa palikuši neesam, Višals mūs vien vadāja pa bāriem divus vakarus. Bet nu viņš mums jautā, vai drīkst mūs uzņemt Hampi. Sakām, ka tikai priecātos! Izrādās, ka vīrs mums trim rezervējis viesnīcu, jo pašam Hampi mājas nav. Tas vienkārši vēlas ar mums pavadīt laiku un saka, lai ne par ko neuztraucamies. Lieliski! Arī pieturvietā pēc Hampi mūsu iepriekšējais kaučsērfers Goa Vikrams mūs sauc palikt pie viņa dzīvoklī, kas ir trīs minūšu gājienā no pludmales.
Sasniedzam staciju un pēc norādēm viegli atrodam biļešu rezervēšanas daļu. Te gan nav īpašās tūristu kases, bet cilvēku ir maz, jo šodien taču svētki. Pēc pusstundas gaidīšanas tiekam pie lodziņa. Tur gan saka, ka mums ir tūristu kvotas un varam iegādāties biļetes uz ātrāku vilcienu. Mūs mudina nosvītrot anketās ierakstīto transportu, un mēs paklausām. Tikai pašās beigās atklājas, ka nopirktās biļetes ir par 1,5 eiro dārgākas. Bet ceļā šis vilciens pavada 4 stundas mazāk. Kad biļetes jau izdrukātas, mums jautā, vai tiešām vēlamies ņemt lēnāko un lētāko, bet paliekam pie nopirktā. Neko padarīt. Ne vienmēr vietējo iniciatīva mums patīk. Sākumā mūs sacienā ar Divali svētku saldumiem. Nedaudz baidāmies no šādiem produktiem, kas ceļo no rokas rokā, bet pieklājības pēc pagaršojam, un visi darbinieki atplaukst smaidā. Vien aiz mums rindā stāvošie nav īsti apmierināti par šādu aizkavēšanos. Tomēr mums virsū nespiežas, kā tas notiek vietējo starpā pie citām kasēm. Tas viņiem kā instinkts. Visiem spiesties pie viena lodziņa, lai redzētu, kā cits pērk biļeti.
Dodamies uz Gandi strūklaku parku. Gar ielām redzam ko dīvainu — aiz novilktiem striķiem vietējie čurā. Tādas kā norobežotas āra tualetes. Jā, bučoties publikā nedrīkst, bet čurāt ir pavisam normāli. Vietējie svēta savus močus un rotā automašīnas un busus ziedu virtenēm. Vakarā svētki! Patiesībā tos var asociēt ar mūsu Ziemassvētku vakaru — tie tiek svinēti mājās ar ģimenēm pie vakariņu galda. Nedaudz žēl, ka mums nesanāks izbaudīt īpašo atmosfēru, jo ielūgti pie kāda ciemos tā arī netiekam, bet nospriežam, ka arī divatā varam sev sarīkot svētkus.
Nokļūstam strūklaku parkā, kas gan neliekas nekas īpašs. It kā internetā atrodamajā informācijā teikts, ka tā ir viena no Indijas lielākajām un sarežģītākajām strūklakām, bet viss izskatās nolaists, noplucis un pamests. Dažreiz aprakstus laikam veido paši indieši. Nu nav viss tik skaists, kā viņi domā! Arī Indijas filmas par to, cik te ir krāšņi, nav īsta patiesība. Atbraukušajam noteikti būs šoks, saprotot, ka jātiek galā arī ar miskasti, satiksmi un uzbāzīgiem vietējiem.
Parkā ir tikai viena ieeja, līdz ar to diezgan lielo platību nākas apstaigāt, pirms saprotam, ka jādodas vien atpakaļ. Ejam uz vēl kādu parku. Bērni te piedāvā nopirkt rozes par pāris centiem, bet nesaprot, ka mums tās nav vajadzīgas. Īpaši apnikuši ir mazo bundziņu pārdevēji. Ar mums sazinās kāds latvietis Aigars, kas, izrādās, dzīvo Banglorē. Viņš saka, ja būsim šeit līdz novembra vidum, tad esam aicināti piedalīties viņa mākslas izstādes atklāšanā. Te būšot arī citi Banglorē dzīvojošie latvieši! Mēs gan 11. novembrī dodamies prom, bet sarunājam ar latvieti tikties. Tik interesanti! Paldies arī Linardam, kas tieši tajā brīdī, kad mums uzrakstīja Aigars, arī deva ziņu par latviešiem Indijā! Cik jauki saņemt ziņas no jums, mīļie!
Jau vakars, vietējie sāk šaut salūtu. To gan viņi, protams, dara ļoti nedroši. Pie atvērtiem logiem, cilvēku pilnās ielās, kur kāds noteikti var ciest. Salūts gan sastāv no trokšņa, ne skaistas gaismas. Vakars paiet divatā dzīvoklī, ir uzkodas. Uzrāpjamies uz jumta, lai redzētu visapkārt pilsētā redzamās gaismas ik pa laiciņam uzzibot. Ir skaisti
75. diena
Šodien paguļam ilgāk. Kad esam cēlušies, Harešs mums uzvāra tēju un dodamies pie mūsu latviešu drauga Aigara uz viņa mākslas galeriju septiņu kilometru attālumā.
