Mūžs astoņdesmit sējumos

2019. gada 16. augusts 00:00

379

Ja cilvēka zināšanas, pieredzi varētu savākt vienuviet, saspiest mazu, maziņu un nodot nākamajam — kā tableti vai kā metāla lodi, kuras, to apēdot vai tai pieskaroties, saturu uzņemtu sevī! Tā vietā mēs katrs visu sākam no jauna. Ejam savus maldu ceļus, nonākam pie savām atziņām. Šādas pārdomas man radīja saruna ar koknesieti Loniju Broku.

Viņai 19. augustā ir dzimšanas diena. Stāstot par jubilāriem, reti nenosaucu nodzīvoto gadu skaitu. Šoreiz tam gan ir, gan nav nozīmes.
Lonija mani sēdina skaistā, neparastā krēslā. Kad to pielīdzinu karaļa tronim, viņa stāsta, ka krēslu kaimiņš pārmetis pāri žogam — varbūt malkai noderēšot. Nenokurināja, bet atjaunoja, pārvilka ar jaunu drēbi. Saimniece sēž galda otrā galā. “Ābelēs” šodien atslēgta elektrība, tāpēc laikus termosā ielieta kafija.

Tā bija saruna, kuru varētu turpināt vēl ilgi. Kā šķirot labas grāmatas lapas, gribas uzzināt — kas būt tālāk? Astoņdesmit biezi sējumi, pilni ar krāsainām ilustrācijām. No katra staro spēks, labestība un mīlestība.

Šķiram pirmo sējumu. Ir 1939. gads. Tūlīt pasaulē sāksies juku laiki. Balvu centrā, mazā mājiņā, dzīvo Lonija, mamma Aina un vecmamma Zuzanna Gaga. Kara laikā, vāciešiem atkāpjoties, māju nodedzina. Vecmamma darbojās Balvu luterāņu draudzē, un ģimenei ierāda istabu nekur citur kā baznīcā. Tur dzīvojot, sagaidīja Lonijas tēvu atgriežamies no kara. Baznīcā kopumā nodzīvoja vairākus gadus.

Vairākās tolaik tapušās bildēs no iesvētībām priekšplānā redzama maza meitene baltā kleitā. Tā ir viņa.

“Kad vēlāk aizbraucu uz Balviem, man lika vietējiem stāstīt, kā tas bija — dzīvot baznīcā. Ko es tur darīju, kā draudzējāmies ar mācītāju Abakuku. Baznīcā viens kambaris bija mācītājam, otrs — ģērbkambaris. Tajā uzmūrēja plīti, ielika lielu gultu, kurā visas trīs gulējām. Trakākais bija tas, ka tur nāca arī kristāmie, laulājamie un viņi mums sanesa blusas. Pie baznīcas bija būdiņa, kurā turējām vistas un kazas. Mamma strādāja būvkantorī. Kara laikā tur izmitināja vācu gūstekņus. Kad aizgāju pie mammas, man neļāva ar viņiem kontaktēties,” stāsta Lonija.

Balles “būvīšos” un “māsiņās”
No frontes atgriezās tēvs, un ģimene meklēja citu dzīvesvietu. Avīzē bija sludinājums, ka Strenču trakomājā (psihoneiroloģiskajā slimnīcā — aut.) vajag strādniekus. Piedāvāja arī dzīvesvietu. Tēvs jūdza zirgu, salika ratos visu iedzīvi un brauca uz Strenčiem (apmēram 130 km). Mamma sāka strādāt par saimnieci virtuvē, vēlāk bija sanitāre. Tēvs bija darbu vadītājs slimnīcā organizētajām brigādēm. “Tur man bija jauka bērnība. Slimnīcas teritorijā bija daudz māju, katrā dzīvoja arī darbinieku ģimenes un vakaros rīkoja volejbola mačus. Strenčos gāju pamatskolā,” atceras jubilāre. Vidusskolu Lonija beidza Valmierā — 11 varoņu komjauniešu vārdā nosauktajā. Bērnība pavadīta slimnīcā, tāpēc par profesijas izvēli nebija šaubu — saistībā ar medicīnu. “Zināju, ka nekad nebūšu māsiņa, kuru trenkā apkārt, kā tas bija Strenčos. Bet tur man bija draudzene, un viņa strādāja laboratorijā. Pēc vidusskolas aizgāju uz 2. Medicīnas skolu Rīgā, Stradiņos, kur gatavoja feldšerus-laborantus. Pēc tās beigšanas varēju strādāt gan histoloģijā, citoloģijā, gan bioķīmijā. Pabeidzu skolu, un ap to laiku no armijas mājās atgriezās Māris Iļķens. Satikāmies ballītēs, iepazināmies. Rīgā tolaik bija trīs solīdas ballīšu vietas — “būvīši” (būvstrādnieku klubs), “māsiņas” (medicīnas darbinieku saieta vieta bija tur, kur tagad Dailes teātris) un pie VEF tilta — “baranka”. Tajā laikā saslima tēvs un ar vienu mammas — sanitāres — algu iztikt nevarēja. Tāpēc jau pēc 1. kursa Lonija sāka strādāt Tuberkulozes slimnīcā Pērnavas ielā. Pēc medicīnas skolas Loniju sūtīja uz Kandavu, bet slimnīca Rīgā vēlējās viņu paturēt sev. “Sēdēju laboratorijā pie mikroskopa. Bet mīlas viesulis beidzās tā, ka mēs ar Māri apprecējāmies. Tad mums piedzima divi bērni — meita Daiga un dēls Guntis. Daigai ir dēls Gusts, kuram divi bērni — Ērika un Ēriks. Dēls iedvesmojies no mammas un tagad ir ārsts anesteziologs Valmieras slimnīcā.”

