Cauri Krievijai uz Ķīnu

2019. gada 16. augusts 00:00

(18. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)

67. diena
Pusdesmitos ierodamies Čennajā. Vilciens nemaz nekavē! Izkāpjam no vagona kopā ar milzīgo indiešu masu un atkal sajūtam, kas tad ir Indija. Stacijā uz grīdas guļ bezpajumtnieki, suņi un mazi bērni. Netīrība un smakas. Un cilvēki viens pie otra.

Ejam uz viesnīcu. Patiesībā mūsu nākamais mērķis sākotnēji bija Šrilankas vēstniecība, bet attopamies, ka šodien taču sestdiena — brīvdiena —, nekādas vīzas nebūs. Indijā gan ar tām vēstniecībām pašvaki, tomēr Rahuls mums palīdz atrast vēl dažas retās pilsētas, kur vēstniecība darbojas. Vīzu jau varētu arī saņemt internetā, bet tad tā mums katram izmaksātu par 50 eiro vairāk nekā vēstniecībā.
Izejam no stacijas, sākas pamatīga lietusgāze — laikam tā, par kuru brīdināja Čennajas kaučsērfers. Nogaidām. Tikmēr desmitiem autorikšu piedāvā savus pārspīlēti dārgos pakalpojumus, ko noraidām, sakot, ka neesam šeit pirmo reizi. Lietus drīz pāriet. Ietves te neeksistē, ir tikai ceļš, govis, kazas, suņi, visu veidu rikšas, auto, moči, autobusi un mēs, kājāmgājēji. Ceļu klāj peļķes un smirdīga dubļu kārta. Viss ir tik netīrs! Gaiss ir mitrs un karsts, līdz ar to šeit tik daudz visādu preteklību var attīstīties! Kājas ir dubļos, nemaz negribas domāt, kas vēl tajās peļķēs dzīvo. Pusstundas gājiens mums kārtīgi parāda Čennaju. Liela pilsēta, daudz cilvēku. Kā jau Rahuls teica, smacējošs karstums, kam klāt jūtam tādas smakas, ka kaklā sakāpj kamols. Upes ir netīras, tur peld viss, par ko vien var iedomāties. Ja iedzertu kaut pilienu šī ūdens...

Pusstundas gājienā, kas ir patiešām izaicinošs, nokļūstam viesnīcā. Tā mums izmaksā piecus eiro, tiekam pie ērtas istabiņas — divām gultām, sāļas dušas un cauruma grīdā.

Dodamies izpētīt Čennaju. Šī ir Tamilnadu štata galvaspilsēta un arī ceturtā lielākā Indijas pilsēta. Te tiek ražoti automobiļi, ir smagā mašīnbūve, tekstils un daudz kas cits. Seši ar pusi miljoni iedzīvotāju! Temperatūra te svārstās no 18 grādiem, kas ir ļoti reti, bieži sasniedz 40. Pilsētā ir patiešām sutīgs, kas visu sarežģī.

Sasniedzam pirmo kartē atzīmēto apskates objektu, kas ir viena no īpašām mošejām, bet to apskatīt tā arī neizdodas, jo vietējie mums laipni izskaidro, ka šodien šeit notiek kāds īpašs, slēgts pasākums. Neko darīt, dosimies tālāk. Čennajā ir arī liela pludmale, bet vietējie ir pārliecināti, ka vienīgais veids, kā tur nokļūt, ir autorikša. Nē, mēs jau zinām, cik reižu tās cenas mums ir augstākas. Nolemjam iet kājām. Kartē visi ceļi skaidri atzīmēti, pie tam mums ir lieliska iespēja apskatīt visu Indijas krāšņumu, kas šoreiz gan nav tik patīkams. Uz ielām guļ vīri, kas izskatās gaidām pēdējo stundiņu. Suņi ar nonākušu spalvu, mazi bērni klēpī māmiņām, kas sēž turpat stūrī pie atkritumu kaudzēm. Transportlīdzekļu kustība nebeidzas, atliek vien iet pa braucamo daļu. Mēs izceļamies, tāpēc no mums arī cenšas izvairīties. Bet tā smaka! Tā sutoņa un nežēlīgā smaka! Tas ir kas neaprakstāms!

Laikam šis karstums un mitrums tiešām ir lieliska vide visām baktērijām. Pat nespējam noticēt, ka cilvēki arī ēd to, kas stāvējis visu dienu šajā saulē, ko aptaustījušas visas mušas un kas noklājies ar putekļu kārtiņu no transportlīdzekļiem.

Pēc stundas nonākam pludmalē. Pārkarsuši, slapji un noguruši.

Nokļūstam līdz kādai portugāļu katedrālei un beidzot atrodam ēstuvīti. Patiesi — tikai pusdienlaikā. Tomēr šajā karstumā arī ēst īsti negribas. Restorāniņš, protams, ir nedaudz dārgāks kā citi, kur mūsu draugs Rahuls mūs veda iepriekšējā pilsētiņā. Bet gaisa kondicionieris vien ir tas, kā dēļ te gribas uzkavēties. Samaksājam divus eiro katrs par nūdelēm un vienu indiešu maizīti. Daudz nav, bet esam droši — tas vēdersāpes neizraisīs.