Indijā septiņu kilometru pievarēšana prasa daudz vairāk laika, un satiksmē tas ir veselas pusstundas brauciens. Bet tur jau mūs sagaida Aigars un viņa jaukā sieviņa. Viņi dzīvo lielā mājā, un pirmais, kas mums tiek izrādīts, ir skaistais dārzs. Tā kā Aigars daudz ceļo ar motociklu, viņš no visas dienvidu Indijas savācis dažādus augus un iestādījis dārziņā. Te ir arī mūsu lauru lapas un pat kafijas krūms! Lielu daļu darba padarot arī putni, no knābja šad tad izmetot sēkliņu, kas dārzā ieaugas. Ir arī džekfūtu, kas ir ļoti gardi augļi, koks un mango koki. Aigars saka, šogad bijusi pārsteidzoši lieliska raža. Aigars ir iekārtojis arī dīķīti un salaidis tajā zivis, jo Indijā vienu pašu ūdenskrātuvi turēt nevar — vairojas insekti. Tāpēc jātur zivtiņas, kas tos apēd.
Savukārt pašā mājā aiz durtiņām iespundēts milzu suņuks — mīļš bez gala! Ar visiem apsveicinājies, tas nomierinās un iet savā gultā. Tiekam izvesti pa diviem stāviem, gar sienām saliktas gleznas, un Aigars mums interesanti pastāsta par katru no saviem mākslas darbiem. Tiešām ir skaisti! Aigars gatavojas izstādes atklāšanai, kas ir tieši Latvijas dzimšanas dienā. Esam patīkami pārsteigti. Aigars ir īsts mākslinieks!
Indiešu sieviņa zina arī pāris vārdu latviski, abi bijuši Latvijā. Zina gan Alūksni, gan Skrīverus. Arī mūsu draugam Harešam ir interesanti, un viņš tiek uzaicināts uz izstādi 18. novembrī. Pareklamējam Aigara mākslas galeriju, jo tiešām ir tā vērts! Iespējams, Banglorē atgriezīsimies vēlreiz, un tad jau noteikti Aigaru atkal satiksim!
Aigars mums piedāvā arī aliņu, bet drīz mums jādodas prom, jo trijos nāk apkopēja, un Harešam ar viņu jāparunā. Pēc pusstundas izdodas nokļūt centra rajonā. Harešs mūs izlaiž pie kādas sviestmaižu kafejnīcas, kamēr pats steidzas mājās. Jā, sakārojās vienkāršas sviestmaizes, tāpēc tās iegādājamies gan sev, gan mūsu namatēvam. Maizes ir dažādas un ļoti lielas. Tepat var nopirkt arī piena kokteili, svaigi spiestas sulas un smūtijus par piecdesmit centiem.
Atgriezušies mājās, pusdienojam un sagaidām, kamēr māja satīrīta. Tad dodamies uz Buļļa templi. Harešam gan braukt nepatīk, tāpēc šoreiz ņemam autorikšu. Templis, kurā ierodamies, ir veltīts dieva Šivas “transportam” bullim. Katram dievam hinduismā ir savs dzīvnieks, ar ko tas pārvietojas. Pie tempļa, protams, jānovelk apavi. Divas krievu dāmas, tērptas knapās kleitiņās ar lieliem dekoltē, apspriež, vai maz iet iekšā. Viena no tām apavus nevēlas novilkt, otra iet iekšā.
Tempļa vidū ir milzīga, ziediem rotāta buļļa statuja. Pie tās stāv indietis un par ziedojumiem liek visiem pierē sarkanu punktu. Tad iespējams statujai apiet apkārt. Ik pa laiciņam parādās arī kādi dievu tēli, pie kuriem mūsu draugs Harešs apstājas, lai nolasītu kādu lūgšanu. Tad ejam ārā no tempļa ar punktiem pierēs un dodamies mājās, lai pagatavotu vakariņas.
Harešs ir pagatavojis lieliskus rīsus ar biezpienu. Jā, tāds viņiem te ir. Tikai dīvainā kārtā biezpienā vienmēr iekšā ir tādi kā vafeles gabaliņi.
Arī mums drīz jākrāmē mantas. Pateicamies Harešam par lielisko laiku kopā. Lai arī tās bija vien nepilnas trīs dienas, liekas, jau tik ilgu laiku te esam! Banglore mūsu atmiņā paliks īpaša.
Pirms vilciena aizejam pēc sviestmaizēm, pa ceļam vietējie cenšas pārdot saulesbrilles, lai arī ārā nakts. Gaidām autobusu. “Google” norādītie busi tomēr nebrauc garām. Vien divi “baltie” mūs uzrunā, jautājot, vai braucam uz Hampi. Tā tiešām ir populārākā vietiņa netālu no Banglores.
Neviens nepieciešamais autobuss tā arī garām nebrauc, bet laiks līdz vilcienam vien 50 minūtes. Ņemam autorikšu. Protams, kā pavicinām roku, apstājas daudzas autorikšas. Bet neviens vilciena staciju nezina. Tas ir pavisam dīvaini. Kāds šoferītis mums piedāvā braucienu ar skaitītāju, kas jau ir drošāk, tāpēc piekrītam. Un tad viņš mums paskaidro, ka neviens vilciena stacijas jauno nosaukumu nezina, to pazīst kā centrālo staciju, nevis KSR Banglore.
Piecu kikometru ilgais brauciens ar diezgan neprātīgu autorikšas vadītāju mums izmaksā pusotru eiro. Nokļūstam stacijā, un drīz arī atbrauc vilciens. No tā izplūst cilvēku masa — tie, kas braukuši līdz Banglorei. Un nu jau atrodam savas vietas. Vairs vagons nav tik pilns, un drīz arī apguļamies. Šis ir nakts brauciens. Jau astoņos būsim Hospetā!
(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Cauri Krievijai uz Ķīnu

Kategorijas