Svarīgi ir nepazaudēt kustību sevī

2019. gada 23. augusts 00:00

404

Šodien aprit 30 gadu kopš vērienīgās akcijas “Baltijas ceļš”. Tā vienoja ne tikai trīs kaimiņvalstis, bet arī cilvēkus Latvijā. Tādus šos notikumus atceras arī Anna Skaidrīte Pētersone, kura tolaik “Baltijas ceļam” organizēja cilvēku grupu no Meņģeles. Tagad viņas mūžs saistīts ar Koknesi. Tā kļuva par viņas sapņu zemi jau bērnībā, kad izstaigātas šī pagasta skaistākās vietas, Pērses un Daugavas piekrastes takas. Tagad šis sapnis piepildījies, un Koknesē viņai ir viss!

Kaut pret tankiem!
— Kā sākās jūsu Baltijas ceļš?
— Līdz ar Atmodu iesaistījos Tautas frontē un visās aktivitātēs, kas bija saistītas ar Latvijas neatkarības atjaunošanu. Biju Tautas frontes kongresa delegāte. Pati par sevi saprotama bija dalība Baltijas ceļā un vēlāk tā ugunskuru akcijā. Visur organizēju cilvēkus un biju ar viņiem kopā. Vīrs tolaik bija kolhoza priekšsēdētājs Meņģelē, un šis amats daudz ko ierobežoja, bet arī viņš visu centās atbalstīt. Baltijas ceļā bijām pie Līgatnes. Autobuss bija pārpildīts, un visiem braukt gribētājiem pat vietas nepietika.
— Kādas izjūtas toreiz valdīja?
— Tās bija pacilātas jau ceļā uz turieni. Tur ar nepacietīgu satraukumu gaidījām brīdi, kad visas trīs Baltijas valstis sadosies rokās. Tas bija ļoti emocionāli! Bail toreiz nebija, visi jutāmies vienoti, kopā un ar ideju par brīvību. Atceros, ka tāds noskaņojums valdīja arī 1991. gada barikādēs. Dēls tajās piedalījās, un arī es biju gatava doties. Toreiz bija tāds spars un apņemšanās, ka pretī tankiem varētu iet. Meņģelē organizēju cilvēku grupas barikādēm, un atsaucība bija liela. Tāds lūzuma brīdis bija, kad pienāca ziņas par “Omon” vienības iebrukumu milicijas nodaļā Rīgā un toreizējā Iekšlietu ministrijas skolā. Tobrīd atradāmies pie televīzijas torņa, un jau atbrauca nākamā grupa mūs nomainīt, bet visi palikām uz vietas. Domāju, ka vislielāko impulsu daudziem toreiz deva žurnālista un politiķa Mavrika Vulfsona runas. Tvērām katru viņa vārdu! Mums Latvijā laimējies ar vairākiem cilvēkiem, kuri prot iedvesmot. Biju jau ievērojusi arī Vairu Vīķi-Freibergu, pirms viņa kļuva par Valsts prezidenti. Vienīgi viņu saskatīju šajā amatā un biju ļoti priecīga, ka tā notika.
— Kādas izjūtas pēc tā visa ir šodien?
— Panācām to, par ko cīnījāmies. Tagad daudziem varbūt ir vilšanās izjūta, ka nav tā, kā bija domāts, bet mainās arī cilvēki. Daļā valda liela alkatība, bet laikam jau tā ir cilvēka dabā, ka vajag vairāk un vairāk. Tomēr mums tagad ir tik laba dzīve! Daudz kontaktējos ar jauniem cilvēkiem un jūtu, ka viņi ne vienmēr prot novērtēt to, kas dots. Viņiem jau nav tās dzīves pieredzes, kas mums, un nav, ar ko salīdzināt. Man arī tās “klapes” no acīm krita pamazām. Biju komjauniete, un rīkojām visus tā laika ideoloģiskos svētkus, bet partijā gan nestājos. Ar laiku saproti, kas ir īstā vērtība, un tad varēja apzināties, kādā apspiestībā augām. Brīvību ne ar ko nevar salīdzināt. Kad tagad jauni vai veci sūkstās par ikdienas lietām, es saku, ka tas viss ir sīkums. Man arī ir simts un viena veselības vaina, bet vairāk pašiem ar sevi jāstrādā, ko ne visi grib un prot. Un galvenais ir nepazaudēt kustību sevī.
Jo vairāk darba,
jo vairāk pagūst
— Kādu darbu esat strādājusi?
— Visu mūžu esmu bijusi saistīta ar bērniem un bērnudārziem. Kur kādu vajadzēja atvērt, sūtīja mani. To darīju Ogrē, arī Meņģelē. Vienmēr bija interese darboties arī sabiedrībā, un dzīve devusi iespēju satikt ļoti interesantus cilvēkus, kas pavēra ceļu uz citiem apvāršņiem. Kopā ar citiem vietējiem entuziastiem Meņģelē veidojām latviešu pedagoga un rakstnieka Sudrabu Edžus memoriālo māju. Viņš savulaik darbojies kā Meņģeles baznīcas ērģelnieks. Neļāvām citām vajadzībām izmantot baznīcas telpas, palīdzējām restaurēt tur gleznu, citādi darbojāmies. Dzejnieks Imants Ziedonis pie mums bija, kad ar domubiedriem brauca pa Latviju atbrīvot no aizmirstības dižkokus un akmeņus. No vienas puses, man bija viegli, jo līdzīgi domājošo un darītāju netrūka, bet, no otras, — grūti, jo bija arī tādi, kuri uzskatīja, ka no tā visa gūstu kādu labumu. Tomēr par savu sirdsapziņu varu būt mierīga, jo esmu vairāk devusi, nevis ņēmusi. Cik tad vienam cilvēkam vajag? Arī tagad mantu nekrāju.
