Ar “Sibīrijas krustiem” atgriežas mājās

2019. gada 20. augusts 00:00

263

Sunākstes pagastā atklāja Skotijā dzīvojušā latviešu izcelsmes tēlnieka un keramiķa Zigfrīda Sapieša veidoto pieminekli “Sibīrijas krusti”. Mākslinieks dzimis un dzīvojis Sunākstē, un viņa radinieki, kuri piedalījās pasākumā, atzīst: tā ir kā Ziga atgriešanās Latvijā, atpakaļ mājās.

Izcilais un pasaules slavu guvušais tēlnieks un keramiķis Zigfrīds Sapietis (1924 —2014) dzimis Sunākstes pagasta “Orļos”, vēlāk dzīvojis “Indrānos”, mācījies Sunākstes skolā. Kara gados savas nacionālās nostājas dēļ ieslodzīts Salaspils nometnē, vēlāk mobilizēts latviešu leģionā un smagi ievainots. Bēgļu gaitās nonācis Dānijā, bet 1952. gadā pārcēlies uz dzīvi Edinburgā, Skotijā. Studējis mākslas akadēmijā Dānijā un Skotijā, skolojies Itālijā un Francijā. Mākslinieks uzskatīja, ka viņam ir trīs dzimtenes — Latvija, Dānija un Skotija, bet viņa vēlēšanās bija, lai viņa darbi dzīvotu Latvijā.
Ievērojot mākslinieka gribu, viņa atraitne Paula dāvināja Jaunjelgavas novada domei tēlnieka darbu “Sibīrijas krusti”, kas veltīts uz Sibīriju izsūtītajiem tautiešiem, kuri mājās neatgriezās. Daudziem no viņiem nav kapavietas, nav krusta un kapakmens. Dažu mirušo atcerei draugs pie kapa iesprauda koka zaru ar ieslodzītā numuru, citam pie krusta piestiprināts no konservu kārbas izgriezts auseklītis — šie ir stāsti, kas Zigfrīdu Sapieti iedvesmoja izgatavot vienkāršu un zemniecisku koka pieminekli šiem cilvēkiem.