Nokļūstam līdz kādam indiešu templim. Tas tiešām skaists, bet pie tā tuvu nevaram piekļūt. Apavi ir jāatstāj ārā, bet tos neviens nesargā. Noteikti paliktu basām kājām, ko šajā pilsētā tiešām negribētu pieredzēt. Tad mūs noķer kāds indietis un jautā pēc foto.

Nofotografējamies ar viņu, kā jau ar vairākiem iepriekš, un pretī paprasām padalīties ar internetu, tā uzzinādami, ar kādu autobusu doties atpakaļceļā. Ja ilgi stāvam vienā vietā, tas piesaista vēl daudzus citus indiešus, un nu jau uzņemam grupu foto.

Esam noguruši, neko vairs negribas. Autobusu atrodam viegli, braucieni šeit maksā, augstākais, divdesmit centus. Pa ceļam autobusā redzam visādus brīnumus. Viens no tādiem ir indiešu bēres, kur līķis uzlikts uz busiņa, kas izrotāts ziediem, priekšā iet viens puisis, spridzinot petardes. Aizmugurē iet vēl citi, metot gaisā ziedlapiņas.

70. diena
Beidzot ārā temperatūra ir patīkama. Naktī jāuzvelk pat sega, ir septiņpadsmit grādi. Un nav sutīgs! Odi gan mūs izsekojuši jau kopš Čennajas. No rīta sakopjamies un mēģinām dabūt SIM karti, lai sazinātos ar mūsu draugiem. Indijā tas nav tik vienkārši — nepieciešama pase, mazā fotogrāfija, atrašanās vietas adrese un atbildīgās personas kontakti. Nosaucam Raješa un Hareša datus, cerot, ka tas mums tiks piedots. SIM karti reģistrē dienas laikā, pagaidām mums nav interneta un nav citu saziņas iespēju.

Pagatavojam plauktiņos un ledusskapī atrodamos produktus un pusdienlaikā dodamies izpētīt Banglori. Šī ir viena no lielākajām Indijas pilsētām. Tā ir gandrīz tūkstoš metru virs jūras līmeņa, tāpēc klimats šeit vienmēr ir patīkams. Banglore bija viena no pirmajām Indijas pilsētām, kur elektrība tika iegūta no hidroelektrostacijām. Lasām, ka Banglorē ir daudz ielu suņu, kas bieži sakož indiešus. Tomēr ticam, ka indieši paši vien vainīgi, viņi nemāk labi izturēties pret dzīvniekiem. Šī pilsēta tiek saukta arī par Indijas pašnāvību galvaspilsētu. Pēc Nacionālā kriminālā biroja datiem Banglorē uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju ir 35 pašnāvības. Tomēr pilsētā nav slikti. Šī ir zināma arī kā bāru galvaspilsēta, jo te pārņēmuši bāru kultūru no Anglijas. Ik uz stūra redzami bāri, kādus citās Indijas daļās, izņemot tūristu Goa, neredzēt. Arī vislielākais smēķētāju skaits ir šajā pilsētā. Tā ir atvērtāka gan apģērba, gan tradīciju ziņā. Pavisam cita Indija. Vēl joprojām grūti aptvert, cik valsts ir dažāda!

Dodamies pilsētā. Ejam uz Metro mākslas centru, kur bez maksas iespējams apskatīt dažādus indiešu darbus. Līdz tam ir nedaudz jāpaiet, bet pastaiga ir pārsteidzoši patīkama — ne miskastes, ne diedelnieku. Jūtamies kā sasnieguši pavisam citu valsti, vien indieši ielās staigā! Tie ir arī ļoti jauki, neuzbāzīgi. Vien daži no autorikšām informē, cik izmaksā pakalpojums.

Mākslas centrā iekšā netiekam, jo laikam svētku dēļ tas slēgts. Tomēr arī ārpusē apskatāmi krāsaini zīmējumi uz sienām un dažādi veidojumi no māla un stieplēm. Interesanti ir plakāti, kuros vēstīts, ka 40% Indijā ražotās pārtikas tiek izniekota un 90% no Indijas industriālajiem atkritumiem nokļūst upēs, un tur dzīvojošās radības netiek glābtas. Redz, daži tomēr apzinās, kādu skādi šīs valsts iedzīvotāji nodara dabai. Bet tā jau nevar turpināties mūžīgi.

Ejam pa Gandi ielu — galveno šajā pilsētā, kur ir iepirkšanās centri, dažādas ēstuves un tūristi. Tad gan esam nolēmuši doties uz Ulsura ezeru, kas ir lielākais pilsētā. Izrādās, Banglorē reiz bijuši vairāk nekā 200 ezeru un ūdenskrātuvju, bet nu tie aizvietoti ar golfa laukumiem, autoostām, spēļu laukumiem un dzīvojamajām ēkām.