— Aktīvais dzīvesveids “pielipis” arī bērniem?
— Jā, Ita aktīvi darbojas Koknesē, savās “Pērsejās”, un pagasta sabiedriskajā dzīvē, lai gan ikdienā lielākoties ir Rīgā. Dēls arī dzīvo galvaspilsētā un vairāk laika velta ģimenei un mājai. Priecājos, ka man ir mazbērni un jau trīs mazmazmeitas. Tā ka darbošanās visiem pietiek. Lai meita varētu mācīties, daudz pieskatīju mazbērnus. Tagad brīnos, kā ar visu tiku galā, jo bija savi mājas darbi, aprūpējama vīramāte un pašas mamma, bet vēl paguvu salātu gatavotāju pulciņu Meņģelē noorganizēt. Laikam jo vairāk darba, jo vairāk var pagūt. Darboties ar bērniem patīk joprojām, bet nu jau man tādi gadi, ka nejūtos vairs tik droša. To arī vienmēr esmu teikusi savām audzinātājām — ja rodas nedrošības sajūta, tas darbs vairs nav piemērots.
Sapņi piepildās
— Kā iepazināt Koknesi?
— Tā man mīļa jau no pamatskolas gadiem. Mācījos Ķegumā, un mēs gājām pārgājienā pa Daugavas krastiem. Cēlāmies pāri upei arī uz Koknesi. Izstaigājām pilsdrupas, parku, Pērses krastus, un tas man viss tā iepatikās, ka palika atmiņā uz visu mūžu. Tolaik kā pusaudžiem tas mums bija liels piedzīvojums. Telšu tolaik nebija, paši būvējām zaru būdas, kur pārnakšņot. Kopš tā laika Koknese kļuva par manu sapņu vietu. Vīram piedāvāja vadīt kolhozu simts kilometrus no Rīgas, jo vajadzēja kādu, kas paceļ saimniecību. Tā bija Meņģele. Dzīvojot tur, izlēmām, ka sūtīsim bērnus mācīties skolā Koknesē, ko arī izdarījām, un šī saikne ar pagastu veidojās jau ciešāka.
— Sapnis atbilst realitātei?
— Esmu laimīga, dzīvojot Koknesē. Man apkārt ir viss, kas vajadzīgs — veikals, frizieris, ārsts, baseins. Netālu parks, kur varu nūjot. Arī meita līdzās “Pērsejās”. Man nekā netrūkst, un tas nekas, ja pensija maza, jo visu vajadzīgo sev varu nopirkt. Tur ir fantastiski cilvēki, kuri ar savu darbošanos neļauj arī citiem palikt uz vietas. Šonedēļ atklāja Ineses Kāpiņas ādas apstrādes darbnīcu jaunās telpas, un atceros, ka man taču ir viņas darinātā jostiņa! To pirms daudziem gadiem Inesīte man uzdāvināja kādā gadatirgū. Prieks par to, ko viņa paveikusi un neapstājas.
— Dzīvē piepildīti arī citi sapņi?
— Gribējās pasauli apskatīt, kas arī izdevās. No ģeogrāfijas stundām skolā atceros skolotājas stāstīto, kā cilvēki dzīvoja Kamčatkā un sietiņā vārīja olas. Tas tik spilgti palicis atmiņā, un, kad bija izdevība doties tūrisma ekskursijā uz Kamčatku, darīju to. Vienbrīd palīdzēju auklēt bērniņu kādā ģimenē. Viņi brauca uz Jaunzēlandi un paņēma arī mani līdzi. Tie ir neaizmirstami iespaidi redzēt šo valsti. Sajūsmināja mauru bērni, saglabājusies fotogrāfija ar viņiem. Mauru vecāki savus bērnus ļoti sargā un svešus īpaši klāt nelaiž. Esmu bijusi arī daudzviet Eiropā, tā ka viss ir piepildījies. ◆

Vizītkarte
Vārds, uzvārds:
Anna Skaidrīte Pētersone.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1938. gada 15. jūnijs, Rīgas apriņķa Rembates pagasta “Pīrāgi”.
DZĪVESVIETA: Koknese.
IZGLĪTĪBA: vidējā speciālā, Rīgas Pedagoģiskajā skolā iegūta bērnudārza audzinātājas profesija.
NODARBOŠANĀS: pensionāre.
ĢIMENE: meita Ita, dēls Mikus, mazbērni — Katrīna, Anna, Alfrēds un Stella, mazmazbērni — Beatrise, Lauma un Grieta.
VAĻASPRIEKI: ceļot gan tālāk, gan Latvijā, lasīt grāmatas un žurnālus, apmeklēt teātra izrādes un koncertus. Patīk Rīgā paklaiņot pa galerijām un muzejiem. Jau daudzus gadus arī nūjošana un slēpošana Kokneses parkā.

Staburags.lv ARHĪVS

Svarīgi ir nepazaudēt kustību sevī

Kategorijas