Govi turēja slepenībā
Pēc kāda laika slimnīcu no Pērnavas ielas pārcēla uz citu vietu — Pierīgu, Sauriešiem. Lonijas vīrs bija inženieris elektriķis, uzbūvēja vasaras mājiņu piešķirtajā zemes gabaliņā netālu no jaunās slimnīcas. Tur Lonija tagad kopā ar mazmazbērniem pavada vasaras. Paspēja pabeigt Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultāti un pārcēlās uz mikrobioloģijas laboratoriju. Vēlāk laboratorija strauji attīstījās un izmeklējumus veica jau gēnu līmenī. “No augstskolas atnākušu speciālistu mans laborants sāka apmācīt, kā strādāt. Tik augstā līmenī bija laboratorijas darbinieki. Laboranti gadiem bija kopā ar mani, izprata savu darbu vissīkākajās niansēs.” Mīlestībā pret darbu un darbiniekiem Lonija slimnīcā izloloja jaunu laborantu paaudzi.

Pēc 25 kopā pavadītiem gadiem Māris aizgāja mūžībā. 50 gados kļuva atraitne. Pagāja laiks, un avīzē “Padomju Jaunatne” viņa pamanīja iepazīšanās sludinājumu. To bija ielicis kāds koknesietis, vārdā Nikodēms Broks, diezgan progresīvs vīrs, astoņus gadus vecāks. Strādāja Kokneses PMK par drošības tehnikas inženieri, vēlējās iepazīties. “Viņš mani ar viltu dabūja,” smej Lonija. “Netaisījos braukt uz laukiem, palikt par laucinieci. Neteica, ka viņam bez dzīvokļa Koknesē ir vēl māja, govs, saimniecība. Kad bijām pāris mēnešu pazīstami, viņš mani aizveda uz to lauku māju un teica — negribi izslaukt govi? Tad tikai uzzināju, ka viņam ir 14 ha zemes, liela akmens māja. Nemācēju slaukt un netaisījos to darīt. Ja būtu uzreiz teicis, ka viņam vajag slaucēju, tūlīt būtu atteikusi.”

Nepatīk “Google” tingeltangeļi
Nu jau trešais gads, kā Niks, tā Lonija mīļi sauca vīru, miris. Bet jau 25 gadus viņa sevi sauc par koknesieti. Pēdējos gados Lonija ir aktīva pensionāru kluba “Pīlādzītis” dalībniece.

Lonija ir arī prasmīga autovadītāja. Reiz braukusi ar moskviču, tad bija žigulis, bet nu jau desmito gadu sēžas pie škodas stūres. Sarunas dienā auto bija servisā, lai nomainītu starteri. Mašīna vajadzīga, lai apciemotu radus, aizbrauktu no Rīgas uz Koknesi un atpakaļ.
“Man viss interesē. Esmu gājusi visos iespējamos kursos — šūšanas un cepšanas, augļkopības un dārzkopības. Katrs koks manā dārzā sapotēts ar trīs un vairāk zortēm. Daiļdārzs radās pēc divu gadu kursiem. Tagad katram augam zinu latīnisko nosaukumu.”
Kad Lonijai ir slikts garastāvoklis, līdzās nav mazmazbērnu, viņa sēžas pie datora un taisa bilžu videokolāžas. Interesenti var tās atrast “Youtube”, meklētājā ierakstot “Ceriņi Veriņi”. “Bildēju dabā, tirdziņos, pasākumos. Nu jau manas paziņas gaida manus klipiņus. Dažiem no tiem ir pat vairāk nekā 60 tūkstošu skatījumu. Citreiz man “Google” nedod mūziku, saka, ka autortiesību pārkāpums. Piedāvā kaut kādu tingeltangeli, kas man nav vajadzīgs. Tad kaut kā jāmānās, līkiem ceļiem jāiet. Piemēram, jāiet drauga profilā, tas jānospiež un jākonvertē uz mp3,” pieredzē datorlietās dalās jubilāre.

Ar datora apguvi Lonija sāka aizrauties darba vajadzībām kopš 2000. gada. Kad aizgāja pensijā, sākusi ceļot. Bijusi teju visās Eiropas valstīs. “Aizpagājušajā gadā biju Maltā. Braucu tur, kur sirds liek. Lai zinu, kas ir Reinas ūdenskritums, kas ir Parīze, Sansusī pils. Zviedrijā biju darba vajadzībās. Bilžu no ceļojumiem bija daudz, un gribējās tās kaut kā apkopot, lai nepazūd. Izdomāju, ka varētu tās apvienot ar mūziku. Tā radās mani klipiņi.”

Cilvēkam kļūstot vecākam, nopietnāk jāseko līdzi svaram. Tāpēc Lonija uz svariem kāpj katru dienu un rādījumus pieraksta. Miegam pietiekot ar četrām stundām. Brokastīs šobrīd topā ir dažādas putras, piemēram, prosa ar griķiem. Ne vārīta, drīzāk briedināta. Nedaudz sāls un mazs kriksītis sviesta, lai graudiņi nesalīp. Bijis arī turku jogurta un kliju laiks. Pusdienās noder dažādas zupas, pārsvarā ar vistas gaļu. No tējām dzer tikai piparmētru tēju, kafiju — katru rītu. Vienīgās zāles — tablete pret asinsspiedienu. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Mūžs astoņdesmit sējumos

Kategorijas