Tagad tas apskatāms Sunākstē, un kā pieminekļa atklāšanā atzina daudzi: šis darbs nozīmē daudz un izsaka daudzu latviešu sāpes un pārdzīvojumus.
Mākslas darba atvešanu uz Latviju noorganizēja ilggadējais Latvijas goda konsuls Skotijā Džons Makgregors, sadarbojoties ar Latvijas vēstniecību Apvienotajā Karalistē, Latvijas Republikas Kultūras ministriju, Jaunjelgavas novada domi un Sunākstes pagasta pārvaldi. Jāatzīst, ka lielu un pamanāmu darbu pieminekļa vietas iekārtošanā ieguldījuši paši sunākstieši. Piemineklim izvēlēta pļava iepretim Sunākstes saieta namam. Tagad tajā iekopts zāliens, izveidotas gaumīgas puķudobes un cauri vijas bruģēta un laternām apgaismota taka, kuras malā arī novietoti “Sibīrijas krusti”. Tā pamatne izbūvēta no apmēram divām tonnām laukakmeņu.
Īpašs notikums
daudziem
Pieminekļa atklāšanā Sunākstē piedalījās tuvi un tāli viesi: Latvijas Republikas ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece Apvienotajā Karalistē Baiba Braže, ilggadējais Latvijas Goda konsuls Skotijā Džons Makgregors, Kultūras ministrijas parlamentārā sekretāre Eva Juhņēviča, Latvijas Politiski represēto apvienības priekšsēdētājs Ivars Kaļķis, Pasaules Latviešu mākslas centra Cēsīs pārstāvji, Zigfrīda Sapieša radinieki un daudzi citi bijušie un tagadējie sunākstieši. Arī tie cilvēki, kuri savulaik bijuši izsūtījumā. 1941. gada deportācijās no Sunākstes lielākoties uz Krasnojarskas apgabalu izvesti 26 iedzīvotāji, bet 1949. gadā — 63 sunākstieši, lielākoties izsūtīti uz Omskas apgabalu.
“Paldies jums, sunākstieši, un jums, represētie, par jūsu spītību un izdzīvošanas garu un par to, ka nekad nepārstājāt ticēt Latvijai, nepārstājāt ticēt mūsu spītam, mūsu gribai!” saka Baiba Braže. “Savukārt Zigis ir viens no tiem cilvēkiem, kurš pasaulē licis izskanēt mazās Sunākstes vārdam.”
Džons Makgregors pateicās visiem, ar kuru palīdzību Zigfrīda Sapieša darbs atvests uz Latviju, un tiem, kuri iekārtoja skaistu vietu Sunākstē, kur tagad ir piemineklis. Viņš teica personīgu paldies visiem — gan pagasta pārvaldes vadītājai Inārai Vītolai, gan traktoristam, gan skolas pavārēm par gardo ēdienu, pabarojot piemiņas vietas ierīkotājus, gan daudziem citiem, kuri no sirds strādāja, lai iecerēto īstenotu.
Sunākstietis Uldis Lasmanis, politiski represētais, represēto likteņu pētnieks un grāmatu autors, atminējās, ka mācījies vienā skolā un viņu skolojuši tie paši skolotāji, kuri mācīja Zigfrīdu Sapieti. “Mana kaimiņa un skolasbiedra darbs “Sibīrijas krusti” ir sarkanās un fašistiskās traģikas atainojums neparastā mākslas darbā,” saka Lasmaņa kungs, kura dzimta komunistisko zvērību roku izjutuši līdz galam — mētāti, dragāti, zaudējuši savas mājas un visu pārējo, ne tikai izturējuši, bet no šīs dzimtas nākuši daudzi apdāvināti cilvēki.
Džentlmenis
un sirsnīgs cilvēks
Zigfrīda Sapieša māsīca Vija Graudone pēc pasākuma atzina: šī pieminekļa ierīkošana Sunākstē ir kā Ziga atgriešanās Latvijā, atpakaļ mājās Sunākstē un pie mums visiem.
Vija Graudone, kura tagad dzīvo Rīgā, atminas, ka Zigfrīdu pirmo reizi atkal sastapuši 1989. gadā — dienā, kad demontēts Berlīnes mūris. Vēlāk Zigfrīds viesojies arī Rīgā.
“Mēs bijām kā viena liela ģimene. Kad Zigis atbrauca pie mums, viņš uzrotīja bikses, noāva basas kājas un gāja apstaigāt dārzu,” atminas māsīca. “Par Zigfrīdu varētu runāt daudz un dikti. Protams, viņa māksla runā pati par sevi, bet viņš bija unikāls un ļoti sirsnīgs cilvēks. Redzēju, kā viņš strādā savā darbnīcā, kā attiecas pret jebkuru akmentiņu, pret jebkuru koka sprungulīti. Ar mīlestību! Viņam bija divas lielas mīlestības — Latvija un viņa profesija. Viņš to apguva, nenormālos apstākļos izraujoties no savas dzimtenes, bez valodas zināšanām un vispār bez jebkā, bet šajos ekstremālajos apstākļos, kuros tika iemests, spēja sasniegt tik daudz.”
Vijas kundze atceras, ka Zigis bijis ļoti godīgs, tiešs un patiess. “Viņš stabili un droši stāvēja uz zemes un nenicināja nevienu,” stāsta viņa. “Zigis uzklausīja katru — vai tas bija sētnieks, vai mākslinieks. Pie viņa mājās vakaros cilvēki gāja darboties, runāja par mākslu, gatavoja dažādus darbiņus. Viņam nebija cilvēku gradācijas — tas ir tāds vai tāds. Reiz ejam pa ielu, pienāk kāds garāmgājējs un sāk ar viņu runāties. Saku: redzi, tavā miestiņā pazīstamie nāk parunāties. Zigis atbildēja: “Man nebija ne jausmas, kas viņš bija, bet mēs mīļi parunājāmies.” Lūk, tā ir izcila attieksme! Viņš nekad nesūkstījās, neteica: kāda jēga no tā vai tā. Un viņš vienmēr bija džentlmenis. Vispārējā izpratnē un vienalga kur — gan tērpies frakā, gan basām kājām pļavā. Tā bija viņa būtība — vienkāršība, dabiskums un sirsnība.”
Kad jautāju, kur ir mākslinieka atdusas vieta, Vijas kundze izstāsta: Zigis vēlējies tikt kremēts, bet atgriezties Latvijā. Tuvinieki viņa pelnus izkaisīja Daugavas viļņos Rīgā — vietā, kur upes vienā krastā ir Nacionālā bibliotēka, otrā — Vecrīgas nami. “Domāju, ka Zigis ir gandarīts, ka guļ starp sev mīļām lietām — grāmatām un Vecrīgu, un reizē dzird gan baznīcu zvanus, gan to, kā viļņojas Daugava.”
***
Jā, Zigis ar savu darbu atgriezies mājās! Pieminekļa atklāšanā nevar nepamanīt, ka šis ir nozīmīgs notikums ne tikai tuviniekiem un cilvēkiem, kuri daudz darījuši, lai pieminekli atgādātu uz Latviju, bet arī pašiem sunākstiešiem.
“Šis piemineklis ir unikāls,” vēlāk atzīst Inta Vaivode, kura no Sunākstes izsūtīta 1949. gadā. Omskas apgabalā viņa pavadījusi piecus gadus, bet tikai Atmodas gados atkal atgriezusies dzimtajā pagastā. “Izjūtas, te stāvot, ir neaprakstāmas, vārdos neizsakāmas… Piemineklis ir tiešām interesants un savdabīgs, jo tie nav tikai krusti — tās ir daudzu cilvēku sāpes un pārdzīvojumi,” saka Intas kundze. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Ar “Sibīrijas krustiem” atgriežas mājās

Kategorijas