Viens ierosina ideju, otrs saka: mēģinām!

2019. gada 13. augusts 00:00

1310

Viens ierosina ideju, otrs saka: mēģinām!

Ir teiciens — trakajiem pieder pasaule. Par tādiem sevi uzskata arī skrīverieši Līga un Sandris Pļenkovi. Nezinu, kā ir ar to pasauli, bet ģimenes uzņēmums “Rekviēms LP”, kura darbības pamatā ir apbedīšanas pakalpojumu sniegšana, viņiem gan pieder. Šogad tam aprit pusapaļa jubileja — 15 gadu. Par to, kā veicies šajos gados, par iecerēm nākotnē, par izvadīšanas tradīcijām, par mūža mājām un vēl par daudz ko citu saruna ar enerģijas pārpilnajiem ģimenes uzņēmuma radītājiem Līgu un Sandri.

Mūsu saruna rit trijatā — galvenais runātājs ir Sandris, vietām viņu papildina Līga, jo viņi abi ir kā viens vesels.

Palika bez darba
— Kā jūs nonācāt līdz šim biznesam? Nav gan dzirdēts, ka bērnībā kāds vēlētos kļūt par apbedīšanas biroja darbiniekiem. Parasti meitenes sapņo kļūt par aktrisēm, bet zēni par ugunsdzēsējiem un policistiem…

— Tas, protams, nebija mūsu bērnības sapnis, bet dzīve dažkārt veic savas korekcijas. Līga pēc profesijas ir ekonomiste, pirms tam mēs abi strādājām bankā, es biju apsargs, tad nāca smagie gadi un mēs palikām bez darba. Kaut ko vajadzēja domāt un darīt.
— Kāpēc apbedīšanas pakalpojumi? No kurienes tāds impulss?

— Reiz es makšķerēju kopā ar kādu izvadītāju un viņa teica: “Paklau! Būtu ļoti forši, ja Skrīveros būtu savs apbedīšanas birojs!” Toreiz jau biroji vēl nebija modē.

— Un kas tālāk?
— Atklāti sakot, bija bail no šādas idejas, bet par to pastāstīju Līgai. Viņa saka: “Mēģinām!” Un tā tas sākās. Mēs jau esam kā divi trakie — viens tik ierosina ideju, otrs saka: mēģinām. Sanāks — sanāks, nesanāks — nesanāks. Arī draugi pamanījuši šo mūsu īpašību un teic, ka mēs esam tandēms, kurš radīts viens otram. Tieši dzīvojot pēc šī principa, mums ir arī savs ziedu veikals Skrīveros.

Labākā reklāma — no mutes mutē
— Kādi bija jūsu ģimenes uzņēmuma pirmie soļi?
— Drausmīgi grūti. Ja man tagad kāds vaicātu, vai, zinot visu to, kam esmu izgājis cauri, sāktu darboties šajā jomā, es droši vien ilgi domātu. Pirmkārt, mums nebija nekādu priekšzināšanu, ar ko sākt. Turklāt Aizkrauklē jau darbojās viens apbedīšanas birojs. Principā visu sākām no nulles. Zinājām tikai to, kur var iegādāties zārkus. Lai izcīnītu nišu šajā jomā, vajadzīgs sākuma kapitāls, tāpēc vienu laiku braucu strādāt uz ārzemēm. Pirmie astoņi gadi bija grūti, jo jāiegūst sava reputācija. Un šajā ziņā vislabākā reklāma ir no mutes mutē. Tagad cilvēki nāk un bieži saka: “Man jūs ieteica...” Taču mūsu uzņēmuma tēlu jau neveidojam mēs divatā ar Līgu. Lielā mērā tas ir atkarīgs no izvadītājiem, mūziķiem, kapračiem. Bez viņiem mēs nebūtu nekas. Mūsu uzņēmumā tagad strādā septiņi cilvēki.

— Kāds ir jūsu piedāvājumu klāsts?
— Mēs darām visu, kas saistīts ar aizgājēja pavadīšanu smiltainē, izgatavojam un gravējam pieminekļus, labiekārtojam kapus, apzaļumojam. Mums vienīgajiem reģionā ir divi katafalki ar speciāli aprīkotu aukstuma ventilāciju.

— Ja aizgājējs izvēlējies kremēšanu, vai tuvinieki var vērsties pie jums?
— Jā. Mēs palīdzam arī to noorganizēt. Latvijā ir divi krematoriji — viens Valmierā, otrs — Rīgā. Sarunājam, kad var veikt kremēšanu, kā arī nodrošinām transportu. Ja vajag, sarunājam izvadītāju. Tikai jāņem vērā, ka kremēšanas pakalpojums izmaksā krietni dārgāk.

— Vai “nesat” darbu uz mājām?
— Ļoti minimāli. Parasti tikai precizējam nākamajā dienā veicamos darbus.

Jābaidās no dzīvajiem
— Jūsu darbs saistīts ar cilvēku bēdām un sāpēm. Kā tiekat tam pāri?
— Sākumā bija ļoti grūti. Tagad to esam iemācījušies pieņemt kā darbu. Man pašam ir bijuši grūti brīži, kad jāpavada smiltainē tuvs cilvēks, bet, pateicoties šim darbam, es uz to visu varēju raudzīties no filozofiskā viedokļa. Mums šajā darbā ir jābūt arī kā psihologiem. Pats patīkamākais ir, ka pie mums atnāk bēdīgs cilvēks, bet, ejot prom, saka: “Vai, cik viegli palika ap sirdi, jūs visu tik labi izstāstījāt!”

— Ir tādi, kas baidās no miruša cilvēka. Kā bija jums?