Te gan sākas mūsu “melnā strīpa”. Kāds neatlaidīgais ar autorikšu par desmit centiem piedāvā mūs nogādāt līdz savam veikalam, ir ļoti uzstājīgs un neatkāpjas no mums ne soli. Ja sākumā laipni sakām, ka mēs tāpat nekā nepirksim, tad beigās vien atcērtam, ka esam mainījuši maršrutu un iesim uz citu pusi. Bet tad pie mums pieskrien mazu bundziņu pārdevējs. Nav jēgas skaidrot, ka nevajag mums bungas. Indietis vēl sadusmojas, ka nesaprot, no kuras valsts tad īsti nākam.

Dodamies uz ezeru, un “nojūdzas” karte telefonā. Viss. Esam apmaldījušies. Paejam nedaudz pēc atmiņas, bet tad jautājam vietējiem. Un nu jau esam nokļuvuši neglītākā Banglores pusē. Te ir gan atkritumiem pilnas upes, gan vietējie, kas guļ ielās. Ezeru sasniedzam pēc ilgāka gājiena, bet tas jau no tāluma apjozts ar žogu. Jautājam garāmgājējiem, kur ir ieeja — tie norāda uz divām pusēm. Ejam ilgi, un tā arī nevienu no ieejām neatrodam. Lādējamies, ka indieši tiešām lietas spēj padarīt neērtas un nebaudāmas.

Tā arī neskāruši Banglores lielākā ezera ūdeni, pa mazām ieliņām dodamies atpakaļ uz tirgu. Vietējie pie mājām sazīmējuši Divali svētku zīmējumus un jau tiek spridzinātas raķetes. Sasniedzam tirgu, kas ir tiešām bagātīgs. Viss apģērbs te maksā līdz trim eiro!
Jau pēcpusdiena. Tomēr mūsu SIM karte vēl nav aktivizēta, tāpēc sākam satraukties, ka neesam vēl devuši ziņu mūsu draugiem. Arī kartes nav, tāpēc nākas maldīties pēc atmiņas. Dažreiz pajautājam palīdzību vietējiem, citreiz pakaļ skrienoši vīri bez roku pirkstiem mums novērš uzmanību un atkal jādomā, kur esam.

Mums izdodas nokļūt atpakaļ uz galvenās ielas. Visur izmantojamais internets prasa ievadīt telefona numuru, kura mums vēl nav. Redzam daudz tūristu, bet tad jau arī parādās diedelējoši bērni, kas tiešām ir bezkaunīgi. Viss sāk apnikt, tomēr kādā starptautiski zināmā kafejnīcā izdodas palūgt interneta paroli, un drīz sazināmies ar Raješu, kas jau atstājis vairākas ziņas.
Vakarā mūsu SIM karte nestrādā, tā nu dodamies kādam paprasīt telefonu, lai sazinātos ar Raješu. Cilvēki te ir atsaucīgi. Kad ievadām kāda puiša telefonā Raješa numuru, tas uzreiz atrod arī mūsu drauga vārdu un uzvārdu. Sākumā domājam, ka nejauši satiktais puisis mūsu draugu pazīst, bet izrādās, ka te ir tāda telefona lietotne, kas parāda, uz kāda vārda reģistrēts numurs! Eiropā gan tādu maz izmantojot.

Tā nu pēc pusstundas ierodas Raješs, un dodamies naksnīgā izbraucienā pa pilsētu ar noslēgumu kādā bārā. Šoreiz esam tādā vietā, kur dzērienu cenas mainās atkarībā no nopirktā daudzuma. Jo vairāk cilvēku pērk alu, jo vairāk paaugstinās tā cena. Un uz sienas rādās visi grafiki — cilvēki medī to brīdi, kad cena ir zemākā, lai nopirktu savu dzērienu. Nu gluži kā valūtas tirgū. Interesanta ideja. Uz šādu bāru bijām aizvesti arī Mumbajā.

Mūsu draugs pastāsta, ka Divali svētki ir kā indiešu Jaunais gads. Rītdien tiks svinēts vakars kopā ar ģimenēm, bet parīt iestāsies neoficiāls jauns gads. Šajā laikā esot labi pirkt vērtslietas un zeltu, jo šis ir Lakšmi — labklājības dievietes — laiks. Mūsu draugs svinēs šos svētkus ar saviem vecākiem. Sievas un bērnu viņam nav, indietis ir divas reizes šķīries. Tāds bagāts vīrs, bet draudzenes nav. Kā jau daudzi, tas cer mīļoto atrast Eiropā.

Vakars ir jauks, tiekam pabaroti un iepazīstināti ar tradicionālo indiešu alu. Cenas šajās ekskluzīvajās vietās ir gluži kā parastā Latvijas bārā. Indijā nav nepieciešams daudz, lai izklaidētos. Bet mums par izmaksām jāuztraucas nav. Paldies mūsu draugiem, ceram tos atkal uzņemt Latvijā!

(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Cauri Krievijai uz Ķīnu

Kategorijas