— Sākumā mazliet bail bija, bet patiesībā — kāpēc gan baidīties no aizgājēja? No dzīvajiem jābaidās.
— Esat piedzīvojuši arī kaut ko mistisku saistībā ar aizgājēju, piemēram, kad dvēsele kā migliņa pamet ķermeni?
— Nekā tamlīdzīga, bet, manā skatījumā, kaut kas jau no aizgājēja paliek, viņš ir starp mums, tikai neredzams. Tāpēc es tuviniekiem saku, lai nesteidzas izmest aizgājēja apģērbu un mantas, lai paciešas kaut 40 dienas, taču ir arī tādi gadījumi, ka cilvēks vēl nav apglabāts, bet visas viņa mantas jau sadedzinātas.

Liek mīļlietiņas
— Vai gadu gaitā ir mainījušās apbedīšanas tradīcijas?
— Jā, pat ļoti. Agrāk mirušā tuvinieki paši visu darīja, tagad lielākoties viss tiek uzticēts apbedīšanas birojiem, tuviniekiem atliek tikai par bērēm paziņot radiem un draugiem. Atceros, reiz kāda kundze teica: “Paldies, tas viss bija tik operatīvi un ātri, man ir tāda sajūta, ka es kaut ko pati neesmu izdarījusi.” Tiesa, mēs ne vienmēr varēsim izpildīt klienta vēlmes, ja viņš jau būs salūdzis bēriniekus uz noteiktu datumu un laiku. Pareizākais būtu vispirms vērsties birojā, kurā var norunāt konkrētu laiku, vienoties par izvadītāju, mūziku, un tikai tad ielūgt pavadītājus.

— Kā ir ar mīļlietiņām zārkā? Tās vēl arvien liek?
— Jā. Es pats arī dažkārt iesaku tuviniekiem, lai kaut ko ieliek. Daži nezina, ko, tad es saku, lai aiziet mājās un tad jau atbilde pati atnāks. Lielākoties jau liek kādu “kočiņu”, cigaretes, Bībeli.

Tuvinieki strīdas par mantu
— Lai gan bēres vienmēr saistās ar skumjām, tomēr nereti dzirdēti arī kuriozi, piemēram, Kurzemes pusē reiz kāds mācītājs tik aizrautīgi runājis, kamēr pats iekritis kapā…

— Mums tik traki nav gadījies, bet reiz bēru laikā mācītāju ieslēdza istabā. Toreiz aizgājēju izvadījām no mājas. Izbraukuši no pagalma, vēl piestājām pie mājas, un es pēkšņi pamanu, ka durvju kliņķis sparīgi kustas. Izrādās, mācītājs bija aizgājis pārģērbties, un kāds viņu netīšām ieslēdzis.

— Vai jūsu praksē ir gadījušās bēres, par kurām var teikt — nepatīkamas.
— Jā. Tās ir bēres, kad tuvinieki to laikā strīdas par aizgājēja mantu. Vēl cilvēks virs zemes, bet jau dala viņa naudu. Reiz bērēs brālis ar māsu sastrīdējās tā, ka aizgājēju izņēma no zārka un aizveda uz ekspertīzi, jo māsa apgalvoja, ka brālis noindējis māti. Bēres pēc pāris dienām rīkoja otrreiz.

Pasūtījumu atsaka
— Jautras bēres arī bijušas?
— Neteiktu, ka īsti jautras, bet citādas gan. Pirms vairāk nekā desmit gadiem rīkojām bēres romu tautības aizgājējam. No malas vērojot, viņiem tas nešķita tāds skumjš notikums. Pie kapa pavadītāji sarunājās, smēķēja, mācītāja runa bija it kā starp citu. No apmēram simt pavadītājiem tikai divi bija atnesuši ziedu pušķīti. Ceremonija vairāk izskatījās pēc draugu sanākšanas.

— Jūsu apbedīšanas birojā var iegadāties arī zārkus. Vai gadu gaitā mainījusies to mode? Vai kāds tos sev pasūta arī iepriekš?
— Vienlaik modē bija zārki ar drapējumu, tagad vairāk izvēlas vidēja lieluma no priedes koka. Piedāvājumā mums ir arī sarkofāgi, tie ir divdaļīgi, aizgūti no amerikāņiem, maksā ap 700 eiro. Ir gadījumi, kad cilvēki zārku rezervē jau iepriekš, ja jūt, ka tuvinieks ir uz nāves sliekšņa. Dažkārt gan gadās, ka pēc laika zārku atsaka, jo cilvēkam veselība uzlabojusies.

Gandarī labie vārdi
— Jūs teicāt, ka ir vairākas idejas arī nākotnei.
— Jā, ir, kas iznāks, tad jau redzēs. Piedalījāmies Skrīveru Zaļā tirgus laukuma nomas tiesību izsolē. Gribam tur ierīkot pieminekļu, apmalīšu tirdzniecību, mēģināsim atvērt biroju Pļaviņās. Gribam atvērt banketu zāli. Taču tā gan nebūs saistībā ar apbedīšanas biroju, to esam iecerējuši atvērt kā firmu ‘‘Pārsteigums”. Tur varēs rīkot bērnu ballītes, dzimšanas dienas svinības, salidojumus, konferences, protams, arī bēru mielastus.

— Kādi jums bijuši lielākie gandarījuma brīži?
— Saldāki par dāvinātajām konfekšu kastēm ir pateicības vārdi, ko saņemam no klientiem. Ir, piemēram, patīkami saņemt īsziņu, kur uzraksta: “Jūs esat labāki par Rīgas biroju!”

— Nesen man viena kundze teica: “Tu esi savā vietā!” Tas man ir augstākais novērtējums, — piebilst Līga. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Viens ierosina ideju, otrs saka: mēģinām!

Kategorijas